Arčijs Arčibalds Nacionālis — Ojāra un Vijas Rubeņu sekmīgais eksperiments

Mājdzīvnieki
Egils Zirnis
Astes
15. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: F64
Arčijs mums ir, kopš es sāku strādāt Nacionālajā teātrī, tātad jau 14 gadu, – sarunājot laiku intervijai par viņu ģimenes mīluli, britu īsspalvaino runci, stāsta Nacionālā teātra bijušais direktors, tagad direktora palīgs, Ojārs Rubenis. Un ar sev raksturīgo humoru piebilst, ka šajos gados sievai Vijai Arčijs aizstājis darbā bieži aizņemto vīru visās lietās, atskaitot seksu.

Izrādās, par Rubeņu ģimenes locekli Arčijs kļuvis nevis vienkārši tāpat, bet, tā sakot, žurnālistiski medicīniska eksperimenta rezultātā, pārbaudot kādu alerģijas novēršanas metodi. Eksperiments bija sekmīgs, turklāt Arčijs pats ir izrādījies ne tikai prieks un acuraugs, bet arī efektīvs dziednieks.

Pirms Arčija Rubeņu ģimenē bijuši suņi, vairāki kolliji. Viena, Betiņa, ir pat iemūžināta uz Erika Naita grāmatas Lesija atgriežas mājās latviešu izdevuma vāka – uz tā redzams Rubeņu dēls Ģirts ar savu kolliju. «Vispār mēs esam vairāk sunisti, bet, kad pirms 14 gadiem Ojārs aizgāja strādāt uz Nacionālo teātri, tā kā esmu uzaugusi starp kaķiem un suņiem, izčīkstēju Ojāram kaķi,» stāsta Vija. Tā viņa ieguva Arčiju un deva viņam ar teātri saistītu pilnu vārdu: Arčijs Arčibalds Nacionālis.

Ojārs: Sākumā biju kategoriski pret kaķa ņemšanu mājās. Ne tikai tāpēc, ka esmu suņu cilvēks, bet vispirms tāpēc, ka biju konstatējis – man no kaķiem ir nenormāla alerģija, vienkārši NE-NOR-MĀ-LA! Sapratu to Amerikā, kur bijām ciemos mūsu vēstniecībā Vašingtonā pie Inta Upmača. Vispār jau pie sava krusttēva biju kaut ko tādu jutis, bet viņa kaķis dzīvoja vairāk pa āru. Taču Upmača kaķis dzīvoja telpās. Man tur pēc pusstundas viss burtiski tecēja, kakls bija ciet, acis sarkanas… Toreiz man kļuva skaidrs, ka mana alerģija ir no kaķiem.

Turpmāk, ja braucu ciemos tur, kur mājās ir kaķi, vienmēr dzēru stipras pretalerģijas zāles.

Tāpēc, protams, teicu sievai, ka kaķi mēs mājās nevaram ņemt. (Ojārs Rubenis atklāj, ka viņam stipru alerģiju izraisa arī zirgi. Reiz ar Ināru Slucku Maskavā lielā teltī skatījušies zirgu šovu. Teltī cilvēki bija sasēdināti cieši, ārā izspiesties būtu grūti. Ojārs agrāk nebija piefiksējis, ka viņam zirgi izraisītu alerģisku reakciju, bet, te sēžot, viņš ap divdesmito minūti sajutis, ka burtiski beidzas nost. «Neatceros neko no šova, bet, kad tikām ārā, ilgi gulēju zālītē, lai atietu. Otrreiz tas notika Marokā. Biju jau aizmirsis Maskavas gadījumu un iesēdos pajūgā – drīz vien alerģija bija klāt atkal.»)

Vija: Es biju izlasījusi žurnālā National Geographic rakstu, kas gan attiecās uz bērniem – bet ar ko vīrietis no bērna atšķiras? –, ka, ja alerģisks bērns uzaug kopā ar mazu kaķīti, kurš nomaina kaķīša bēbīšapmatojumu pret liela kaķa spalvu, tad bērnam alerģija pret šo konkrēto kaķi neveidojas. Eksperiments izrādījās sekmīgs! Pret mūsu kaķi Ojāram būtu alerģija tikai tad, ja tas gulētu viņam uz sejas.

Ciemos no citiem kaķiem Ojāram joprojām ir alerģija, bet mājās no Arčija – nav.

Ojārs: Sākumā tam neticēju. Tā kā zināju, ka Vija ļoti grib dzīvniekus, ka viņai visu bērnību dzīvnieki ir bijuši… Tad es ļāvos pierunāties, teicu – labi, ja tu tik ļoti gribi, pamēģināsim pārbaudīt šo teoriju, bet, ja man tomēr sāksies alerģijas, mēs būsim spiesti kaķi dot prom, un tev būs sirdsēsti. Tas kaķis izrādījās tiks skaists…

Vija: Vispār viņš ir britu īsspalvainais, bet varbūt tur ir drusku kāds piejaukums, jo viņš ir svītrains.

– Kā Arčijs tika nolūkots?

Vija: Vispirms vajadzēja piedzirdīt Ojāru… Lieldienās bijām Smiltenē. Mūsu klasesbiedra Ata Sausnīša lielais runcis Brencis Ešlijs bija bijis meitās, un Atim bija tiesības uz vienu kaķēnu. Viņš to kaķēnu mēģināja piedāvāt mums. Ojārs sākumā neparko, bet, jo vairāk iedzēra, jo pielaidīgāks kļuva. 9. maijā, manā dzimšanas dienā, viņš jau bija ar to domu apradis, prasīja man, kad es braukšu kaķim pakaļ. Tad es arī braucu.

Kaķis bija dzimis jaukā ģimenē Ogrē. Tajā istabā, kurā iegāju, bija vēl četri kaķēni, bet es tos faktiski neredzēju, tikai mūsējo, uzreiz teicu: «Šis būs mans!»

Ojārs: Sākām ar Arčiju dzīvot, un zini, lai cik jocīgi tas nebūtu, alerģija man draudēja tikai tad, ja Vija uz kādām dienām aizbrauca pie bērniem un es paliku viens pats mājās – es kaut ko lasu vai skatos televizoru, bet kaķim vajag mīlestību, un tad viņš lien man virsū, tikmēr tinas apkārt, kamēr man sākas neliela alerģija…

– Varbūt tev patiesībā ir alerģija pret Vijas iztrūkumu?  

Ojārs: Pret to man ir diezgan liela alerģija! (Smejas.) Tajās reizēs, kad kaķis man tā nāk virsū, man acis sāk asarot, un tad es dzeru tableti. Patiesībā Arčijs ir Vijas kaķis – tiklīdz viņa parādās mājās, Arčijs lien virsū viņai, apguļas uz galda priekšā, ja viņa uz tā ko dara, vai noguļas uz kompja taustiņiem, ja Vija tur raksta, un uzliek ķepu…

– Rediģē tekstu…

Vija: Man Arčijs ir glābis dzīvību! Kaķis jūt saimnieka veselības stāvokli. Reiz naktī man šausmīgi sāpēja galva, bija ļoti augsts asinsspiediens. Kaķi mēs vispār liekam gulēt atsevišķi, telpā, kurā stāv veļasmašīna, guļamistabā viņš nenāk.

– Pats nenāk vai ir radināts gulēt citur?    

Ojārs: Protams, pats viņš nāktu, kurš kaķis tad nenāk saimnieku guļamistabā?

Vija: Tajā reizē kaķis ārdījās kā traks, plēsa durvis, ņaudēja… Teicu Ojāram, ka man sāp galva, lai viņš izlaiž kaķi ārā no viņa istabas. Arčijs uzreiz ieskrēja guļamistabā, ielēca gultā, ielīda blakus līkumiņā un uzlika man ķepas.

Pēc piecpadsmit minūtēm mans asinsspiediens bija normāls un galvassāpes pārgājušas.      

Ojārs: Turklāt kaķis bieži vien Vijas veselības problēmas sajūt un novērš ātrāk, nekā viņa pati ir tās pamanījusi.

Vija: Viņš ar mani arī runā. Kad ienāk istabā, tad vienreiz ieņaudas. Kad es viņam saku: «Iesim!» – nāk līdzi. Viņam patīk, kad viņu slavē: «Labs puika!» Vakaros mēs viņu liekam gulēt, bet, ja kādreiz aizsēžamies pie televizora ilgāk, ap pusvieniem Arčijs ienāk viesistabā un ieņaudas: «Mjau, vai mani kāds beidzot liks gulēt?»

– Kā Arčija gulētlikšana notiek?

Vija: Katru vakaru viņam saku: «Arčij, ir jāiet čučiņāt.» Tad viņam aste kā truba gaisā, un viņš man pa priekšu dodas uz guļvietu, es tik spēju sekot. Tad viņš uzlec uz gludināmā dēļa, es viņam paglaudu muguriņu, iedodu kaķa končiņu.

Ojārs: Ir vēl viens vakara rituāls. Kad mēs esam ielīduši gultā un gribam pirms gulētiešanas vēl kaut ko palasīt, atkal ir bļāviens un durvju skrāpēšana, kas nozīmē – Vijai ir jāiet dot Arčijam pēdējo bučiņu, jāpasaka: «Labs, labs puika!» Tad viņš ielien savā migā, un visu nakti ir miers.

Mani viņš tā neklausa kā Viju. Kad viņa pēdējoreiz uz pāris dienām bija prom, mans «Jāiet čučiņāt!» Arčijam neko nenozīmēja, viņš no manis bēga pa dzīvokli.

Bet tas var būt arī tāpēc, ka es nācu vēlu mājās, un kaķim gribas cilvēka uzmanību.

Vija: Kad Arčijs vēl bija maziņš, viņš mēdza ielīst lielā vāzē, kas mums te stāvēja, un laukā dabūt viņu nemaz nebija tik viegli, ja pats negribēja kāpt ārā. Žurnāliste Tekla Šaitere, kas rakstījusi arī par mūsu suņiem, to redzot, bija sajūsmā. Bet nu jau Arčijs ir vīrs cienījamos gados, lai gan reizēm pa dzīvokli vēl paskrien. Protams, ir jāuzmana, ja kādām puķēm pielikts klāt grīslītis, to Arčijs ēd, bet drīz vien arī atīra kuņģi.

Ojārs: Man šis kaķis ne reizi 14 gadu laikā nav ieskrāpējis. Tikai tad, ja es viņu ilgi neglaudu, viņš reizēm uzliek ķepu, bet bez nagiem. Mājās Arčijs ir saimnieks, viņš drīkst gulēt visur, arī uz galda.

Vija: To tu atļāvi. Bet Arčijs cilvēku ēdienu neēd.

Ojārs: Režisors Edmunds Freibergs savam kaķim vienmēr nesa kādus gardumus no Stockmann – kādu laša šķēlīti, garnelīti… Mūsu kaķis neko tādu neēd, tikai savus Purina tunča konservus un kaķu končiņas ar siera pildījumu. Vasarā Mērsragā viņš dzīvojas pa āru un reizēm arī kādu peli noķer, bet neēd, tikai atnes un noliek uz trepēm. Nesen es vakarā skatījos seriālu un biju sev šķīvī sagriezis sieru, desiņu un olīvas. Te uz galda uzleca Arčijs. Skatījos, ko viņš darīs. Kaķis piegāja pie mana šķīvja, apostīja katru lietiņu un nolēca zemē, nekas no mana ēdiena viņu neinteresēja.    

Arčija dienas režīmā ir vēl viens ieradums. Divreiz nedēļā es rītos eju uz baseinu peldēt. Nopeldos, atgriežos mājās, padzeru kafiju un tad eju uz teātri. Kad nāku no baseina, kaķis jau stāv istabā pie stūra un mani gaida. Tad es vannasistabā izskaloju peldenes un peldcepuri un uzlieku tās uz sildītāja, bet neizgriežu, jo kaķis jau gaida, kad es iziešu no vannasistabas, un tad tūlīt paiet apakšā zem izkārtajām slapjajām peldenēm un laimīgs izgrozās! Un pēc tam slapjš mācas virsū Vijai.

Ja es pārnāku no baseina un neizkrāmēju peldenes no somas, Arčijs bļauj.     

– Kā Arčijs panes pārvešanu no Rīgas uz Mērsragu? Mašīnā nepaniko, izmisīgi neņaud?

Ojārs: Pilnīgi bez emocijām! Mierīgi sēž transportkastē uz pakaļējā sēdekļa. Vienīgais, kad mēs Mērsragā sākam taisīties atpakaļ uz Rīgu, kaut vai tikai no rīta runājam, ka pēcpusdienā jābrauc, tad, ja Vija viņu laikus nesameklē un neiespundē istabā vai kastē, Arčijs noslēpjas tā, ka var arī uzreiz nesameklēt.

Tāda sajūta, ka viņš noklausās, cikos mēs taisāmies braukt, un tad noslēpjas.

Reiz pat aizbraucām prom bez viņa, jo Vija bija pārskaitusies, trīs stundas viņu pa visiem krūmiem meklējusi un tā arī neatradusi. Nākamajā dienā bijām atpakaļ, un kaķis jau bija priekšā. Vispār tas gan bija risks, jo reiz mums lapsa bija zem vārtiem izrakusi tuneli un sagrauzusi Vijas dārza iešļūcenes

Reiz Mērsragā pie mums atnāca ciemiņi ar suni. Kamēr suns skraidīja pa āru, Arčijs viņam lielu uzmanību nepievērsa, sēdēja uz kāpnēm. Bet, kad suns mēģināja iet uz otro stāvu, ak, šausmas, par ko Arčijs pārvērtās, kā viņš to suni atdauzīja! Vispār suņi ir verga dvēseles, bet kaķis pats izvēlas, kam pievērst uzmanību. Piemēram, Zigmaru Liepiņu Arčijs vienkārši dievina. Arī Haraldam Apogam bāžas virsū, bet dažiem citiem ne tik ļoti.

– Sākumā teicāt, ka esat suņu cilvēki.

Ojārs: Man ļoti patīk suņi. Ja dzīvotu mājā, kurā ir dārzs, tad man noteikti būtu vismaz trīs suņi, un ar kaķiem tad lai ņemas Vija. Man turklāt patīk lieli suņi. Kad Dita Lūriņa staigā ar savu mazo sunīti, vienmēr baidos tam uzkāpt virsū. Kolliju es paņemtu noteikti! Vai īru seteru. Bet dzīvoklī ar suni ir sarežģītāk. Turklāt, ja kādreiz aizbraucam prom, kaķi vēl uz divām trim dienām var atstāt vienu, bet suns būtu jāved uz suņu viesnīcu, tās ir baigās klapatas.   

Mūsu draugi Aivars Borovkovs un Ilze Džonsone, dzīvnieku patversmes Ulubele saimniece, ik pa laikam aicina mūs uz patversmi. Vija pāris reižu tur ir bijusi un kaut ko aizvedusi, bet es nebraucu principā, jo zinu – ja es tur aizbraukšu, man atliks tikai pateikt, cik tas vai tas sunītis ir mīļš vai foršs, kad viņš jau tiks paņemts.

– Vija ir uzaugusi ar suņiem un kaķiem, bet vai tev bērnībā suņu nebija?

Ojārs: Nē! Man bija klavieres. Mamma atbrauca no Sibīrijas. Kad piedzimu, pats gulēju kastē, bet mamma nopirka klavieres, jo viņai bija sapnis, ka dēls spēlēs klavieres.

Tātad man nebija iespējami nekādi suņi, kaķi vai citi dzīvnieki, man bija klavierstundas, kur vecmamma sēdēja klāt.

Tagad esmu priecīgs, ka vismaz savam priekam varu paspēlēt. Bērnībā mani arī suņi vai kaķi tik ļoti neinteresēja. Suņos samīlējos, kad mums parādījās pirmais kollijs. Viņš un arī mūsu pārējie kolliji ļoti mīlēja bērnus, ucināja, laizīja un sargāja.

– Kā kollijs pie jums nonāca?

Vija: Pirmais kollijs mums pieklīda. Tajā laikā strādāju ar bērniem bērnudārzā. Vienu dienu skatos – staigā tāds noplucis sunītis, vēl nepieaudzis kucēns. Nodomāju, ka laikam pamests. Konstatējusi, ka sunītis nāk man līdzi, sāku domāt, kā viņu dabūt līdz mājām, man dzīvnieki ļoti patīk.

Tad Ojārs sarunāja un atsūtīja mums pakaļ savu kolēģi Gunāru Dūzi ar mašīnu. Gunārs nopētīja sunīti un izteica pieņēmumu par tā izcelsmi: «Nu, varbūt tas ir kollijam blakus stāvējis, bet kollijs nav.» Nekā – sunītis izauga par brīnišķīgu, skaistu kolliju! No viņa mēs saslimām ar suņiem. Pēc kāda laika, kad dēlam palika desmit gadu, uzdāvinājām viņam kolliju Betiņu. Viņa nodzīvoja veselus 15 gadus, kas kollijiem ir liels vecums. Suņu skolu viņa pabeidza ar zelta medaļu!

Ojārs: Uzskatu, ja tu ņem dzīvnieku, tad tev viņš ir jāmīl un jāskolo.

Vija: Kad Ojāram nomira audžutēvs, Ojāra mamma teica, ka jūtas vientuļa, lai dodot viņai Betiņu uz Smilteni. Visi bērni, protams, sāka streikot: tā ir mūsu Betiņa, nedosim! Tad klubā uzzinājām, ka ir viens kollijs, kam saimnieki darījuši pāri, tas suns konfiscēts un tagad ir bez saimnieka. Klubs suni piedāvāja mums. Tā pie mums ieradās Raivīte.

Vasarās viņas abas ar Betu dzīvojās pa Smilteni pie Ojāra mammas. Tur Raiva atdevās pirmajam krancim, un viņai piedzima trīs kucēni – divi pusvilcēni un viens kollijs kas kollijs, tikai mazliet īsāku degunu un lielām, skaistām acīm (kollijiem ir mazas ačteles).

– ​​​​​​​Ko tu saki par dzīvniekiem uz skatuves?

Ojārs: Nu, Parīzes Dievmātes katedrāles izrādē pašreizējais kultūras ministrs Nauris Puntulis jāja baltā zirgā! Bet vispār tā ir zināma lieta, ka mākslā dzīvniekus, mazus bērnus un kailumu vajag izmantot tikai tad, ja tam ir liela jēga, citādi tā ir tikai spēlēšana uz cilvēku jūtām.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs