Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Paziņojums visiem, kas apbrīno haskijus un cer kādreiz šo skaistuli iegādāties: izlīmē mājas sienas ar haskiju bildēm, skaties skaistās filmas par ledājiem un suņu pajūgu sacensībām Aļaskā, bet haskiju nepērc! Kāpēc? Neko nezinot par šo šķirni, tu droši vien būsi to idealizējis. Tu ceri, ka haskijs tevi klausīs, sargās māju, ies ar tevi garās pastaigās pa mežu? Pilnīgi garām! Haskijs dzīvi dzīvo pats sev, nevis cilvēkam, un 99% no visiem šīs šķirnes suņiem nepadodas dresūrai. Ja haskijs noķertu zelta zivtiņu, kas varētu piepildīt trīs vēlēšanās, viņam nemaz vairāk vēlmju nebūtu: vilkt kamanas, aizmukt uz mežu un mūžīgā ziema. Viss! Un kā ar saimnieku? Viņš to var mainīt kaut desmit reižu dienā – haskiji mājām un saimniekiem nepieķeras.
Par šiem neparastajiem suņiem stāsta Sibīrijas haskiju audzētāja Dita Ozola.
Ķermeņa un kažoka īpatnības
Mēs varam smīkņāt par čukčiem, bet tieši viņi ir sākuši haskiju selekciju, savu pajūgu vilkšanai izvēloties arvien piemērotākus un izturīgākus ziemeļu suņus. Ko Arktikas apgabalos nozīmē izturība? Ne tikai teicamu veselību, bet arī ķermeņa formas un apspalvojumu, kas līdz maksimumam pielāgojies dzīvei mūžīgajos sniegos un savai vienīgajai misijai, kas saistīta ar cilvēku, – kamanu vilkšanai.
Vispirms jāatbild uz visbiežāk uzdoto jautājumu – ar ko Sibīrijas haskijs atšķiras no Aļaskas malamuta? Izrādās – fotogrāfijās viņus spēj atpazīt gandrīz tikai profesionāli audzētāji. Šīs divas šķirnes patiešām izskatās ļoti līdzīgas. Visbūtiskākā pazīme – haskiji ir augumā vismazākā un vieglākā kamanu suņu šķirne, taču to var salīdzināt tikai tad, ja haskijs ar malamutu nostājas blakus. Ir vēl kāda pazīme, bet tā attiecas tikai uz ļoti pareizi selekcionētiem haskijiem – viņiem nekad aste nebūs sagriezta gredzenā kā malamutiem vai laikām. Haskiju astes augstākais pacelšanās līmenis drīkst būt mazliet virs muguras līnijas, un tās gals drīkst uzliekties tikai lokā, nevis ritenī. Runājot par purniņu, haskijiem tomēr vairāk raksturīgs gaišs celiņš uz pieres pa vidu ietonētajiem «matiņiem» (tā sauktā lilijas formas seja), taču šīs šķirnes krāsojuma pieļaujamā amplitūda ir milzīga – no pilnīgi baltas līdz pilnīgi melnai, tāpēc raksts uz sejas nav noteicošā atšķirība. Dita stāsta, ka daudzi cilvēki uzķeras uz haskiju kucēnu «brillēm» – viņi vēlas iegādāties kucēnus tieši ar melnajiem vai brūnajiem plankumiem ap acīm. Protams, tādi purniņi izskatās ļoti dekoratīvi, taču dzīvē ir pierādījies, ka brilles ar laiku izbalē…
Kas vēl Sibīrijas haskijiem ir savādāks nekā citiem suņiem? Gan ķermeņa, gan kāju garums ir atbilstošs kamanu vilkšanai, pat astes pacēlums – suņa soļa garums atšķiras (atkarīgs?) no astes formas. Tāpēc haskiji ir paši ātrākie sniega suņi. Sniegam pielāgojušās gan mazās ausis, gan slīpās acis, gan cieši sakļautās lūpas. Viss ķermenis ir izveidojies tik kompakts, lai varētu viegli kustēties sniegos un maksimāli saglabātu savu siltumu – neko lieki netērētu.
Bet haskija lielākā vērtība ir kažoks.
Visi, kas skatījušies filmas par sniega suņiem, noteikti ir pamanījuši, ka tie var gulēt sniegā. Tā ir, bet tas nenozīmē, ka haskijam nav nepieciešama sava būda, turklāt nosiltināta ar sienu. Īpaši – dzīvojot mūsu mitrajos klimatiskajos apstākļos. Šo suņu kažoks ir divslāņains ar ļoti blīvu pavilnu un virsējiem akotmatiem, tam ir specifiska struktūra, kas atgrūž sniegu un mitrumu. Spalva ir stingra, bet ne asa. Suns var apsnigt kā kupena, tad piecelties, nopurināties un jau stāvēt pilnīgi sauss. Bet… ir divi izdzīvošanas noteikumi, kas saistīti ar pavilnu. Pirmkārt, pavilnā nedrīkst iekļūt mitrums. Tāpēc šie suņi, pirms laišanās miegā, ierokas bedrē, lai sniegs putinātu tikai virsējo kažoka slāni. Ja pavilna sasnigs vai samirks – haskijs dabūs plaušu karsoni. Otrkārt – šie suņi praktiski nepeldas, jo viņu smadzenēs ir ģenētiski ieprogrammēts izdzīvošanas likums – slapjš haskijs ir miris haskijs. Ja suns ziemeļos iekrīt ūdenī un samirkst, nosalšana garantēta. Tāpēc haskiju saimniekiem Latvijā nevajadzētu saviem suņiem uzspiest ūdenspeldes upēs vai jūrā. Pat ja ārā valda tveice, viņa kažoks nostrādās kā termoregulators un ķermenim neļaus pārkarst. Starp citu, biezās pavilnas dēļ šos suņus ļoti grūti mazgāt (pirms izstādes) – paiet ilgs laiks, kamēr saimnieks visu spalvu samērcē, tikpat ilgs, kamēr izskalo, un vēl tikpat laika paņem žāvēšana ar fēnu.
Nesargā, neklausa, bet mīl cilvēkus
Pāriesim pie otra biežāk uzdotā jautājuma: vai haskijs ir pa pusei vilks, ja reiz viņu tik ļoti vilina mežs?
«Nē, viņš ir civilizēti selekcionēts suns – tāds pats kā visi, bet ļoti patstāvīgi domājošs un ar ļoti šauru specializāciju, kas saimniekiem sagādā lielākās grūtības. Pats par sevi saprotams, ka haskiju mežs vilina vairāk nekā garlaikošanās mājās. Saimniekam būtu jāņem vērā vēl kāds turēšanas noteikums: tā kā haskijs ir izteikts bara suns, viņš nevar dzīvot viens – viņam vajadzīgs kompanjons vai kāds, pār ko dominēt. Tāds ir bara instinkts. Tiesa, viņš būs draudzīgs līdz brīdim, kamēr šis kompanjons neizrādīs kādas dominējošas pazīmes. Tad haskijam ieslēdzas lepnums un sākas suņu attiecību skaidrošana…» stāsta Dita. «No visiem citiem suņiem haskiji atšķiras ar to, ka viņi dzīvo sev, nevis saimniekam. Arī divmetrīgs privātmājas žogs nav šķērslis, lai garlaikots haskijs, vēlēdamies piepildīt savu dzīvi ar notikumiem, tam nepārlēktu vai nepārrāptos – viņš ir veikls, turklāt ar lielisku izdomu. Godīgi sakot, haskijam saimnieka nav. Čukči brauca no ciema uz ciemu, nomainīja pajūgu un brauca tālāk. Tāpēc šiem suņiem nav izveidojusies teritorijas un saimnieka izjūta. Un tieši tādēļ viņiem ļoti patīk klaiņot. Bet šķirnes lielākais pluss – viņos nav ne pilītes agresijas pret cilvēku – haskiju var samīļot un pačubināt katrs bērns.»
Dita uzsver, ka par haskija saimnieku nevar būt jebkurš suņumīlis – tam jābūt cilvēkam ar stingru raksturu, kas sunim varēs likt saprast, ka suņu hierarhijas augšgalā jābūt cilvēkam. Pretējā gadījumā suns ļoti mīļi un eleganti saimniekam uzkāps uz galvas.
Šo sarežģīto suni nekādā gadījumā nevajadzētu kādam dāvināt kā patīkamu pārsteigumu. «Man daudzreiz zvanīts un teikts: «Man uzdāvināja haskiju – vai jūs negribētu sev paņemt vēl vienu suni?…» Nesagatavojušies vai nepiemēroti cilvēki ar haskiju netiek galā! Ārzemēs pēc katras jaunas filmas par sniega suņiem ir pilnas patversmes ar haskijiem. Vēl esmu pamanījusi absurdus sludinājumus, kur piedāvā haskiju, piebilstot, ka šis suns labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem!
Es uzreiz pasaku – neviens kaķis, trusis vai jūrascūciņa haskijam nebūs draugs!
Lai cik ļoti haskijs kopš bērnības būtu saradis ar kaķi, viņus abus vienā telpā bez pieskatīšanas atstāt nedrīkst! Šiem suņiem ir ļoti izteikti instinkti, kas ik pa laikam izlaužas uz āru. Un vēl trakāk notiek, ja haskiju paņem laukos. Tas nozīmē teroru meža dzīvniekiem un visiem kaimiņu mājputniem, trušiem un lopiem, līdz pat govīm un zirgiem,» stāsta Dita un piebilst, ka haskijiem ir ļoti grūti atrast jaunus saimniekus, jo nav daudz cilvēku, kas savam sunim var nodrošināt divmetrīgu sētu, pastāvīgu kompanjonu cilvēka vai suņa izskatā un, pats galvenais, – atbilstošu fizisko slodzi. Turklāt gandrīz neviens nevēlas dzīvot kopā ar suni, kas nekad saimniekam nepienesīs čības un neklausīs ne komandu «guli», ne «stāvi», jo viņa būtība ir tikai un vienīgi vilkt kamanas. Jā, daudzi noteikti pie sevis nodomās – ja viņš ir suns, es viņu izmācīšu…
Tu vari haskiju salauzt, bet ne izdresēt!» apgalvo Dita.
Suns, kas muks un gaudos
Trešais aktuālais jautājums – vai haskiju var turēt pilsētas dzīvoklī?
«Es kā audzētāja teikšu – nē. Bet tūdaļ pat sev oponēšu: es labāk kucēnu atdošu uz pilsētu, kur viņam ikdienā tiks nodrošināta nepieciešamā fiziskā slodze, nekā uz greznu privātmāju, kur viņš diendienā redzēs tikai savu teritoriju un sētu. Tieši slodzē paslēpts lielākais haskiju turēšanas klupšanas akmens – daudzi pilsētnieki domā, ka tās ir pastaigas pa ielām. Savukārt otra cilvēku grupa domā – es ar savu haskiju braukšu sēņot, palaidīšu mežā izskrieties… Tas jāieraksta lieliem sarkaniem burtiem – haskijs brīvā dabā bēg prom, nenāk atpakaļ un vienkārši pazūd. Tur pačab lapiņa – viņš aizskrien.»
Kādai jābūt normālai haskija slodzei?
«Nevar tā – vienreiz nedēļā aizbraucam uz trasi un novālējam četrus piecus kilometrus. Haskijam šie kilometri jāskrien ik pārdienas! Kā saka, labs haskijs ir noguris haskijs. Ilgākais atvaļinājums drīkst būt trīs brīvdienas. Pretējā gadījumā viss beigsies ar destruktīvu suņa uzvedību, viņš savu enerģiju izliks citur – sagraužot mēbeles, plosot dīvānu, dārzā piestrādājot par dārznieku. Tā notiks arī tad, ja haskijam būs kompanjons – otrs haskijs. Tad visi bojājumi būs dubultā…»
Otra lieta, kāpēc haskiji nav radīti dzīvokļiem, ir viņu gaudošana. Haskiji rej reti. Tiesa, viņi ir pļāpīgi suņi – runājas ar dažādām skaņām, bet tad, kad uznāk skumjas (piemēram, saimnieks aiziet uz veikalu), kārtīgi uzgaudo. Ja haskiju atstāj dzīvoklī vienu, viņš var nogaudot visu dienu.
Veselība
- Ja ir pareizi izvēlēti vecāki un teicami turēšanas apstākļi, haskijiem ir lieliska imunitāte, viņi praktiski neslimo. Ļoti bieži sasniedz 14 gadu vecumu, turklāt izteikti nenoveco. Kamanu sacensībās piedalās pat desmit gadu veci suņi.
- Haskijs nav tendēts uz rīšanu un lieko svaru. Biežāk saimnieki sūdzas par neēšanu (ja sunim nav slodzes). Viņa vielmaiņa un gremošanas sistēma strādā tik labi, ka nav nepieciešamības daudz ēst.
- Šķirnei raksturīgas acu slimības, piemēram, iedzimta katarakta. Pērkot kucēnu, ir jāskatās, vai vecākiem ir veikta sertificēta acu pārbaude, – tas samazina varbūtību apmēram par 95%. LKF bez šīm pārbaudēm haskijus nedrīkst pārot. Diemžēl katarakta, kad suns sasniedz aptuveni piecu gadu vecumu, var pāriet beigu stadijā – aklumā.
- Kādreiz šai šķirnei bija raksturīga gūžu displāzija, bet, pateicoties veselības kontrolei, šobrīd šī slimība ir praktiski izskausta.
- Paretam ir novērota epilepsija un hormonu slimība – cinka deficīts.
Ko ar sniega suni darīt vasarā?
Haskiji nedrīkst gulēt saulē. Ja gaisa temperatūra ir ļoti augsta, blakus jānoliek liela ūdens bļoda, kur suns sevi dzesēs, piemēram, iekāpjot ar ķepām. Jāparūpējas par vēsu virsmu (derēs, piemēram, akmens vai flīžu laukums) vai jāizrok bedre, kur zeme ir vēsāka un mitrāka. Vasarā dienas laikā suņus praktiski nedzird – viņi guļ, pamostas vien vakarā, kad noriet saule, un tad sākas viņu nakts dzīve…
Apmācīšana
Suņu skolā jaunajam haskijam klāsies grūti – viņš nekad neizpildīs komandas tik labi kā citi suņi, bet skoliņā iemācīsies vismaz respektēt cilvēku kā savu saimnieku. Sākumā vajadzētu noskaidrot, kuri instruktori labprāt strādā ar primitīvo šķirņu suņiem. Haskiju nevajadzētu mācīt kopā, piemēram, ar vācu aitu suņiem – šāds gājiens viņu «salauzīs» vēl vairāk, līdz suns pārstās ne tikai klausīt saimnieku, bet arī viņam ticēt.
Līdz astoņu mēnešu vecumam haskiju var vest pastaigās bez pavadas – tas vēl ir kucēna vecums, un suņuks diezgan labi atsauksies un neklīdīs prom. Taču pēc astoņiem mēnešiem sākas pusaudža vecums, kad suns kļūst patstāvīgs, – viņš sāks iet arvien tālāk un arvien retāk atsauksies uz komandu šurp! Ir laiks likt pie pavadas.
No kāda vecuma kucēnu var jūgt?
Ja ir doma nākotnē piedalīties kamanu sacīkstēs, jau no iegādes brīža kucēnam var sākt mācīt elementārās kamanu suņu komandas: stāvi haik!, pa labi, pa kreisi. Kad kucēnam apritēs pusgads, viņam var nopirkt speciālos iemauktus, kas paredzēti tieši kamanu vilkšanai, nevis kaut kādas brezenta ļerpatas. Viņu var iejūgt bērnu plastmasas ragaviņās un tajās ielikt, piemēram, plastmasas pudeli, kas nejauki grab. Tā suns tiek radināts nebaidīties no tā, ka viņam kaut kas aiz muguras velkas. Vēlāk jau ragavās var ielikt malkas pagali un pat pieclitru ūdens burku. Sacensībās suņi drīkst piedalīties no viena gada vecuma – ap šo laiku haskijs ir pilnībā nobriedis un izaudzis (intensīvi aug līdz septiņiem mēnešiem). Tiesa, šie suņi formējas un briest līdz trīs gadu vecumam.
Kamanu sportā ir novērots: līdz trīs gadu vecumam haskijiem ir dullais laiks – viņi nesas kā traki. Un tad – tā saucamajā suņu Jēzus vecumā – sāk domāt un visu apsvērt, vai vispār vajag skriet… Starp citu, ja haskijiem apnīk vai nepatīk vilkt kādas kamanas, viņi spēj iemācīties paši savā pajūgā sapīties un tēlot, ka nevar atpiņķerēties, un vizināšanās jāpārtrauc… Patiesībā viņi tikpat labi prot arī izpīties!
Šķirnes priekšrocības
- Nav agresīvs.
- Izturīgs, veselīgs.
- Lieliski der cilvēkiem, kam patīk ziemas prieki, velk kamanas.
- Ēdienā nav izvēlīgs.
Šķirnes trūkumi
- Neklausa saimnieku, viņam nepieķeras.
- Palaists brīvībā, mūk un mīl klaiņot, lec pāri sētai.
- Nesargā māju.
- Apdraud citus mājdzīvniekus.
- Slikti padodas dresūrai.
- Jānodrošina ar ļoti aktīvu fizisko slodzi ārpus pilsētas.
- Palicis viens mājās, gaudo.
Eksterjers
Pamatkrāsa: melna, pelēka, visu toņu rudās krāsas un balta. Ir pieļaujami arī trīskrāsaini. Vienīgā šķirne pasaulē, kurai nav ierobežots krāsu salikums.
Acis: visu toņu brūnās, arī dzintarkrāsa, zilas vai viena zila, otra – brūna. Pieļaujamas arī šādas krāsas: viena acs zila ar ¼ brūnuma, otrai – puse brūna. Zaļas acis ar laiku iekrāsojas brūnā tonī. Lai arī kucēni piedzimst ar zilām acīm, to, vai šis tonis saglabāsies, var pateikt aptuveni mēneša vecumā. Acu krāsa nostabilizējas četru mēnešu vecumā.
Izcelsme
Čukotkas apgabalā Sibīrijā arheoloģiskajos izrakumos atrastas seno suņu mirstīgās atliekas. Viņiem līdzās bijuši arī siksnām līdzīgi priekšmeti, kas atgādina mūsdienu kamanu suņu iemauktus. Haskijiem līdzīgus suņus čukču tautas priekšteči izveidoja jau aptuveni pirms 1500 gadiem. Čukčiem šie suņi bija ārkārtīgi svarīgi, un ar tiem saistītas daudzas leģendas, piemēram, tiek uzskatīts, ka divi haskiji apsargā debesu vārtus, dzenot prom katru, kas dzīves laikā nežēlīgi izturējies pret suņiem. Kā vēsta cita leģenda, bada laikos, kad čukču apmetnes gandrīz izmira, divus pēdējos haskiju kucēnus, lai šķirne izdzīvotu, sievietes barojušas ar krūti. Liecības vēsta, ka tieši čukču sievietes ir izvēlējušās un paturējušas labākos kucēnus, tādējādi veicot selekcijas darbu. Savukārt vīrieši šos suņus apmācījuši vilkt kamanas. Haskiji arī sargājuši bērnus un sildījuši ģimenes. Bija aprēķināts, cik suņu vajadzīgs, lai sasildītu cilvēka ķermeni, – no tā radās teiciens: divi suņi – viena nakts. Vasarās haskijiem bija ļauts klejot un medīt. Apmetnēs suņi atgriezās tikai ziemā, kad vairs nevarēja sevi apgādāt ar pārtiku.
Haskiju posts sākās 20. gadsimta sākumā, kad Padomju Savienība atklāja brīvu tirdzniecību ar čukču tautu. Krievi ātri atkoda, ka suņiem šajā arktiskajā zemē ir milzīga nozīme, un, lai iedragātu un pakļautu čukču tautu, lika sodīt ar nāvi visus ciemu līderus, kas nodarbojās ar haskiju audzēšanu. Padomju valdība pat izstrādāja jaunas suņu vairošanas programmas, kas bija paredzētas, lai iznīcinātu čukču suņu gēnus un ieviestu jaunu – daudz masīvāku un tieši kažokādām paredzētu – šķirni. Kronis visam bija 1952. gads, kad PSRS nāca klajā ar paziņojumu, ka tādas šķirnes kā Sibīrijas haskijs vispār nekad nav bijis! Taču haskijus neizdevās iznīcināt, jo jau 1909. gadā pirmais haskijs bija aizvests uz Aļasku, kur piedalījās Gold Rush Days kamanu sacensībās. Amerikāņi ieveda arvien vairāk šo suņu, un jau pēc gada pirmā komanda ar haskijiem uzvarēja sacensībās All Alaska Sweepsstakes – tika uzstādīts tālaika kamanu ātruma rekords. Ārkārtīgi lielu popularitāti haskijiem atnesa leģendārais suns Balto, kas izglāba no difterijas veselu pilsētu Aļaskā – viņš ar vakcīnu pārvarēja vairāk nekā 1000 km ceļu. Ņujorkā haskijam Balto ir uzstādīts piemineklis. Latvijā pirmais pasaules līmeņa haskijs no ASV audzētavas Jalerran’s tika ievests 2005. gadā, tas bija suns vārdā Jalerran’s Nanook Last Crusade, ko iegādājās Dita Ozola.
Neraugoties uz savu seno izcelsmi, haskiji ir salīdzinoši jauna šķirne – atzīta un reģistrēta tikai 1932. gadā ASV.
Raksts publicēts žurnālā «Astes» 2011. gada 1. numurā.
