Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ne katrs no mums ir redzējis kurmi, taču iedomāties viņu nav grūti. Tas ir neliels zvēriņš, kura garums nepārsniedz 20 centimetru, klāts ar gludu, ļoti skaistu kažoku. Izstiepts, kustīgs deguntiņš, sīciņas, tikpat kā neko neredzošas ačteles, platas, plakanas ķepas ar vareniem nagiem – lūk, jums tipiska kurmja tēls. Tie apmetušies uz dzīvi daudzos mūsu planētas reģionos, tomēr dod priekšroku vietām, kur zeme mitra, bet ziemas nav pārāk bargas. Latvija šajā ziņā ir ideāla vieta, kur apmesties.
Visa kurmja dzīve paiet nemitīgā alu rakšanā un barības meklēšanā. Viņa metabolisms ir ārkārtīgi augsts – dienā kurmim jāapēd tik, cik sver viņš pats. Bez ēdiena kurmis var izdzīvot ne vairāk par 15 stundām, bet pēc tam nomirs no bada. Tāpēc kurmis ne tikai medī kukaiņus, bet gatavo milzīgus krājumus.
Galveno viņa medījumu – sliekas – gaida visai briesmīgs liktenis. Kurmis pārkož sliekai galvu, padarot to nekustīgu, un aiznes uz savu pazemes noliktavu. Tādās novietnēs var glabāties vairāki simti paralizētu slieku, ko kurmis notiesā bada dienās, īpaši jau ziemā. Ja sliekas varētu runāt, kurmji viņu stāstos noteikti būtu attēloti kā visšausmīgākie nezvēri. Tomēr sliekām tas nav dots, īpaši jau ar pārkostu galvu.
Tuneļu un alu saimnieki
Kurmja ala nav tikai ēdiena glabātava. Jebkurš sevi cienošs kurmis rok sev ērtu pazemes ligzdu, kur izgulēties ēdienreižu starplaikos. Tā izvietota pusotra līdz divu metru dziļumā, vairumā gadījumu zem koku vai krūmu saknēm, liela akmens vai cilvēku dzīvesvietas. Tas neļauj plēsējiem, kas tā vien kāro pamieloties ar svaigu kurmja gaļu, pārsteigt kurmi nesagatavotu.
Savu guļamistabu kurmis iekārto ļoti akurāti – ieklāj tur sausu zāli un lapiņas, uztur pedantisku kārtību un tīrību.
Visi kurmji ir pārliecināti vientuļnieki un savā draudzējas tikai pārošanās laikā. Pārējā laikā viņi sparīgi aizsargā savu teritoriju, uzbrūkot jebkuram dzīvniekam, kas uzdrīkstējies ielīst viņu tuneļos, tostarp arī citiem kurmjiem. Kautiņā par alu nav izslēgts arī nāvējošs iznākums, turklāt uzvarētājs labprāt pieveikto arī notiesā. Lūk, tāds kanibālisms kurmju gaumē.
Kurmis, pārvietojoties pazemē, zemi atbīda tādā veidā, ka aiz viņa paliek līdzens, nebirstošs tunelis. Viņu alas ir kā daudzlīmeņu sistēma, pārsvarā tās izkārtotas paralēli cita citai. Vienam kurmim var piederēt pat vairāku simtu metru valdījumi – lielākoties tās ir medīšanas alas. Tajās kurmis izvieto sliekām savdabīgus slazdus – smirdošas vēstulītes no muskusa. Tiesa, smaka pievilina ne tikai kukaiņus – alās nereti ielien cirslīši un aprij kurmja medījumu vēl pirms viņa ierašanās.
Tāpat tuneļus var izmantot arī citi dzīvnieki, piemēram, peles vai sermuļi. Nopietni riskējot ar savu dzīvību, protams.
Kurmji nav lieli dzīvnieki, taču dusmās viņi ir ļoti bīstami un savās alās darbojas daudz efektīvāk par svešiniekiem. Jā, redze viņiem ir visai vāja, taču oža ir visaugstākajā līmenī, tāpat kā māka orientēties zem zemes. Vajadzības gadījumā kurmis ar pārsteidzošu veiklību rāpjas ar dibenu uz priekšu.
Negatīvie tēli
Vēl viena pazīme tam, ka cilvēkiem nepatīk ielūkoties pazemē, ir visai skopā kurmju pieminēšana pasaules tautu teikās un leģendās. Mēģināsim atcerēties kādu pasaku par kurmjiem. Pareizi, prātā uzreiz nāk Hansa Kristiana Andersena Īkstīte, kuras galveno varoni gribēja izprecināt vecajam kurmim. Dižā pasaku meistara aizstāvībai gan jāsaka, ka, lai arī kurmi viņš rādījis kā negatīvu tēlu, taču vismaz bagātu un akurātu.
Vēl viens slavens kurmis – čehu mākslinieka Zdeņeka Millera multiplikācijas filmas personāžs. Tas ir komisks, apķērīgs un apburošs, ar to kaut nedaudz uzlabojot savu sugas brāļu reputāciju.
Savukārt senajās teikās kurmjiem kaut kāda loma ir tikai slāvu mitoloģijā.
Tika uzskatīts, ka kurmis, kurš mīt pazemē, ir kā starpstāvoklis starp dzīvniekiem un rāpuļiem. Nepatika pret saules gaismu un aklums vien pastiprināja šo neapskaužamo kurmja lomu. Turklāt kurmju rakumi – izraktās zemes čupiņas zemes virspusē – asociējās ar kapavietām, bet kurmja parādīšanās bija ļauna zīme.
Serbu, maķedoniešu un bulgāru leģendās var sastapt motīvu, ka kurmji cēlušies no cilvēkiem. Vienā no tām zemnieka dēli nepārtraukti strīdējās zemes gabala dēļ, ko bija ieguvuši mantojumā. Viņi tēvam bija tā apnikuši, ka beigu galā viņš tos nolādēja, pārvēršot dēlus par kurmjiem. Katram no viņiem tika pa 40 alām, bet tik un tā tiem bija par šauru.
Citā pasakā viltīgais fermeris gribēja piesavināties svešu lauku. Lai to izdarītu, viņš apraka tajā savu dēlu un tiesneša klātbūtnē jautāja, kam pieder šī zeme. «Tava, tava!» – atskanēja dobja balss no pazemes, un fermeris uzvarēja tiesā. Taču, kad viņš metās izrakt savu dēlu, izrādījās, ka viņš ieracies pārāk dziļi un pārvērties par kurmi.
Cīņa par dārziem
Kurmji visai komfortabli jūtas zem zemes, lai arī dzīvo vientulībā, bet viņu mūžs nav nemaz tik garš – ne vairāk par pieciem gadiem, tāpat arī nebrīvē. Viņiem ir maz dabisko ienaidnieku, plēsēji nelabprāt grib ēst kurmjus viņu spēcīgā muskusa aromāta dēļ. Bet cilvēki savulaik aktīvi medīja čaklos pazemes racējus. Kurmja kažokam ir unikāla īpašība – apmatojums aug ideāli līdzeni, turklāt matiņi izveidoti tā, ka viegli lokās visos virzienos, tādējādi atvieglojot ložņāšanu pa alu. Sākot ar 19. gadsimtu kurmju ādiņas Eiropā bija lielā vērtē to izturības un skaistuma dēļ. Taču mūsdienās kurmjus šim nolūkam tikpat kā nemedī.
Mēs pamanām dzīvniekus, kad viņi tā vai citādi dod mums kaut kādu labumu vai arī ļaunumu. Kurmji izceļas abās frontēs. Kurmis izdara mums lielu pakalpojumu, uzirdinot zemi, bagātinot to ar organiskām vielām un apēdot kaitīgos kukaiņus. Taču zemnieki parasti nav sajūsmā par kurmju darbībām, jo zvēriņi bieži vien rok savus tuneļus ļoti tuvu virspusei, bojājot augu saknes. Turklāt tikt vaļā no kurmja ir ārkārtīgi grūti, to var apstiprināt teju katrs dārza īpašnieks.
Šķiet, kādu gan intelektu var gaidīt no maziem, akliem slieku ēdājiem? Pārsteidzoši – bet visai augstu. Cīņā ar kurmjiem tiek izmantotas vielas ar asu smaržu, indes, slazdi un dažnedažādas ierīces. Taču, sajūtot nepatīkamo smaržu vai uzduroties lamatām, kurmis prasmīgi aizrok bīstamo tuneļa posmu, tā vietā izrokot jaunu. Pat ja izdodas padzīt kurmi no teritorijas, vari būt drošs – viņš noteikti atgriezīsies pēc pāris mēnešiem, kad tu to vismazāk gaidīsi.
Tā nu sanācis, ka mēs vai nu neievērojam kurmjus, vai arī nemīlam tos. No otras puses, kurmjiem mūsu mīlestība nav vajadzīga.
Pieradināt kurmi nav iespējams, paņemt no viņa, ja neskaita kažoku, arī nav ko. Kurmji nenovērtē pat sev līdzīgo kompāniju, ko nu runāt par milzīgajiem primātiem, kuri absolūti nav piemēroti ērtu un izturīgu alu rakšanai. Ne visas dabas radības domātas tam, lai draudzētos ar cilvēku vai apdraudētu to. Gadījumā ar kurmjiem – pietiek ar savstarpēju cieņu.
Kādi kurmji dzīvo Latvijā?
Latvijas dārzos un pļavās dzīvo tikai viena veida kurmji – Eiropas kurmji (Talpa europaea). Tie mitinās gandrīz visā Eiropā, izņemot Norvēģiju, Īriju un Portugāli.
