Traģiski skaistā putekļu slotiņa

Biologu aprindās klīst uzskats, ka tā saukto feather duster (angļu valodā nozīmē – putekļu slotiņa) papagailīšu rašanās ir dabas brīdinājums tiem, kas eksperimentos pārkāpj robežas. Brīdinājums, ka, dzenoties pēc savu fantāziju greznākajiem tēliem, var iegūt ģenētisku invalīdu, kurš nespēj eksistēt pat ar cilvēka palīdzību.
Ģenētika
Klēra Liepiņa
26. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Publicitātes foto

Pēdējā gadu simtenī ir selekcionētas visneparastākās mājdzīvnieku un dekoratīvo putnu šķirnes – atliek vien minēt, kad pienāks laiks zilizaļiem kaķiem un suņiem… Visticamāk, nepienāks, jo selekcijas iespējas nav bezgalīgas. Ja nu vienīgi daba izstrādā kādu joku… Tā notika ar viļņainajiem papagailīšiem, un diemžēl – tas bija ļauns joks.

Meklējot internetā viļņaino papagailīšu varietātes, var ieraudzīt attēlus ar neparasta krāsojuma un pat garmatainiem viļņainīšiem, bet pa vidu viņiem – it kā iemaldījušies – ļoti garās spalvās ievīstīti putnēni, kas no skata atgādina putekļu slotiņas. Tikai dažas nianses (piemēram, knābis) liecina, ka tie varētu piederēt viļņaino papagailīšu saimei. Un patiešām pieder, tikai neviens neņemas šiem viļņainīšiem, sauktiem par feather duster, piešķirt oficiālu statusu, jo šīs skaistās spalvu rozetes ir pasaulē traģiskākā putnu mutācija, audzētāju aprindās saukta par melno faktoru.

Ar "putekļu slotiņu" gēnu izpēti neviens nopietns zinātnieks nevēlas nodarboties, jo šai anomālijai nav izredzes izdzīvot pat divus gadus – kam tādi putni vajadzīgi?

Teorētiski – tas ir sens viļņaino papagailīšu selekcionāru sapnis. Pagājušā gadsimta vidū tika selekcionēti viļņainīši ar gariem un kupliem matiņiem uz galvas un varenu vaigubārdu, bet viscaur garspalvaini kā nesanāca, tā nesanāca. Un piepeši 1966. gadā kāda austrāļu selekcionāra viļņainīšu pārim izšķīlās kaut kas neparasts – putnēns, kuram spalvas auga arvien garākas un garākas… Selekcionārs cerēja, ka senlolotais sapnis tūdaļ kļūs par īstenību…

Krustošanās krustām šķērsām

Pirms turpinām stāstu par putekļu slotiņām, mazliet jāielūkojas pundurpapagaiļu jeb viļņainīšu selekcijas vēsturē. Kopš laiku laikiem papagaiļu gēnu mutācijas visvairāk pētījuši angļi un austrālieši (Austrālija ir pundurpapagaiļu dzimtene) – viņi atlasīja papagaiļus ar mazliet garākām un platākām spalvām uz galvas un pretēja izskata viļņainīšus – ar īsākām un gludākām spalvām. No šīm divām grupām sākās pundurpapagaiļu šķirņu attīstība.

Garāko spalvu (tās bija arī cietākas un biezākas) pārstāvji tika nodēvēti par bafiem (vārds buff angļu sarunvalodā nozīmē – bifeļa kažoks), un, bafus krustojot ar bafiem, ieguva dubultbafus – putnus ar vēl kuplākiem matiņiem un vaigubārdu. Selekcionāri cerēja, ka turpmākā dubultbafu krustošana savā starpā agri vai vēlu novedīs pie pilnīgi garspalvaina viļņainīša rašanās, taču kļūdījās – dubultbafu pēcnācēji izskatījās tādi paši kā vecāki. Un tad kaut kas nogāja greizi – pasaulē nāca pirmais feather duster (iespējams, tādi bijuši jau iepriekš, bet nav reģistrēti). Saprotams, ka saimnieks nevarēja paredzēt, ka viņa brīnumputniņš ir ģenētiskais invalīds – to viņš pamanīja tikai pēc pāris mēnešiem.

Spalvas, kas nepārstāj augt

Vai feather duster var atšķirt jau no mazotnes? Pirmajā nedēļā nevar, jo, izšķiļoties no olas, visi mazuļi izskatās vienādi. Atšķirība kļūst manāma, kad putnēniem sāk augt apspalvojums – putekļu slotiņai tas notiek straujāk. Spilgtākā pazīme – divu nedēļu vecumā astes lidspalvas ir īsākas par apspalvojumu, kas klāj ķermeni. Vēlāk – laikā, kad pārējiem papagailēniem ķermeņa spalvas nofiksējas un paliek nemainīgā garumā, putekļu slotiņa turpina augt arvien kuplāka. Sasniedzot zināmu garumu, spalvas sāk liekties, haotiski vīties ap ķermeni un vilkties pa zemi…

Traģēdija sākās tad, kad selekcionāri aptvēra, ka spalvas NEKAD nepārstāj augt.

Tādus spalvu džungļus nespētu sakopt neviens putns un ar tādu spalvu nastu neviens nevarētu ne normāli pastaigāt, ne nosēdēt uz laktiņas, ne palidot. Šāds liktenis gaidīja nelaimīgo putekļu slotiņu – viņai pat pietupšanās sagādāja grūtības. Un tas vēl nav viss defektu saraksts!

Lielāko diennakts daļu putekļu slotiņas tikai sēž pie ēdamtrauka un ēd. Visas uzturvielas, ko viņas uzņem ar barību, aiziet nevis organisma un smadzeņu attīstībai, funkcionēšanai un enerģijas radīšanai, bet gan spalvu augšanai. Tieši tāpēc šīs mutācijas putni ir fiziski un garīgi neattīstīti (viņiem piedēvē Dauna sindromu), ar ārkārtīgi vāju imunitāti – viņi nespēj apēst tik daudz, lai pietiktu gan iekšējo orgānu normālai darbībai, gan muskuļiem, gan prātam, enerģijai un spalvām.

Traģiskākais, ka jau pirmajos mēnešos spalvas sāk aizklāt acis, un putniņš gandrīz neko neredz. Tas ir otrs iemesls, kāpēc viņš pārvietojas ārkārtīgi reti – kaut kur aiziejot, viņam grūti atrast barības trauku. Tāpēc ēdienreižu starplaikos putekļu slotiņas mēdz tikai sēdēt un truli blenzt grīdā. Bet arī tas vēl nav viss!

Ar tik vārgu veselību un nedabisku fizioloģiju daļa "putekļu slotiņu" mirst jau dažu nedēļu vecumā.

Infantils līdz dzīves beigām

Vēl neviens šīs mutācijas pārstāvis nav nodzīvojis ilgāk par gadu (visbiežāk mirst pirmās spalvu maiņas laikā, kaut gan dažām putekļu slotiņām izdevies pietuvoties divu gadu robežai). Zinot šos faktus, daļa audzētāju putneļus jau pirmajās nedēļās eitanezē – ja reiz nav dzīvei jēgas, tad nav…

Tiek uzskatīts, ka putekļu slotiņas, lai cik vecas būtu, nekad nepieaug un nesasniedz dzimumgatavību – visu savu īso dzīvīti paliek infantilas kā cālēni. Arī vaska kārtiņa virs knābja, kas norāda uz dzimumu un dzimumgatavību, vienmēr paliek bāli sārta  – ar milzu grūtībām var noteikt, vai tas ir puisītis vai meitenīte. Apspalvojums šiem putniem ir pliekanos toņos vai vienkrāsains (ne miņas no papagaiļu košās paletes), acis blāvas, turklāt – katrai acij var būt atšķirīga forma un lielums… Un vēl kāda īpatnība – putekļu slotiņu izdvestās skaņas neatbilst viļņaino papagailīšu vokalizācijai.

Cilvēki, kas mājās turējuši šos mutantiņus, apgalvo, ka viņu balsi nevar salīdzināt ne ar ko konkrētu – šādi varētu sarunāties būtnes no citas planētas.

Neraugoties uz to, šī vokalizācija ir cilvēka ausij tīkama. Vien jāpiebilst, ka šie putni arī nespēj iemācīties runāt, kā tas padodas viļņainajiem papagailīšiem.

Ģenētiķi joprojām meklē vainīgo

Kāpēc mēs par šo mutāciju rakstām? Tāpēc, ka putekļu slotiņas joprojām dzimst visā pasaulē, tiesa – reti. Galvenokārt ar feather duster sindromu ir apdraudēti izstāžu bafi, taču zināms, ka putekļu slotiņas ir dzimušas pat visparastākajiem zooveikalu pundurpapagailīšiem. Pētnieki, kurus interesē šī problēma, ir aprēķinājuši, ka uz katriem 110 pasaulē dzimušiem mājas viļņaino papagailīšu mazuļiem divi piedzimst ar šo baiso mutāciju.

Kāpēc tā notiek, ģenētiķu domas dalās: viena daļa uzskata, ka šāda parādība iespējama tikai mutētiem putniem asinsradniecības ceļā. Otra grupa domā, ka pie nepārtraukti augošajām spalvām vainīgs recesīvais faktors. Iespējams, šiem putniem varētu būt arī viena lieka hromosoma un liekais gēns – tādas novirzes iespējamas jebkura veida viļņainītim. Kur apslēpta patiesība – to neviens nezina, jo trūkst zinātnisku pētījumu.

Skaidrs ir tas, ka šiem putniem ir bojāts gēns, kas kontrolē spalvu augšanu.

VipersVai ir cerība, ka kādreiz šīs mutācijas skartie putni varētu progresēt savā attīstībā – kļūtu veselīgāki, dzīvotspējīgāki, gudrāki? Brīnumainā kārtā – ir! Pagaidām par to liecina tikai viens indivīds, vārdā Vipers. Viņa saimniece Džūlija Haivorda, kas dzīvo Jaunzēlandē, ļoti dižojas ar nu jau savu aizsaulē aizgājušo mīlulīti.

Atšķirībā no pārējiem trim putnēniem, kas piedzima kopā ar Viperu (kuri arī bija putekļu slotiņas un visu dzīvi tikai ēda un blenza grīdā), viņas mutantiņš bija aktīvs, komunikabls, bieži dziedāja savā dīvainajā citplanētieša balsī un pat iemācījās dažus vārdus. Tiesa – viņš nelidoja, un veterinārārsti uzskatīja, ka bijis akls. Taču nodzīvoja gandrīz divus gadus – pilnvērtīgus un interesantus. Pat viesojās televīzijas raidījumos! Tas nozīmē, ka dažiem indivīdiem ir spējas kaut kādā mistiskā veidā mobilizēt organismu vairāk vai mazāk normālai papagaiļa dzīvei.

Vai iespējams palīdzēt?

Kā rīkoties, ja kādam viļņainīšu pārim piedzimst putekļu slotiņa vai arī kāds putnumīlis vēlas iegādāties šādu eksotiku un padarīt putniņa īso eksistences laiku pēc iespējas vieglāku? 

Pirmkārt – speciālisti iesaka noskaidrot visu par viļņainajiem pagaiļiem nepieciešamajiem vitamīniem, minerālvielām un citām uzturvielām un dot iespēju putnam tās lietot neierobežotā daudzumā. Ja putns nevēlas ēst uztura bagātinātājus, saimniekam var nākties barot ar varu. Jācer, ka organisms, regulāri saņemot vitamīnu un minerālvielu trieciendevu, vismaz pusi paturēs sev, nevis visu atdos spalvām…

Otrkārt – var mēģināt spalvas apgriezt, īpaši – virs acīm (reizi nedēļā). Dažas putekļu slotiņas ar šādu frizēšanu lieliski sadzīvo, bet vienā gadījumā papagailītis nomira jau nākamjā dienā. Nav zinātniska izskaidrojuma, kāpēc tā notika. Vēl jāatgādina, ka dažām putekļu slotiņām pastiprināti aug arī knābis un nagi – arī tie regulāri jāapgriež.

Tā kā putns pats nevar savas spalvas iztīrīt, tas jādara saimniekam. Šis nav viegls darbs, ja ņem vērā, ka putekļu slotiņas nepārtraukti ēd un nepārtraukti izkārnās.

Ja visu dienu par to nelikties zinis, pret vakaru mazkustīgais papagailītis jau būs pielipis pie savas fekāliju kaudzes. Visus putnus drīkst mazgāt ūdenī, tikai jāuzmanās, lai nesaaukstētos.

Visbeidzot – ar putnu jācenšas maksimāli bieži komunicēt, tādējādi attīstot viņa smadzeņu darbību.

Iespējams, kādreiz pienāks laiki, kad zinātnieki būs noskaidrojuši, kā apturēt putekļu slotiņu spalvu trakumu, un šie papagailīši varēs attīstīties līdz normālam, savai sugai atbilstošam līmenim – būs veselīgi, aktīvi un dzīvos daudzus gadus. Taču izskatās, ka cilvēki daudz vairāk interesējas par mākslīgo intelektu un Marsu nekā feather duster mistēriju…

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs