Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
Pagājušā gadsimta 20. gados Barencburgas vietā dzima pirmais kalnrūpniecības ciems, kura iedzīvotāji ieradās no kontinentālās daļas un veda sev līdzi ne tikai savu īpašumu, bet arī kaķus. Kaķi palīdzēja kalnračiem cīnīties ar žurkām, kas, līdzīgi kā kaķi, arhipelāgā ieradās kopā ar pirmajiem kolonistiem.
Ūsainie kalnraču pavadoņi sāka medīt ne tikai grauzējus, bet arī gājputnus, kam koku trūkuma dēļ nācās ligzdot uz zemes. Lai aizsargātu vietējo ekoloģisko līdzsvaru, pagājušā gadsimta 90. gados Norvēģijas valdība aizliedza arhipelāga teritorijā turēt un audzēt kaķus. Turklāt, pēc ekspertu domām, kaķi apdraud cilvēku veselību un dzīvību, jo tie no polārlapsām, lapsām, polārajiem zaķiem un citiem endēmiskiem arhipelāga dzīvniekiem var inficēties ar trakumsērgu vai helmintiem (parazītiskiem tārpiem).
Nelegālais imigrants
Norvēģijas Špizbergenas iedzīvotāji ievēro oficiālo aizliegumu turēt kaķus, taču Barencburgas iemītnieki, kas nāk galvenokārt no postpadomju valstīm, nav pārāk noraizējušies par Norvēģijas likumiem. Agrāk Barencburga varēja lepoties ar lielu kaķu populāciju, taču tagad pa tās sniegotajām ielām staigā tikai viens kaķis – runcis Keša. 2000. gadu sākumā arhipelāgā ieradās krievu strādnieki, kas ieveda neparastu kontrabandu – kaķēnu ar greznu rudu kažoku.
Vienīgais kaķis ne tikai Barencburgā, bet visā Špicbergenas teritorijā jau daudzus gadus slēpjas no tiesībsargiem zem svešiem dokumentiem, jo oficiāli viņš skaitās polārlapsa.
Baumo, ka Barencburgas pastāvīgo iedzīvotāju mājās var dzīvot vēl daži kaķi, taču, ja tas tā arī ir, viņiem nav izdevies iegūt tādu atpazīstamību kā Kešam, kurš kļuvis par vietējā mēroga slavenību. Gan vietēji iedzīvotāji, gan tūristi stāv rindā, lai tikai paglaudītu rudā skaistuļa biezo kažoku un noplukušās austiņas, savukārt Špicbergenas varas iestādes cenšas ignorēt nelegālā imigranta eksistenci.
Aizsargā vietējos iedzīvotājus
Keša ar cieņu pieņēmis polārā zvēra statusu un atbildīgi izturas pret savu cilvēku aizsardzību. Mūžīgā sasaluma apstākļos viņš uzaudzējis daudz biezāku pavilnu nekā viņa sugas brāļi no kontinentālās daļas. Caurām dienām viņš apstaigā savu teritoriju un aizbaida no Barencburgas nevēlamus viesus – īstas polārlapsas un citus savvaļas zvērus.
Keša ir gudrs kaķis ar skarbu dzīves pieredzi: viņa purniņš un ķermenis ir klāts ar kaujas rētām.
Runcis cienīgi cīnās ar svešiniekiem, bet kašķos ar leduslāčiem, kuri periodiski ieklīst Barencburgā barības meklējumos, gan neielaižas. Par spīti norūdītajam raksturam, Keša tik un tā paliek labsirdīgs un mīlīgs kaķis, kurš ir visu ciemata iedzīvotāju mīlulis, tāpēc viņš vienmēr var rēķināties ar siltu uzņemšanu un pusdienām jebkurā mājā.
Dzīve Špicbergenā nav viegla. Ziemā tur valda stindzinošs aukstums, savukārt polārā nakts ilgst četrus mēnešus. Mūžīgā sasaluma dēļ Svalbārā ir vairāki aizliegumi, kas citiem var šķist dīvaini. Neskaitot jau minēto aizliegumu turēt mājās kaķus, tur aizliegts dzīvot arī pensionāriem. Kāpēc? Skarbais klimats un nelielais darbaspējīgo iedzīvotāju skaits veco cilvēku uzturēšanos tur padara sarežģītu. Turklāt par to runā ne tikai ekonomisti, bet arī ārsti. Otrkārt, mirušos cilvēkus tur nav iespējams apglabāt, jo zeme ir cieta kā akmens.
Tāpēc, kad Špicbergenas pastāvīgais iedzīvotājs sasniedz noteiktu vecumu, viņš nekavējoties tiek nosūtīts uz cietzemi.
Interesanti, ka Svalbārā ir arī aizliegts dzemdēt bērnus, jo tur nav slimnīcu. Aptuveni mēnesi pirms plānotā dzemdību datuma sievietei jālido uz Eiropas kontinentu un mazulis jālaiž pasaulē tur.
