• Šobrīd

    weather img

    Rīga +4°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Mūžīgās šausmas. Kā Spīlberga Žokļi izmainīja Holivudu

    Kino
    Zane Piļka-Karaļeviča
    Zane Piļka-Karaļeviča
    31. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No publicitātes materiāliem, Shutterstock
    Pirms 45 gadiem – 1975. gada 20. jūnijā – uz ekrāniem iznāca režisora Stīvena Spīlberga filma Žokļi, kas stāsta par baltās haizivs uzbrukumu kūrortpilsētiņas iedzīvotājiem. Šis datums uz visiem laikiem izmainīja pasaules kinematogrāfu un ieviesa jēdzienu – vasaras blokbāsters (summer blockbuster). Līdz tam par blokbāsteriem sauca fugasa bumbas Otrajā pasaules karā. Kā haizivij slepkavai izdevās pārsteigt visu pasauli?

    Filma Žokļi tapusi pēc Pītera Benčlija tāda paša nosaukuma romāna motīviem, kurš grāmatu plauktos nonāca 1974. gadā. Romāna rakstīšanai Benčliju iedvesmoja stāsts par to, kā Džērsijas piekrastē haizivju uzbrukumu dēļ 1916. gadā 12 dienu laikā aizgāja bojā 12 cilvēki. Filmas panākumi sāka veidoties jau grāmatas popularizēšanas posmā – nojaušot potenciālu, izdevējs grāmatu vispirms izsūtīja grāmatu klubiem, kuru augstais vērtējums ietekmēja grāmatas nonākšanu laikrakstu un žurnālu apskatos. Rezultātā Žokļi 44 nedēļas noturējās The New York Times bestselleru sarakstā, bet tiesības uz šīs grāmatas ekranizāciju par 575 000 dolāru ieguva kinokompānija Universal. Līdz filmas pirmizrādei bija pārdoti jau vairāk nekā 5 miljoni grāmatas eksemplāru.

    Uzticas nepieredzējušajam Spīlbergam

    Trillera uzņemšana bija uzticēta mazpazīstamajam, bet ļoti ambiciozajam režisoram Stīvenam Spīlbergam, kuram tolaik bija tikai 27 gadi. Protams, ķeroties pie šīs ekranizācijas, Spīlbergs nevarēja pat sapņot par tādiem panākumiem, tieši otrādi – viņš baidījās, ka šis darbs pārvilks krustu viņa karjerai. Tomēr viņš riskēja.

    Benčlija romānā ir divi vienlīdz svarīgi varoņi – policijas šefs un jūras briesmonis. Policista tēls romānā ir ļoti spilgti aprakstīts. Sarežģītas attiecības ar sievu, kura sociālajā hierarhijā stāv augstāk par viņu. Šefs vienmēr ir neapmierināts, gluži kā plēsoņa. Piemēram, viņš pārrodas naktī mājā, noguris no cīņas ar haizivi, un redz gultā zem segas kārdinošu sievas siluetu.

    Policists cenšas noskūpstīt sievu, bet tā viņam saka: «Dārgais, ja gribi mīlēties, varam to darīt, bet es jau esmu iedzērusi miegazāles.»

    Uz ko viņš noburkšķ: «Man nav nekādas vēlēšanās izvarot līķus.» Filmā policijas šefs nobīdīts otrajā plānā, bet vairākas citas nevajadzīgas sižeta līnijas vispār izsvītrotas. Spīlbergs galveno akcentu liek uz gigantisko haizivi.

    Filmēšana ieilgst

    Jau sākot darbu pie filmas, Spīlbergu vajāja nemitīgas problēmas. Nekas negāja pēc plāna. Aktieri Roberts Šovs (Kvints) un Ričards Dreifuss (Hūpers) viens otru nevarēja ciest un pastāvīgi strīdējās, turklāt Šovam bija nopietnas problēmas ar alkoholu. Viņu uzmanīja režisora asistenti, taču aktieris pamanījās nodzirdīt arī tos. Savukārt aktrise Lī Ferro, kas filmā atveidoja haizivs nogalinātā puisēna Aleksa māti, nekādi nespēja imitēt pļauku, tāpēc nabaga aktieris Rojs Šeiders, kurš filmā atveidoja policijas šefu Mārtinu Brodiju, vairākkārt saņēma visai jūtamus sitienus pa seju. Filmēšana ritēja gaužām lēni, un piešķirto 55 dienu vietā filmēšana ieilga uz vairāk nekā pieciem mēnešiem. Attiecīgi auga arī filmas budžets – sākotnēji noteikto 3,5 miljonu dolāru vietā, filmas ražošanai tika iztērēti 9 miljoni.

    Problēmas ar Brūsu

    Tomēr vislielākos spieķus riteņos Spīlbergam filmēšanas laikā lika mehāniskā haizivs, kas ieguva vārdu Brūss. Tā kļuva par lielākajām šausmām ne tikai skatītājiem, bet arī tehniskajam personālam. Nosaukta par godu Spīlberga advokātam – puisim ar dzelzs tvērienu –, mehāniskā haizivs sāļajā ūdenī vienkārši atteicās strādāt, izskatījās pārāk gumijota un nedabiska, bet pirmajā filmēšanas dienā vispār nogāja pa burbuli, jo tikai tās galva vien svēra vairāk nekā 180 kilogramu.

    «Es atceros pirmo haizivs izmēģinājumu filmēšanas laukumā – tā vienkārši nogrima.

    Mēs domājām, ka kopā ar viņu okeāna dibenā aizgāja arī mūsu karjera kinoindustrijā,» atcerējās filmas producents Deivids Brauns. Par spīti tam, Spīlbergs kategoriski atteicās ūdens ainas filmēt paviljonā un uzstāja, ka jāstrādā okeānā. Filmēšanas laukumā Martas vīna dārzu salā valdīja izmisuma pilna atmosfēra – nemitīgo Brūsa tehnisko problēmu dēļ režisors 12 stundu vietā filmēja tikai pa četrām stundām dienā. Taču Spīlbergs nebūtu Spīlbergs, ja viņš nerastu radošu izeju no šīs situācijas.

    Jo mazāk redzi – jo iespaidīgāk

    Filmēšanai tika sagatavoti trīs Brūsi: viena haizivs bija pilnībā hermētiska un tika izmantota zemūdens filmēšanai un tuvplāniem, savukārt pārējās divas tika izveidotas pa pusei – filmēšanai no sāniem. Taču, ņemot vērā, ka konstrukcijas nebija īpaši kustīgas un nekādi nespēja iedvest šausmas, Spīlbergs vairākas reizes pārrakstīja scenāriju, lai galvenās filmas ainas varētu filmēt bez lelles izmantošanas. Viņš saprata, ka baiļu sajūta ir īpaši liela, kad tu neredzi briesmu avotu – te pēkšņi garām laivai papeld haizivs spura, te pazib tās ēna vai dzirdama ūdens šļakstoņa.

    Rezultātā skatītājs divu stundu garajā filmā pilnā izmērā haizivi ierauga vien pēc 1 stundas un 21 minūtes.

    Vēlāk šo Spīlberga formulu ne reizi vien izmantos arī citi šausmeņu radītāji.

    Vēl viens oriģināls paņēmiens tika izmantots fināla ainā ar krātiņu zem ūdens. To bija nolemts filmēt ar dzīvu haizivi, bet, lai parasta četrmetrīga haizivs izskatītos tikpat briesmīga kā kinomonstrs, tika izmantots mazs krātiņš mērogā 1:2. Filmā krātiņā zem ūdens tiek nolaists Hūpers, kura mērķis ir nošaut haizivi, tiklīdz tā tuvojas. Šīs ainas kaskadieris bija miniatūrais Karls Rico, kura augums bija vien 145 centimetri. Rezultātā visas proporcijas tika ievērotas un skatītāji maiņu nepamanīja. Tiesa, arī šīs ainas filmēšanā viss nenotika pēc plāna. Sākumā plēsoņa nekādi negribēja lauzt konstrukciju, bet pēc tam, kad jau visi bija atmetuši cerības, nopietni sadusmojās. Rezultātā būra iznīcināšanas epizodi izdevās nofilmēt gluži nejauši, vienīgi Hūpera tajā mirklī kadrā nebija. Tā scenārijs tika izmainīts un zinātnieks palika dzīvs, lai gan sākotnējā versija paredzēja, ka viņš iet bojā. 

    Vairākkārt maina scenāriju

    Darba gaitā Spīlbergs filmas scenārijā atklāja arvien jaunus trūkumus. Pītera Benčlija Žokļu versijā, pēc režisora domām, trūka dziļuma un dabiskuma, visi tēli šķita gluži kā no kartona. Tāpēc jau filmēšanas laikā režisors ne reizi vien pārrakstīja atsevišķas ainas, un, kā izrādījās, ne velti – teksts un personāži ieguva jaunas krāsas. Spīlbergs izdomāja, ka profesionālais haizivju mednieks Kvints izstāsta stāstu par ASV karakuģa Indianapolis nogrimšanu. Uz kreisera atradās 1197 kara jūrnieki un jūras kājnieki, kad 1945. gada 30. jūlijā Filipīnu jūrā tam trāpīja no Japānas zemūdenes raidītas divas torpēdas. Indianapolis nogrima 12 minūšu laikā. Pēc nogrimšanas palika dzīvi apmēram 800 cilvēki, no kuriem daudziem bija tikai glābšanas vestes. Tomēr, kad piecas dienas vēlāk ieradās glābēji, viņi atrada tikai 321 izdzīvojušo. Pārējie bija gājuši bojā noslīkstot, no slāpēm un haizivju uzbrukumos. Reāla stāsta iekļaušana scenārijā ne tikai uzdzina zosādu filmas skatītājiem, bet arī izskaidroja Kvinta naidu pret jūras plēsējiem.

    Mūzika, kas iedveš bailes

    Jau no paša sākuma Spīlbergam paveicās ar filmas komponistu Džonu Viljamsu, bez kura mūzikas Žokļu vispār nebūtu. Pats Viljamss pēc daudziem gadiem stāstīja, ka Spīlbergs sākumā nenovērtēja haizivs cilvēkēdāja muzikālo tēmu – režisors vien iesmējās, uzskatot komponista novatorisko un nedaudz dīvaino ideju par joku.Un patiesi, kaut ko tādu kino vēsturē neviens vēl nebija darījis – tikai divas notis uzdzina bailes un spriedzi daudz spēcīgāk nekā Brūsa milzu galvas parādīšanās no ūdens. Rezultātā tieši mūzika kļuva par vienu no galvenajām filmas veiksmes atslēgām. Ne velti Viljamss par mūziku filmā Žokļi saņēma ne tikai Zelta globusa balvu, bet arī Oskaru.

    Milzu reklāma un peļņa

    Žokļi zināmā mērā bija liela avantūra – producenti meklēja veidu, kā ievilināt skatītājus uz pirmizrādēm arī vasaras sezonā, kad kinoteātri lielākoties ir tukši. Par izmēģinājuma trusīti tika izvēlēts režisors iesācējs, kuram neveiksmes gadījumā varētu uzvelt visu vainu. Taču, lai šis eksperiments izdotos, bija nepieciešams dot režisoram pilnīgu radošo brīvību. Tā Spīlbergam tika nodrošināta, un producenti nekļūdījās. Protams, nostrādāja arī reklāma – pirms Žokļu nonākšanas uz kinoekrāniem tika sarīkota bezprecedenta reklāmas kampaņa. Tai tika iztērēti 2 miljoni dolāru, kas nodrošināja nemitīgu filmas treilera rotāciju televīzijā. Līdz tam kaut kas tāds nekad nebija darīts. Trīsdesmit sekunžu garos reklāmas rullīšus sāka demonstrēt jau divas nedēļas pirms pirmizrādes prime time laikā, kad pie ekrāniem savācās maksimālais auditorijas daudzums, bet filmā iesaistītie aktieri regulāri uzstājās kā viesi dažādos sarunu šovos. Atkārtoti tika izdota arī Benčlija grāmata, kuras reklāma arī lieti noderēja filmas popularizēšanai.

    Rezultātā filmas Žokļi pirmizrāde kļuva par teju valsts mēroga notikumu, kurā bija iesaistīti visi, kas redzējuši reklāmu vai vismaz dzirdējuši pirmās taktis no filmas slavenā skaņu celiņa.

    Par mūziku filma Žokļi ieguva vienu no trim Oskariem (pārējie divi bija par montāžu un skaņu). Žokļi bija nominēti Amerikas Kinoakadēmijas balvai arī kā gada labākā filma, taču piekāpās režisora Miloša Formana filmai Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Toties Spīlberga blokbāsters bez problēmām apsteidza gan Formanu, gan citus konkurentus kinoteātru kases ienākumos, kļūstot par pirmo amerikāņu filmu, kas nopelnījusi vairāk nekā 235 miljonus dolāru, bet Žokļu kopējais peļņas rādītājs bija 470 miljoni.

    Žokļu efekts

    Kamēr kinostudija Universal skaitīja peļņu, bet Spīlbergs izbaudīja slavu un iespējas, ko viņam pavēra šī filma, dabas aizsargi bija dziļi nelaimīgi. Trilleris izprovocēja parādību, kas vēlāk tika nodēvēta par Žokļu efektu – jūrnieki un malumednieki haizivis sāka iznīcināt tūkstošiem. Lielo balto haizivju populācija krasi saruka. Šis karš ilga vairākas desmitgades. 1997. gadā ASV pat tika izdots likums, kas aizliedz nogalināt lielās baltās haizivis, kas reti cilvēkiem uzbrūk pirmās. Statistikas dati liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ik gadu tiek reģistrēti 80 plēsoņu uzbrukumi cilvēkiem, un šis skaitlis samazinās.

    Vēlāk grāmatas Žokļi autors Pīters Benčlijs pauda nožēlu, ka savā fantāzijas lidojumā ir uzrīdījis cilvēkus šīm jūras radībām.

    Viņš atzina, ka nekad nebūtu rakstījis šo romānu, ja zinātu par sekām. Pats Spīlbergs šo faktu nekad nav komentējis.

    Starp citu…

    Žokļi pierādīja, ka filmas var būt komerciāli veiksmīgas arī vasaras sezonā (ASV tā ilgst no maija līdz septembrim). Pateicoties Spīlbergam, kinoindustrija ieguva jaunu terminu – vasaras blokbāsters (summer blockbuster). Pagājušā gadsimta 70. gadu beigās kinozālēs parādījās gaisa kondicionēšanas sistēmas un daudzi labprāt izmantoja iespēju paglābties no svelmes. Plašu potenciālo skatītāju pulku veidoja skolas bērni, kam vasarā ir brīvlaiks, un filmu veidotājiem šis potenciāls nepaslīdēja garām nepamanīts. Žokļi, Zvaigžņu kari, Citplanētietis, Karalis Lauva, Juras laikmeta parks – tie ir vieni no slavenākajiem un pelnošākajiem vasaras grāvējiem. Kinoindustrijas pārstāvji atzīst, ka vasara kinoteātriem ir kā Ziemassvētki mazumtirdzniecībai. Pērnā vasara bija pirmā, kopš daudziem, daudziem gadiem, kad uz ekrāniem neiznāca neviens vasaras grāvējs, – Covid-19 nogalināja arī šo lielisko tradīciju…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+