Aktieris Mārtiņš Meiers un viņa mūza Nefertiti

Iedvesmas stāsts
Kristīne Vilīte
30. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Valmieras Drāmas teātra aktieris MĀRTIŅŠ MEIERS atzīst, ka ir suņu cilvēks un kaķus līdz galam neizprot. Viņa dzimtā vienmēr bijuši suņi, un pirms dažiem gadiem, savā 30 gadu jubilejā, aktieris pieņēma lēmumu par suņa ieviešanu savā dzīvē. Pret to Mārtiņš attiecās ļoti nopietni – izstudēja visu iespējamo literatūru, izpildīja neskaitāmus testus, līdz atrada suni, kas viņam piemērots. Tas izrādījās faraonu šķirnes suns, kuram Mārtiņš deva skaistu vārdu – Nefertiti Roze.

– Mārtiņ, kādēļ suns, nevis kaķis?

– Manā dzimtā vienmēr bijuši suņi, un es zinu kā ar viņiem apieties. Kaķis tomēr ir kaut kas no citas planētas, kaut gan neliegšos, ka apsvēru iespēju ieviest savā dzīvē kaķi. Iespējas un piedāvājumi bija. Taču tas nozīmētu, ka man būtu daudz jāmācās un jāatrod kopīga valoda ar kaķi, jāsaprot viņa vēlmes, dzīves uztvere. Galu galā paliku uzticīgs sunim – no sevis neaizbēgsi. 2015. gada pavasarī, kad man palika 30, es nolēmu: man būs suns! Es gribu, lai tad, kad man būs 40, man ir vecs kompanjons, kurš ar mani daudz ko piedzīvojis. Gribu, lai manā biogrāfijā ir fakts, ka man ir bijis suns un arī es esmu bijis sunim.

– Pastāsti par saviem bērnības suņiem!

– Pirmais bija mans vienaudzis Reksis, kurš mūsu mājās ieradās reizē ar manu piedzimšanu un nodzīvoja līdz 12 gadu vecumam. Vēl tagad atceros, ka naktī, kad Reksis nomira, redzēju sapni, kā viņš skrien un pazūd kupenās. No rīta viņš jau bija aizgājis… Es nemaz nevaru iedomāties, kā ir tad, kad suņa nav. Viņa pēctecis bija Ringo, kurš arī jau skraida citos medību laukos.

– Tagad daudz stāsta par to, ka jāpalīdz patversmes dzīvniekiem, jāatrod viņiem mājas… Kādēļ tu savu suni nemeklēji patversmē?

– Adoptēt patversmes suni, protams, ir apsveicami, un es to atbalstu, bet pats nespēju nodarīt pāri patversmes sunim.

Patversmē tomēr nonākt pamesti suņi, ar savu traumu, savu dzīves pieredzi, bet es ar savu darbu un dienas režīmu vienkārši netiktu ar to galā.

Rezultātā nelaimīgi būtu mēs abi. Adoptējot suni, ir jābūt gatavam ilgu laiku veltīt viņam un rēķināties, ka raksturs jau ir izveidojies. Tas, ka man vajag kucēnu, ko varu audzināt un pielāgot savam dzīves ritmam, man bija skaidrs jau pašā sākumā. Es nevarēju atļauties kļūdīties ar suņa raksturu.

– Pēc kādiem kritērijiem tu meklēji suni?

– Tas bija pusgada projekts. Pētīju visu iespējamo informāciju par suņiem un viņu raksturiem. Man bija nepieciešams suns, kurš spēj paciest vientulību, jo bieži esmu mēģinājumos un man vēlu vakaros ir izrādes. Lai visu sarežģītu, viens no punktiem bija arī suņa augums. Mazie suņi nav mani favorīti. Vēlējos normālu suni suņa augumā.

Internetā aizpildīju neskaitāmus testus, kur atbildēju uz vairākiem jautājumiem, sākot ar vai esi gatavs fiziskām aktivitātēm līdz vai plānoju bērnus.

Katrs tests piedāvāja savas versijas, bet bija šķirnes, kas atkārtojās, piemēram, bulterjers, labradors un greihaunds. Faraona suņa gan nebija starp viņiem. Par tādu šķirni es pat nenojautu un atradu nejauši, bet, kad ieraudzīju, sāku interesēties vairāk un vilkt plusiņus.

– Kas šajā sunī bija tik īpašs?

– Pirmkārt, faraona suns man ārkārtīgi patīk vizuāli – tas graciozums, jūtīgums, stirnas un lapsas savienojums. Tāds klaidoņa tips. Man patīk Vidusjūras valstīs sastopamie suņi klaidonīši – slaidām kājām, ar pašapziņu, dzīvesgudri. Viņi ir kā Vidusjūras pilsētu rota.

Šī šķirne nāk no Maltas un, kas man šķiet simpātiski, nav radīta mākslīgi.

Protams, ir arī skaistā leģenda par Ēģiptes faraoniem un viņu suņiem. Leģenda vēsta, ka senie feniķieši faraona suņus atveda sev līdzi uz Maltas salu pirms diviem tūkstošiem gadu. Cauri neskaitāmiem gadsimtiem šīs šķirnes izskats palicis nemainīgs. Un, protams, vēl mīts par ēģiptiešu nāves dievu Anubisu, kam bija cilvēka ķermenis un suņa galva.

Un, kas ir pats labākais šajā stāstā, faraonu suņu raksturs atbilda manis meklētajam – viņi labi pacieš vientulību, pakļaujas dresūrai. Kad tas bija noskaidrots, atlika tikai atrast, kur Latvijā šos suņus var dabūt, jo faraonu suns nav no populārākajām un pieejamākajām šķirnēm. Savukārt pasaulē viņi skaitās vieni no dārgākajiem un ekskluzīvākajiem suņiem. Man tēvs, kad uzzināja, kādu suni esmu nopircis, zvanīja un jautāja, vai es esmu galīgi traks – pirkt suni par vairākiem tūkstošiem eiro. Tēvam pieejamā informācija bija par pasaules cenām un tieši Maltā dzimušajiem kucēniem (tie, protams, maksā lielu naudu). Es tiku cauri ar krietni mazāku summu.

– Kā un kur tu atradi savu faraonu suni?

– Cītīgi pētot sludinājumus un suņu audzētāju mājaslapas. Manējais bija piedzimis jūnija sākumā Liepājā. Oktobrī ieraudzīju sludinājumu, sēdos mašīnā un devos uz Liepāju ar domu – es tikai paskatīšos. Ja cilvēks meklē sev suni, viņš visur saskata zīmes. Arī es neesmu izņēmums. Faraonu suņi dzīvo Karostā, un, kad es tur iebraucu un zvanīju saimniecei, ka esmu klāt, izrādās intuitīvi biju apstājies tieši pie tās mājas, kur auga kucēni. Kāds gan vairs es tikai paskatīšos, protams, ka ņemšu!

Vienīgā izvēle, kas man bija jāizdara, – kuru no abām suņu māsiņām saukt par savējo.

– Kā izdarīji izvēli?

– Izvēlējos māsu, kas bija hierarhijā zemākā. Kad viņa nāca pie manis draudzēties, otrā māsa dzina viņu prom, un viņa arī piekāpās. Tā mēs ar Nefertiti Rozi satikāmies.

– Karalisks vārds…

– Jā, ēģiptiešu skaistule un vēl Roze. Vārdu es drīkstēju mainīt, bet noteikumi paredz, ka tam jāsākas ar burtu N. Apsvēru iespēju dot vārdu Norma, par godu Bellīni operai, bet Normas liktenis tomēr bija ļoti traģisks. Beigās nolēmu, ka ir labi, kā ir, ja Nefertiti, tad Nefertiti. Viņai piestāv.

– Vai Nefertiti ir jau tikusi pie sava mīļvārdiņa?

– Protams, Titi.

– Un kāds bija Titi ceļojums no Liepājas uz Valmieru?

– Krāšņs un informācijas pārpilns. Iesēdāmies mašīnā, un es viņai ceļā uz Rīgu izstāstīju visu savu dzīvi. Mums taču bija jāiepazīstas. Nefertiti bija mans psihoterapeits un izcila klausītāja. Rīgā uztaisījām pauzi, papusdienojām un izstaigājām skaistākos Rīgas parkus, tad turpinājām ceļu uz Valmieru.

Pirmais, kur aizvedu Nefertiti, bija Krodera kaps. Teicu: «Tas ir mans suns, kurš sargās mani un teātri.»

Par faraonu suņiem biju lasījis, ka viņi spējot redzēt garus un bieži skatās uz tukšu gaisu vai rej uz to. Tas esot mantojums no nāves dieva Anubisa, tādēļ kapu apciemojums, manuprāt, bija atbilstošs.

Pēc ierašanās Valmierā es divas nedēļas slēpu to, ka man ir suns, jo gribēju vispirms iepazīties un tikai tad vest Nefertiti uz teātri. Protams, ka viņa visus apbūra. Kolēģis Helds pat sacerēja viņai dzejoli (raksta beigās).

– Vai teātrī Nefertiti ir kādi īpašie favorīti?

– Šī šķirne ir ļoti atturīga pret svešiem cilvēkiem – uzreiz neskrien draudzēties, ietur distanci, novērtē un tikai lēnām un pamazām atveras. Ļoti patstāvīga un neatkarīga, ar kaķa raksturu. Teātrī viņa par vislabāko atzinusi izrāžu vadītāju Māru Vīganti, jo viņa auklē Titi, kad spēlēju izrādi Meistars un Margarita. Tā ir gara izrāde, un tik ilgu laiku vakarā es negribu atstāt Nefertiti vienu. Starp cēlieniem izvedu viņu pastaigā, un viņa gaida, kad beigsies izrāde, lai varam kopā doties mājās.

– Tā ir vienīgā izrāde, kur viņa nāk līdzi?

– Jā, pārejās izrādes un mēģinājuma laikus viņa paliek mājas. Ejot prom, es vienmēr viņai atstāju fonā skanam klasisko mūziku.

– Izklausās idilliski. Tiešām nav sastrādājusi nevienu nedarbu? Sagrauzusi kurpes vai piečurājusi koridoru?

– Nefertiti kontā ir trīs nedarbi, bet visiem ir savs izskaidrojums, tādēļ visi ir attaisnojami. Pirmkārt, sagrauzts Teātra vēstnesis ar Barišņikovu uz vāka, bet to var skaidrot ar to, ka žurnāls bija pēdējā lieta, ko turēju rokās pirms devos uz teātri. Vienkārši žurnāls saglabāja manu smaržu, bet Nefertiti tā ilgojās, ka sāka runāties ar žurnālu.

Vēl Nefertiti saplosīja man dāvātās rozes, bet arī tas ir saprotams – viņas otrais vārds ir Roze, un mājās drīkst būt tikai viena roze.

Nesenākais veikums ir viltotā zaķa nočiepšana, ko mamma izcepa Ziemassvētkos. Mamma pagrieza muguru, bet suns skatās un prāto: «Nepieskatīts gaļas gabals – tātad manējais…» Loģiski taču! Un peļķes istabā arī mums nav, podiņapmācību Nefertiti apguva vienkārši karaliski un eleganti. Talkā ņēmu gan gardumus, gan uzslavas – viņai, tāpat kā aktieriem, patīk, ja aplaudē par paveikto. Un es aplaudēju un slavēju.

Es biju sagatavojies uz ilgāku un grūtāku apmācību. Vēl vairāk, es rīta pastaigu esmu pielāgojis savam režīmam: sākumā devāmies ārā ap 7.00 rītā, bet tagad laiks nobīdījies par divām stundām.

– Vai Nefertiti iet suņu skolā?

– Pagaidām ne, bet man ir pieredze ar suņiem, un pamatkomandas un dresūras ābeci es mācu pats. Viņa ir apķērīga, bet nepacietīga. Brīdī, kad es komandu atkārtoju sesto reizi, viņa paskatās un, šķiet, acīs var izlasīt: «Vēlreiz? Es taču jau pie trešās reizes sapratu!»

– Un ko jaunkundze domā par suņu puišiem? Saimniekam ir padomā precinieki?

– Viss nav tik vienkārši kā bezšķirnes suņu gadījumos. Lai Titi atrastu precinieku, man viņa būtu jāved uz izstādēm. Atklāti sakot, man tam nav nedz laika, nedz gribēšanas. Laiks rādīs, kā tas izvērtīsies, pagaidām jau viņa nav precību gados. Par visiem jautājumiem konsultējos ar Nefertiti vecāku saimniekiem, tostarp pārošanas jautājumiem.

Esmu arī Nefertiti aizvedis ciemos uz Karaostu. Braucu uz koncertu Liepājas Dzintarā un aizbraucu arī pie viņas vecākiem un māsas.

Kas tā bija par atkalredzēšanos! Riešanu, košanu un skriešanu gar jūru! Pamatīgs jandāliņš un mežonīgs prieks.

Laikā, kad man būs viesizrādes Liepājā, es atkal Nefertiti vedīšu ciemos pie senčiem.

– Kopš tev ir suns, kā mainījušies tavi paradumi?

– Pirmkārt, man mainījusies stāja. Skaidrs ir viens – vedot suni pastaigā es nedrīkstu būt sagumis un nokārtu galvu. Es taču vedu suni, nevis suns mani! Tiesa, tagad lielāku uzmanību pievēršu parkiem, ielām. Piemēram, Valmierā man pietrūkst norobežotas vietas, kur sunim izskrieties un es varētu parunāties ar citiem suņiniekiem. Uz ielas un parkos tomēr jāseko līdzi, lai suns nesabiedē kādu bērnu, vai otrādi. Citādi Valmiera ir suņiem un arī aktieriem draudzīga pilsēta. Tur var labi izskrieties, saelpoties svaigu gaisu un sajust laimi un brīvību.

 

Šo dzejoli Mārtiņa sunim sacerēja kolēģis, dzejnieks Juris Helds

Uzticība

Neguļ faraona suns,

gaida – vai nenāks tā draugs,

gadsimtu smiltīs viss aizputināts,

kapenēs pazūd miegs.

Suņa zvaigznājā vai tu esi,

neviens nepateiks to, neviens,

tūkstoš gadiem tas smilšu vējš,

bet neguļ faraona suns,

gaida un gaida aizvien.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs