Sējānu ģimenes rejošās dāvanas Pika un Paulīne

Slavenības
Zane Piļka-Karaļeviča
Astes
Astes
6. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: INNA GRINN
Grupas Instrumenti mūziķis, šova X faktors žūrijas loceklis Reinis Sējāns ar sievu Maiju jau vairākus gadus dala vienu pajumti ar divām pundurpinčera meitenēm – Piku un Paulīni. Gan viena, gan otra ģimenē savulaik ienākusi kā dāvana. Reinis atzīst, ka tas bijis nopietni izvērtēts solis, ko viņš nav nožēlojis ne mirkli.

– Vai spēj atcerēties savu dzīvi, kad tev suņu nebija?

– Biju īstens kaķinieks. Manai mammai vienmēr bijuši kaķi, tāpēc man likās, ka tā ir arī mana stihija, biju pārliecināts kaķu draugs. Man ar šiem dzīvniekiem vienmēr bijis labs kontakts, man šķiet, ka viņi nāk no citas planētas. Taču tad es iepazinos ar Maiju, kura ir suņu fane, – viņai vienmēr mājās bijuši dobermaņi. Un kaut kā pamazām, pašam nemanot, es no sirds iemīlēju suņus.

Šobrīd pat nevaru iedomāties savu dzīvi bez tiem. Draudzēšanās ar suņiem ir pavisam cita līmeņa komunikācija. Tā patiešām ir īsta draudzība! Kaķis tomēr dzīvo savā pasaulē – no saimnieka viņam vajag tikai izdzīvošanai nepieciešamās lietas, draudzēšanās viņam nav vajadzīga.

– Gan Pika, gan Paulīne jūsu ģimenē ienāca kā dāvanas. Kā tu vispār vērtē dzīvnieku dāvināšanu?

– Protams, tas ir tāds slidens jautājums. Uzskatu, ka nedrīkst dzīvnieku dāvināt cilvēkam, kurš to nav nedz gaidījis, nedz vēlējies. Tāpēc, pirms ko tādu dara, šis solis nopietni jāizsver. Mēs ar Maiju viens otru ļoti labi pazīstam, tāpēc es precīzi sajutu to brīdi, kad mēs abi bijām gatavi dzīvniekam mājās.

Maija ļoti ilgojās pēc suņa, īpaši jau dobermaņa, bet dzīvojām dzīvoklī, tāpēc lielu šķirni atļauties nevarējām. Kad biju nolēmis, ka gribu viņu iepriecināt, uzdāvinot sunīti, sāku meklēt iespējamos variantus.

– Kāpēc izlēmi par labu tieši pundurpinčeram, nevis kādai citai suņu šķirnei?

– Katrai lieti pieeju ļoti atbildīgi. Sīki un smalki biju izpētījis visas mazās suņu šķirnes. Zināju Maijas lielo mīlestību pret dobermaņiem, kas nāk jau no bērnības. Kaut kur pa ausu galam biju dzirdējis, ka pastāv dobermaņu miniversija – pundurpinčeri. Izpētot visu par viņiem sīkāk, par suņu raksturu un šķirnes īpatnībām, sapratu – jā, tas būs īstais!

Pirmo mūsu sunīti Pikiņu es Maijai uzdāvināju dzimšanas dienā, bet pēc pusotra gada Maija man Ziemassvētkos uzdāvināja Paulīni.

– Kāda bija šī dāvināšanas ceremonija?

Reinis: Tas gan vienam, gan otram bija negaidīts, bet patīkams pārsteigums.

Maija: Reinis man Pikiņu uzdāvināja agri no rīta, nebiju vēl lāgā pamodusies. Viņš viņu man pienesa pie gultas groziņā, kurā bija ieklāta rozā sedziņa. Pikiņa bija maziņa, maziņa – tāds plaukstas lieluma bumbulītis. Es pilnīgi apraudājos no aizkustinājuma.

– Vai atceries jūsu pirmo nakti ar Piku?

– Būtībā mūsu guļamistabā bija ienācis mazulītis, kurš nemitīgi prasa uzmanību, dara blēņas. Un, lai gan sākumā mēģinājām viņu mācīt, ka gultā nebūs nekāda gulēšana, tas beidzās ar pilnīgu sakāvi. Pika lieliski spēja saost brīdi, kad esam iesnaudušies, un mirklī bija gultā. No rīta tikai pamosties un saproti, ka suns guļ blakus.

– Kurš nodarbojās ar peļķīšu slaucīšanu?

– Abi divi ar lupatiņu skraidījām pakaļ. Vienā brīdī tu suni jau tik labi esi iepazinis, ka pēc acu zīlītēm redzi, ka tūlīt, tūlīt būs… Un tad tu mēģini viņu uzreiz likt uz paladziņa, lai viņš iemācās nokārtoties tam paredzētā vietā.

– Vai ar Piku uzreiz atradi kopēju valodu?

– Jā! Katru dienu mēģināju vismaz pusstundiņu sava laika veltīt tikai sunītim vien, un tam bija kolosāli panākumi.

– ​​​​​​​Kad ģimenē ienāca Paulīne, Pika nebija greizsirdīga par konkurentes parādīšanos?

– Bija! Un joprojām ir. Es pat nezinu, kāda ir viņu kārtība laikā, kad mēs neesam mājās. Man ir aizdomas, ka tur notiek riktīgs terors. Pika vienmēr grib kontrolēt situāciju. Man šķiet, ka arī ēdiens tiek ne visai godīgi sadalīts un Pika apēd daļu arī no Paulīnītes porcijas. Kādu laiku pat mēģinājām viņas barot tikai tai laikā, kad viņas redzam, lai nav tā, ka kāda paliek bez pusdienām.

– ​​​​​​​Starp citu, kā sunītes tika pie saviem vārdiem? Vai apzināti abām vārdi sākas ar P burtu?

Maija: Pikiņa pēc dokumentiem ir Amēlija Pikčere – skaista kā bilde. Bet mājās mēs viņu saucam vienkārši par Pikiņu. Paulīnei savukārt nav dokumentu, viņai nav tik dižciltīga izcelsme kā Pikai, bet tas nemazina viņas šarmu.

Reinis: Paulīne ir riktīgs žuļiks un blēdis, tas pat viņas acu skatienā nolasāms, tāpēc mums likās, ka vārds Paulīne viņai ir ļoti atbilstošs.

– ​​​​​​​Kāpēc pirkāt tieši kucītes?

– Es laikam jūtos kā meitu tēvs, visu mūžu tā esmu juties, jo man kaut kā ar meitenēm vienmēr labāks kontakts bijis. Pat nepieļāvu domu par suņa puiku. Man patīk meitenes!

– ​​​​​​​Kad tu nopirki pundurpinčerus, tavi draugi nevīpsnāja, sakot – nu, Reini, kas tas par suni?

– Nē! Reiz gan pats, sevi ieraugot no malas, apsmējos. Bija moments, kad visas lietas bija sakritušas vienā čupā. Maijai vajadzēja mūsu lielo mašīnu, tāpēc man bija jāņem viņas vabolīte, kas nokrāsota ar puķītēm. Vēl man bija arī Pikiņa līdzi, un nez kāpēc todien biju uzvilcis arī rozā krekliņu. Ieraudzīju sevi no malas un sapratu – tā, okei, tik tālu nu esam.

– ​​​​​​​Kā Pika un Paulīne izturas pret ciemiņiem? Ir gana komunikablas un viesmīlīgas?

– Tā gluži nevarētu teikt. Pret svešiniekiem viņas ir diezgan uzmanīgas.

Pika ir kārtīgs mājas saimnieks, kas ļoti sargā savu teritoriju. Viss, ko jūs te redzat, pieder viņai, un mēs tikai tīri tehniski palīdzam viņai to pārvaldīt.

Piemēram, viņa nevar aizsniegt ledusskapja rokturīti, tad nu mēs viņai palīdzam.

– ​​​​​​​Ar ko sunītes var uzpirkt, lai viņas atmaigtu?

– Ar vēdera kasīšanu, protams. Nu, un ar dažādiem gardumiem – tiem viņām grūti stāties pretim. Ieraugot kārumu, acis uzreiz iedegas, un tajā brīdī ar viņām var sarunāt jebko.

– ​​​​​​​Kas pieskata suņus, kad ar Maiju dodaties ceļojumos?

– Ja ir garāki ceļojumi, vedam pie maniem senčiem uz Jūrmalu, kur suņiem ir zelta dzīve. Vecāki vāra dažādus ēdienus, izklaidē viņus, iet kopā uz upi utt.  Dažkārt Paulīnīte ieiet tajā dzīves ritmā tik ļoti, ka viņai sāk šķist – varētu te arī palikt, nav ne vainas. Pikiņa tādā ziņā ir pilnīgs pretstats. Viņa ļoti pārdzīvo mūsu prombūtni, jo vienmēr grib būt saimniekam tuvumā.

– ​​​​​​​Pundurpinčeri, lai arī augumā maziņi, nav no bailīgajiem. Vai viņas kādreiz ir izrādījušas pārgalvīgu drosmi?

– Paulīne gandrīz zaudēja dzīvību, reiz pastaigas laikā saķeroties ar diviem milzīgiem suņiem. Laikam bija viņiem kaut ko rupjāku pateikusi.

Tā bija ziema, 29. decembris, kad pēkšņi divi suņi metās viņai virsū un sāka plosīt. Šķita, ka viņu tūlīt uz pusēm saplēsīs. Skats bija šausmīgs. Brīnumainā kārtā Paulīne izdzīvoja. Diemžēl pēc šī gadījuma viņa nav izdarījusi nekādus secinājumus. Klusībā cerēju, ka varbūt mentālā ziņā viņa būs dabūjusi traumu (veselīgā nozīmē), bet galīgi ne. Viņai joprojām dūša ir milzīga, un, ieraugot suņus, uz tiem rej. Man gan šķiet, ka šī drosme robežojas ar bailēm. Viņa pati baidās, tāpēc taisa troksni, lai nenāk klāt.

​​​​​​​– ​​​​​​​Vai viņas saprot, ka dzīvo slavenību mājā?

– Diez vai! Mums ir ļoti vienkāršas attiecības. Viņām nepatīk nedz videokameras, nedz fotoaparāti.

– ​​​​​​​Kad tevi rāda televīzijā, suņi tevi ekrānā pazīst?

– Man šķiet, ka ne. Esmu mēģinājis viņas uzrunāt skaipā, kad esmu kaut kur aizbraucis, bet nekādas reakcijas. Vai nu viņas mani neredz vai nejūt to plakano bildi, tiešām nezinu, bet uz mani neskatās. Viņas reaģē tikai uz balsi, tad gan uzreiz ausis saspicē.

– ​​​​​​​Ir kāda Instrumentu dziesma, kam viņas sajūsmā gaudo līdzi?

– Viņas vispār negaudo, pie mūzikas viņas pieradušas jau no agras bērnības un uztver to kā daļu no savas dzīves. Gaudo jau tikai tie suņi, kuriem ikdienā ar mūziku nav saskares. Mājās bieži strādāju savā studijā, spēlēju dažādus instrumentus, ļoti skaļi klausos mūziku, un Pika ar Paulīni mierīgi guļ turpat blakus saldā miedziņā, kamēr es tur bliežu drausmīgus decibelus. Nezinu, cik tas ir veselīgi, bet viņām troksnis vispār netraucē.

– ​​​​​​​Varbūt viņām vienkārši patīk cita stila mūzika, un Instrumentu gabali viņas iemidzina?

– (Smejas.) Varbūt! Galvenais, ka viņām nav iebildumu.

– ​​​​​​​Kāpēc X faktorā vēl neesi iesaistījis kādā priekšnesumā suņus? Tu taču zini, ka bērni un suņi vienmēr uzpērk publiku.

– Jā, tas ir avārijas variants – pēdējais salmiņš, pie kura ķerties. Pagaidām to pietaupu rezervei.

– ​​​​​​​Pika un Paulīne tevi iedvesmo?

– Protams! Viņas ir mans akumulators, kas nemitīgi uzlādē un dzen uz priekšu. Vienmēr jūtos tonusā! Pat tad, kad vakarā pārbraucu pārguris un zinu, ka man mājās vēl ir jāizdara simts lietiņas, ieraugot, ar kādu sajūsmu viņas mani sagaida, nogurums pāriet pats no sevis.

– ​​​​​​​Ja Pika ar Paulīni pēkšņi varētu runāt, kā jums liekas, ko viņas jums pateiktu?

– Bērnībā man likās, cik tas būtu forši, ja dzīvnieki spētu runāt. Bet, kad tu pieaudz, tu saproti, ka tas ir tik kaifīgi, ka ir tādi vienkārši labi draugi, kuri vienmēr tevi uzklausa un domā par tevi tikai to labāko. Man vismaz ir tāda sajūta.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+