Briljanti ar spocīgo dziesmu

Putnu šķirnes
Ārija Lipska
17. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Briljanta ūbeles (Geopelia cuneata) ir paši mazākie un košākie baložu dzimtas pārstāvji, kaut gan visas ūbeles ir mazākas par baložiem. Šo putnu turēšanas lielākais pluss ir viņu vieglā kopšana un barošana, to mūža ilgums vidēji ir 10 gadi.

Daudzi putnumīļi ir uzlikuši aci uz briljantiņiem, bet atduras pret pamatjautājumu: kā viņus kopt un barot? Par briljanata ūbeļu turēšanu un kopšanu stāsta putnu audzētāja,  dekoratīvo putnu audzētavas Putnu impērija īpašniece JEĻENA KUSTOVA.

Mājas ūbeļu izcelsme

Ūbeles – baložu mazie radinieki – pieradināšanas un selekcijas ceļā vēl nav tikuši tik tālu kā lielie radi: baložiem ir vairāk nekā tūkstoš šķirņu, bet ūbelēm šķirnes pat nav izstrādātas. Ūbeles joprojām tiek uzskatītas par domesticētiem savvaļas putniem, kuriem selekcionētas konkrētas krāsu mutācijas. Visu ūbeļu krāsu nosaukumi ir atvasināti no līdzīgas krāsas dārgakmeņiem un dārgmetāliem. Pasaulē populārākās ir briljanta ūbeles, bet, ja sarunāsi ar dekoratīvo putnu audzētājiem, varēsi iegādāties arī ametista, hiacinta vai platīna ūbeles.

Briljanta ūbeļu dzimtene ir Austrālija, un dabā šie putni ir slapja asfalta krāsā. Eiropā šie putni tika ievesti 19. gadsimtā, un tikai 1875. gadā nebrīvē dzīvojošo briljanta ūbeļu pāris radīja pirmos pēcnācējus. Jāpiebilst, ka ūbeles ir pavisam neproduktīvi putni – dēj tikai divas oliņas, bet ar briljanta ūbelēm ir vēl švakāk – viņām pārsvarā izšķiļas tikai viens mazulītis.

Ūbeles vienmēr jātur pārī – šie putni nevar dzīvot vientulībā.

Mūsdienās ar ūbeļu vairošanos nebrīvē vairs nav nekādu problēmu, tieši otrādi – to pat nevar nobremzēt, jo, ja pavasarī būrī neieliksi ligzdas vietu, oliņas tiks dētas, kur pagadās. Tiesa, vairāk par divām reizēm gadā perēšanu nevajadzētu pieļaut.

Pāris uz mūžu

Briljanta ūbelēm kā mājas dekoratīvajiem putniem ir savi plusi un mīnusi. Pirmais trūkums – viņām vizuāli nevar noteikt dzimumu. Tiesa, ja vērīgi ieskatās, visiem baložiem un ūbelēm ir minimālas, tomēr pamanāmas galvas formas atšķirības: tēviņiem galvas virspuse ir mazliet garenāka un kantaināka, bet mātītēm galviņa ir ļoti apaļa. Vislabāk dzimumu var noteikt agrā pavasarī, kad tēviņš sāk aplēkāt savu iecerēto. Viņš sāk dūdot, pieliekties mātītes priekšā un izplest asti. Ūbeļu meitene tā nekad neuzvedas.

Ūbeles (un baloži) vienmēr jātur pārī – šie putni nevar dzīvot vientulībā (varēt jau var, bet viņi no tā cietīs). Savvaļā baložu un ūbeļu bars sastāv no pāriem un šie pāri ir uzticīgi līdz mūža beigām. Baložu bari ir īpatnēji ar to, ka tajos nav hierarhijas – baložu sabiedrībā valda absolūta vienlīdzība, tajos nav ne barveža, ne padoto – tikai pāri un vientuļnieki, kas meklē sev otro pusīti. Piemēram, pilsētās baloži apvienojas nelielos bariņos, lai varētu drošāk pārlaist nakti un ātrāk sameklēt ēdienu. Briljanta ūbeles ir vēl nošķirtāki putni, un viņām nav vajadzības pat pēc otra pāra.

Ja nevēlies, lai tavas ūbeles vairotos, vari iegādāties viendzimuma pāri – viņi (vai viņas) neplūksies! Galvenais noteikums (tāpat kā nešķiramajiem papagailīšiem) – šos putnus nedrīkst turēt pa vienam.

Ūbeles nav roku putni, viņas ir bailīgas, nepadodas dresūrai, ar ļoti smalkas struktūras apspalvojumu, ko nevajadzētu bez vajadzības aiztikt.

Spocīgā balss un nakts panika

Otrs mīnuss ir īpatnējā dūdošana. Atšķirībā no papagaiļiem briljanta ūbeles ir klusi putni, tikai viņu dziesmiņa ir diezgan spokaina…

«Viņi dūdo gan dienā, gan naktī. Citi putni, kad izslēdz gaismu vai apsedz būri, apklust un guļ, bet ūbeles turpina dūdot. Un šīs mutācijas ūbeļu balss ir zema, ļoti dīvaina… Savienojot šīs abas īpašības, naktī mājā izveidojas mazliet neomulīga gaisotne. Mani bērni saka: mēs dzīvojam kā kapsētā…» smejas Jeļena.

Trešais mīnuss arī saistīts ar nakts izdarībām. Briljanta ūbeles ir diezgan psihozas, paniskas – kad tās nobīstas, lido bez sajēgas, uz kuru pusi, nekur neskatās, var pat ietriekties sienā. Tas jāņem vērā, ja gribi savus putnus pieradināt pie rokām vai laist pa istabu palidot. Patiesībā ūbeles nav roku putni, viņas ir bailīgas, nepadodas dresūrai, viņām ir ļoti smalkas struktūras apspalvojums, ko nevajadzētu bez vajadzības aiztikt. Briljantiņiem piemīt ķirzaku astes mešanas maniere – ja tu stiprāk saspiedīsi vai parausi kādu astes spalvu, ūbele to tūdaļ nometīs.

Briljanta ūbelēm netālu no būra jāierīko nakts apgaismojums, lai viņas, nokrītot no laktas, nenobītos. Blāva naktslampiņa putniem netraucēs gulēt.

Atgriežoties pie trešā mīnusa, Jeļena sīkāk skaidro briljanta ūbeļu nakts paniku: «Šiem putniem bieži mēdz gadīties miegā nokrist no laktas. Tā kā tumsā viņi neko neredz, sākas panika un plosīšanās. Tas troksnis ir trakāks par dūdošanu… Un tas vēl nav viss – panika turpināsies tik ilgi, līdz saimnieks piecelsies un ieslēgs gaismu, lai putns varētu atgriezties guļvietā. Tāpēc briljanta ūbelēm netālu no būra jāierīko nakts apgaismojums, lai viņas, nokrītot no laktas, nenobītos. Visās ūbeļu audzētavās ir dežūrlampas, jo, ja audzētavā nokrīt viens putns, sāk trakot pilnīgi visi! Blāva naktslampiņa ūbelēm netraucēs gulēt.»

Būra iekārtojums

Var teikt – ar to briljanta ūbeļu mīnusi ir izsmelti. Pats lielākais pluss ir šo putnu vieglā kopšana un barošana. Viņi nav kaprīzi un ļoti labi rūpējas par saviem mazuļiem. Būra minimālajam izmēram garumā un augstumā jābūt 80 cm, bet, tā kā briljanta ūbeles labi lido, viņām varētu piešķirt vēl lielāku apdzīvojamo platību. Iekārtojot laktiņas, jāņem vērā putna astes garums – laktai jābūt tik tālu no restēm, lai putna aste pret tām nebružātos. Ūbeļu spalvas ir ļoti maigas un trauslas un pret restēm tās ne tikai var saburzīties, bet pat salūzt.

Briljanta ūbelēm ir vēl kāda īpatnība – viņām ir ūdens fobija. Vistiešākajā nozīmē!

Vislabāk izvēlēties būri ar restotu pamatni un dubultdibenu – ja ūbeles staigās pa cietu virsmu, piemēram, avīzēm, viņu kāju pirksti aplips ar izkārnījumiem. Ūbeles nevar kā kanārijputniņi sev notīrīt kājas, tāpēc ar laiku uz pirkstiem izveidosies nepievilcīgs skats ar fekāliju bumbiņām. Ja būra pamatne ir bez restēm, pakaišiem derēs siens, smiltis, smalkas skaidu vai graudaugu atbiru granulas, smalkas struktūras mulča.

Briljanta ūbelēm ir vēl kāda īpatnība – viņām ir ūdens fobija. Vistiešākajā nozīmē! Šie putni nekad neperas ūdenī. Viņi mīl tikai un vienīgi saules vannas. Kad būri iznes uz balkona un noliek saulē, viņi svētlaimē izplešas… Tikai ņem vērā – daļai būra jābūt ēnā.

Ēdienkarte

Kā pamatbarība briljanta ūbelēm jādod zooveikalos nopērkamais amadīniem paredzētais graudu maisījums, jo šo ūbeļu knābji ir ļoti mazi. Graudu maisījumam var MAZLIET piebērt treknāku barību: magoņu sēkliņas, kukurūzas mannu, kaņepes. Dienas deva putnam ir pusotras tējkarotes graudu barības. Paralēli jādod sīki sarīvēti burkāni, var pacienāt ar sadrupinātu vārītu olu (gan baltumu, gan dzeltenumu) un liesu biezpienu. Svaigo barību vislabāk samaisīt ar mannu, lai izveidotos putriņai līdzīga masa. Pavasarī un vasarā jāpiedāvā svaiga zālīte, kas smalki jāsagriež ar šķērēm. Ūbelēm garšos arī pieneņu lapas (sagrieztas), salāti, dažādas pļavu zāļu vārpiņas un virza. Vēl būrī obligāti jābūt ūdens trauciņam un putnu grantij (nopērkama zooveikalos).

Baloži un ūbeles ir ļoti netalantīgi ligzdu vijēji, tāpēc saimniekam pašam, sienu virpinot uz riņķi, jāizveido tā sauktais ligzdas matracītis.

Vairošanās

Briljanta ūbelēm dzimumbriedums iestājas 10–12 mēnešu vecumā, un – kā iepriekš minēts – viņas izdēj divas oliņas. Parasti dienas gaismu ierauga tikai viens mazulis, bet vēl biežāk gadās, ka abas oliņas izžūst. Tas tāpēc, ka šiem putniem ir ūdens fobija un viņu spalvas vienmēr ir sausas. Lai briljanta ūbeles izperētu mazuļus, saimniekam jāizveido savdabīga ligzda: jānopērk kaķa plastmasas ēdamtrauks, tajā jāizurbj daži caurumiņi un zem tā jāpaslēpj mazāks trauks ar ūdeni. Ūdens izgaros un mitrinās oliņas. Taču ar to saimnieka rūpes par ligzdu vēl nebeidzas – baloži un ūbeles ir ļoti netalantīgi ligzdu vijēji, tāpēc saimniekam pašam, sienu virpinot uz riņķi, jāizveido tā sauktais ligzdas matracītis. Nav jau tā, ka paši putni neko nevij – tēviņš ļoti lepni pienes mātītei zariņus un salmiņus, viņa mēģina tos kaut kā ieklāt vai iebakstīt matracītī, bet parasti viņas meistardarbs izskatās ērmoti…

Atšķirībā no kanārijputniņiem un papagaiļiem baložiem un ūbelēm nav nepieciešamības pēc speciālā cāļu ēdiena. Barojot savus mazuļus (baro abi vecāki un, piemēram, ja savvaļā aiziet bojā mātīte, bērnus izbaro viens pats tētis), šīs dzimtas putni lieto ierasto barību, bet viņu barības sistēmā sāk veidoties tā sauktais putna piens. Zinātnieki izpētījuši, ka pēc sastāva tas līdzinās stirnu un trušu mammu pienam.

Briljanta ūbeles savus mazuļus baro pat līdz 20 dienām. Līdzko mazās ūbelītes iemācās pašas ēst, viņas jānošķir no vecākiem un jāievieto citā būrī. Pretējā gadījumā pēc mēneša vecāki savus bērnus trieks prom no ligzdas un paši otrreiz sāks perēt. Jāņem vērā, ka baložveidīgie ir diezgan nežēlīgi putni, kas cīniņos sāncensi var noknābt līdz nāvei, tāpēc nevajadzētu pieļaut, ka vecāki sāk uzbrukt saviem bērniem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs