• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 2.57 m/s

    Stāsti par dzīvnieku mīlestību pret cilvēku

    Dzīvnieki
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    31. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Visskaistākie laikam ir stāsti par suņu mīlestību pret saimnieku. Vai vismaz to, ko mums gribas uzskatīt par mīlestību.

    Retrīvers Endals izglāba sava saimnieka dzīvību tik gudri kā cilvēks. Endala saimnieks ir hempšīrietis Alans Partons, kurš pēc autokatastrofas kļuvis par invalīdu ratiņkrēslā. Tajā liktenīgajā 2001. gada dienā Alans ratiņkrēslā kopā ar suni brauca gar ceļa malu, kad garāmbraucoša automašīna viņu iztrieca no invalīdu ratiņiem un bezpalīdzīgu un ievainotu atstāja guļam ceļmalā. Suns savu saimnieku ar purnu pacēla sēdus, novilka nost no ceļa, uzlika viņam segu no ratiņkrēsla un zobos atnesa mobilo telefonu, lai izsauktu palīdzību. Vēl vairāk – Alans atceras, ka trieciena brīdī Endals nevis meties malā, bet centies viņu aizsegt ar savu ķermeni, pats saņemot pamatīgu triecienu.

    Kā stāsta laikraksts The Sun, retrīvers Alanam bija gandrīz vienīgais tuvinieks un tika galā ar visu, ko viņš sava ratiņkrēsla dēļ nespēja. Suns viņam nesa pārtiku no veikala, kārtoja lietas pastā un veļas mazgātavā, pat izņēma naudu no bankomāta. Turklāt ļoti daudz no tā, ko retrīvers darīja, viņam neviens nebija mācījis. Alans uzskata, ka tieši Endals viņam pēc autokatastrofas atgrieza prieku dzīvot. Briti Endalam piešķīruši Tūkstošgades suņa titulu un apbalvojuši ar dzīvnieku pasaules Jura krustu – zelta medaļu par drosmi un uzticību, ekvivalentu Lielbritānijas augstākajam civilajam apbalvojumam par drosmi.

    Vācu aitu suns Bosvorts riskēja ar dzīvību, lai izglābtu savu saimnieku ģimenes kaķi un kanārijputniņus. Tas notika 2001. gadā Ouklendā, kad Kovācu ģimenes bērni kādu nakti bija palikuši vieni mājās, bet sešos no rīta piepeši izcēlās ugunsgrēks. Lielākais pasauca palīgā kaimiņieni, un sieviete no degošās mājas iznesa mazāko zēnu, bet suns Bosvorts reizē ar viņu metās liesmās. Neviena glābjama cilvēkbērna ugunī vairs nebija, un Bosvorts vispirms aiz skausta iznesa kaķi, bet pēc tam zobos izstiepa putnubūri. Pēc tam viņš gribēja mesties iekšā vēlreiz pēc dekoratīvajām žurkām, bet kaimiņiene viņu noturēja – degošā māja jau bruka kopā.

    1858. gadā vecajā Greifrijāras kapsētā Anglijā tika apbedīts vīrs, vārdā Džons Grejs. Kopš tā brīža viņa kapu četrpadsmit gadus uzticīgi sargāja viņa suns – skaiterjers Bobijs. Viņš savu sargposteni nepameta līdz pat savai nāvei 1872. gadā. Reizi dienā viņš devies uz māju paēst un pēc tam atgriezies pie saimnieka kapa.

    Kollijs Šeps savu mirušo saimnieku pie Fortbentonas dzelzceļa stacijas gaidīja astoņus gadus. Šeps piederēja kādam ceļojošam aitkopim Amerikā, Montanas štatā. Kad 1936. gadā aitkopis nomira, kollijs sekoja aiz saimnieka zārka, ko vajadzēja nogādāt dzimtajā vietā apbedīšanas ceremonijai. Dzelzceļa stacijā zārku ievietoja vilcienā, bet suni, protams, vagonā neielaida. Kollijs no perona noskatījās, kā viņa saimnieku aizved, un pēc tam gaidīja, kad saimnieks atgriezīsies. Astoņus gadus katru dienu viņš cerīgi sagaidīja katru vilcienu un gaidu pilns metās pie atbraukušajiem pasažieriem. 1942. gadā veco un nogurušo Šepu sabrauca lokomotīve… 50 gadus vēlāk Fortbentonas iedzīvotāji sunim uzstādīja pieminekli.

    Vēl dramatiskāks ir velsiešu stāsts, kas risinājies 13. gadsimtā, par lielo īru vilku suni Gelertu. Viņu nogalējis saimnieks, vēlāk par to krītot izmisumā. Gelerts piederējis Velsas princim Levelinam un bijis viņa mīļākais suns. Reiz princis kopā ar savu sievu, kalpotājiem un suņiem devies medībās, taču tajā pašā laikā pastaigāties kalnos devusies arī viņa jaundzimušā dēla aukle. Mazulis bijis saldi iemidzis, tāpēc aukle atstājusi zīdaini guļam pilī. Aizrāvies medībās, princis piepeši pamanījis, ka Gelerts, kurš vienmēr skrēja citiem suņiem pa priekšu, ir pazudis. Atgriežoties pilī, princis ieraudzījis Gelertu, asinīm nošķiestu, izvelkamies no jaundzimušā istabas. Tajā pavērusies šausmu aina – visapkārt asinis, asiņaina grīda un sienas, bet bērna gultiņa – tukša. Princis izmisumā nospriedis, ka Gelerts saplosījis zīdaini, tāpēc dusmās izrāvis zobenu un ietriecis sunim mugurā. Tajā pašā mirklī sieva sadzirdējusi zīdaiņa raudas. Viņu bērns sveiks un neskarts gulējis uz segām zāles stūrī. Turpat blakus asins peļķē – nogalināta vilka ķermenis. Patiesībā Gelerts izmisīgā cīņā bija paglābis zīdaini no izsalkuša vilka uzbrukuma.

    Princis apbedījis Gelertu ar lielu godu, un Beddgelertas (tas nozīmējot – «Gelerta kapa») ciems Velsā savu nosaukumu ieguvis par godu drosmīgajam sunim.

    Raksts publicēts žurnālā «Astes» 2007. gada 2. numurā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+