Rakstnieks Rvīns Varde: Kāmīša funkcija ir pieradināt bērnu pie fakta, ka nāve pastāv

– Tev bērnībā bija mājdzīvnieki?

– Man bija kāmītis, kas nomira, un es sapratu, ka kāmīša vienīgā funkcija ir pieradināt bērnu pie fakta, ka nāve pastāv. Tad man bija bruņurupucis, kas bija ļoti mierīgs radījums. Taču es to atdevu, jo man nebija laika ar viņu nodarboties. Pavisam agrā bērnībā man bija arī krupji, kurus ķēru un turēju terārijā. Abinieki man vienmēr šķituši simpātiski. Viņi ir čilīgi. Vairumu laika tie pavada sēžot, bet savu statisko pozu maina tikai tad, kad ir izbadējušies.

Visiem abiniekiem ir specifiska acs uzbūve. Tas nozīmē – lai lēca sāktu kustēties, tai nepieciešams ārējs kairinājums. Kairinājums ir kustība, proti, nekustīgu barību abinieki neredz. Beigtu mušu krupis neredz. Viņš nomirs no bada, bet nekustīgu mušu sava deguna galā tā arī nepamanīs. Tāpēc barībai jābūt dzīvai. Man bija gan circeņi, gan Turkmēnijas prusaki, gan mitrenes. Reiz es nejauši izgāzu prusakus uz grīdas, tāpēc man nācās viņus sabradāt, lai neizklīst pa visu māju.

Citi lasa

Gunta Šenberga

Dārzs

Sapņu dārzs aizņemtiem cilvēkiem. Kreiļu ģimenes zaļā oāze Ikšķilē

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

– Kā pie tādiem prusakiem tolaik varēja tikt? Ne jau veikalā nopirkt?

– Tolaik bija grūtības tādus dabūt. Es viņus pasūtīju ar krievu žurnāla Akvarium Terarium starpniecību un saņēmu pastā. Tolaik literatūra par abinieku tēmu bija raritāte. Latviešu valodā vienīgā grāmata par abiniekiem bija Ilmāra Tīrmaņa Mūsu abinieki. Šo grāmatu zināju no galvas. Nesen, filmējot raidījumu, Ilmāru satiku. Es viņam pateicu, ka zināmā mērā mana uzvārda izvēle ir saistīta ar viņa grāmatu un bērnības fetišu. Uz viņu tas neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu.

Krupi var barot ar liellopa sirdi vai aknu, ēdiena gabaliņus kustinot ar pinceti.

Tā var darīt, bet ne visi krupji uz to pavelkas. Vislabākā tomēr ir dzīvā barība. Tropiskajām vardēm garšo drozofilas jeb augļu mušiņas vai parastās mušas, audzētas stieples karkasā, kas nosiets ar marli, un barotas ar asinīm. Vēl ir miltu tārpi un simt citu opciju. Bet vispār tas ir sarežģīti. Tagad, lai pabarotu vardi, pērku circeņus. Viņi smuki dzied.

– Vēlreiz atgriezīsimies tavā bērnībā pie krupjiem.

– Es daudz laika pavadīju laukos pie dīķa. Šķiet, no turienes tā interese arī nāk. Un ir saglabājusies. Vispār senlatviešiem krupis skaitījās kā svētība. Kristietība gan ieviesa korekcijas, krupi padarot par mošķi, raganu sabiedroto un padomnieku. Kristieši šo priekšstatu sasvārstīja, un daži cilvēki joprojām domā, ka krupji nozīž govij pienu un apēd zemenes.

– Latvieši vardes lika pienā.

– Un tas ir pilnīgi racionāli, jo varde pienu kuļ, cenšoties noturēties virspusē un neļauj pienam saskābt.

– Tagad tev pašam mājās dzīvo varde. Tas bija loģisks turpinājums nomainītajam uzvārdam?

– Pēc vardes baigi netiecos.

Taču ss.lv sludinājumos, eksotisko dzīvnieku sadaļā, kur, starp citu, nesen varēja nopirkt zebru pa 900 eiro, ieraudzīju vardi.

Vispār vardes tur parādās reti, jo tas nav sevišķi populārs mājdzīvnieks. Kaut vai tāpēc vien, ka varde neko nedara. Tā vienkārši sēž terārija stūrī. Es nenožēloju, ka paņēmu, bet ķēpa ir. Jādomā par circeņiem, ko dot vardei. Mana varde ir ļoti pieticīga. Viņa ēd maz un reti.

– Kāpēc viņai tāds vārds – Fīrers?

– Jo nopirku viņu portālā SS.

– Vardēm raksturi mēdz atšķirties?

– Protams. Arī abinieku pasaulē ir individualitātes. To var novērot, noķerot vairākus krupjus un pabarojot tos. Viens ēdīs pilnīgi visu, cits būs biklāks. Mana varde ir ļoti melanholiska un flegmatiska. Viņa var nedēļu nosēdēt vienā pozā, ne par ko neinteresējoties. Reiz piecos no rīta, ejot čurāt, pieķēru viņu sēžam savā vannā, atbalstoties ar priekšējām kājām pret vannas malu. Tas bija triumfāli – es te sēžu.

– Atceros, kad iepazināmies, tev bija divi kaķi, kas ir kaut kas pretējs statiskiem abiniekiem.

– Mani izprovocēja. Pats īsti nevēlējos uzņemties atbildību. Ar kaķiem bija forši, bet otrreiz šo dzīvnieku nekad neņemtu, jo kaķim vajag nedalītu uzmanību.

– Kurā mirklī tevi radās interese par putniem?

– Esmu par to domājis, bet nespēju atbildēt. Mans vienīgais secinājums – putnu fotografēšana ir azarts. Kad sāc fotografēt putnus, saproti, ka tev jāzina, ko putns ēd, kur viņš būs, ko viņš darīs un ko viņš dara tagad.

– Tas ir stāsts par mednieka instinktu.

– Protams! Es saprotu mednieku, bet nesaprotu, kāpēc vajag mocīt dzīvniekus, šaujot viņus. Putnu fotografēšana ir medības. Tajā pašā laikā pilnīgi iracionāla padarīšana – tu stundām sēdi un gaidi putnu, kurš varētu parādīties. Kam to vispār vajag? Bet tas ievelk. Tas arī ir adrenalīns.

Kad fotografēju mežacūkas, man gandrīz sirds pa dibenu izlēca no visa tā pārdzīvojuma.

Iedomājies, tu sēdi. Sākumā no meža iznāk mamma. Skaņa, kas nāk no dzīvnieka plaušām, ir neaprakstāma. Tās gurkst kā sniegs. Mamma iznāk, novērtē situāciju, un tikai pēc mirkļa parādās sīkie. Mamma visu laiku skatās apkārt. Un tad es sapratu – ja nepareizi pačaukstēšu, atraušos no mammas tā, ka būšu šujams.

– Tu tobrīd sēdēji teltī?

– Tu traks esi? Tornī! Putnus var bildēt, sēžot teltī. Tāpēc man ir arī speciāls maskēšanās tērps. Putnu īpatnība ir tāda – ja viņš tevī nesaredz cilvēku, viņš tevi neatpazīst un nebaidās. Man ir bijis gadījums, ka, guļot maskēšanās tērpā, metru virs manis pārlido stārķis. Sajūta tāda, it kā lidotu iznīcinātājs.

– Tavuprāt, putni ir gudri?

– Viņi ir gudri savām funkcijām. Cilvēku tieksme putnus idealizēt – tās ir multenes. Piemēram, pūce vispār neko nesaprot. Viņa sēž kokā, skatās un medī peles. Viss. Citu funkciju viņai nav. Tāpat ir ar vanagu, kurš spēj lieliski lidot, pat izlidot cauri zariem, turklāt viņam ir arī lieliska redze, bet tas nenozīmē, ka viņš ir gudrs.

– Zini, nesen kādu rītu ārā smēķēju, skatījos uz putniem debesīs un pēkšņi uzdevu sev jautājumu – kāpēc viņi ir šajā pasaulē? Tu saproti, kāpēc putni ir?

– Joprojām nesaprotu. Iespējams, tā ir daļa no valdzinājumu. Mēs putnus nevaram paņem rokā, un putniem par mums ir vienalga. Reiz viens ornitologs man teica, ka, ieraugot putnu, nākamā vēlme ir viņu pataustīt – un tā radās gredzenošana. Man ar putniem reizēm ir sentimentālas mijiedarbības. Tās savā ziņā ir pat bembiskas*. Proti, reiz es fotografēju strazdu. Sēdēju tur tik ilgi, līdz viņš sāka mani vērot, nāca tuvāk, čiepstēja. Viņa čiepstēšanu uztvēru kā sarunu, strazds bez agresijas centās mijiedarboties. Man šis brīdis šķita ļoti intīms.

*Bembijs ir Volta Disneja producēta 1942. gada amerikāņu animācijas filma par briedēnu.