Rīga -2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kaķus nereti iznomāja
Marka Tvena dzīvē laikam nav bijis tāda perioda, kad viņš nebūtu bijis kaķu ieskauts. Viņš no tiesas uzskatīja, ka māja bez kaķa nav māja, bet gan pagaidu dzīvesvieta. Pat tad, kad rakstnieks ceļoja pa citām valstīm, Tvens centās īrēt vietējos kaķīšus. Vienu no šādām epizodēm aprakstījis viņa biogrāfs Alberts Bigelovs Pains.
Vasarā atrodoties Dublinā, Ņūhempšīrā, 71 gadu vecais rakstnieks lūdza vietējos iedzīvotājus aizdot viņam kādu kaķi – un iedzīvotāji viņam atnesa veselus trīs. Tvens nedomādams paņēma visus. Vienu no viņiem rakstnieks nosauca par Maisiņu (Sackcloth), bet pārējie divi bija tik līdzīgi viens otram, ka ieguva vienu vārdu – Pelni (Ashes). «Viņš nevēlējās kaķus ņemt uz visiem laikiem, tad tas nozīmētu, ka pēc viņa aizbraukšanas dzīvnieki paliktu bez uzraudzības. Tā vietā viņš izvēlējās viņus īrēt un maksāt tik daudz, lai par viņiem labi rūpētos,» raksta Pains.
Citi lasa
Neparastu vārdu autors
Kas attiecas uz neparastajiem vārdiem, kurus Tvens piešķīra saviem iznomātajiem kaķiem, rakstniekam tas patiešām bija goda jautājums – katram mājdzīvniekam atrast cienīgu un neparastu vārdu. Dažādos laikos pie viņa vienlaikus dzīvoja līdz pat 19 kaķiem, un katram viņš bija izdomājis unikālu vārdu.
Tvenam nekad nav patikuši nekādi Muri vai Pūkas. Pie viņa dzīvoja Apollinaris, Bufalo Bils, Sātans, Grēks, Zoroasters, Palestīna, Čaterkoks un pat kaķi ar vārdiem Skābais Ievārījums un Ziepju Sāls.
Rakstnieka mīlulītis bija unikāls kaķis, vārdā Bambino. Šo kaķi uz mājām atnesa viņa meita Klāra, bet vēlāk tas palika dzīvot pie rakstnieka. Kad Bambino pazuda, Tvens pat ielika sludinājumu vietējā avīzē. «Pazudis kaķis. Liels un intensīvi melns, labi barots, ar samtainu kažoku. Ir skaists balts raksts uz krūtīm. Grūti atrodams parastā apgaismojumā.»
Tvens uzskatīja, ka kaķi ir daudzkārt labāki par cilvēkiem.
Viņš šos dzīvniekus tik ļoti dievināja, ka pats nemanot bija sācis uzvesties kā kaķis.
Piemēram, kad rakstnieks dusmojās, viņš rūcis gluži kā saniknots kaķis. Viņa meitas Sūzija, Klāra un Džīna šā iemesla dēļ viņu bija iesaukušas par «dusmīgo pelēko kaķīti». Lai ieraudzītu viņu niknu, meitenes speciāli viņu centās izvest no pacietības un pēc tam sajūsmā kliedza: «Ak tu, pelēkais dusmīgais kaķi!»
Tvens uzskatīja, ka bērniem jāaug kopā ar dzīvniekiem, kuru viņu lielajā mājā Hārtfordā (Konektikutā) bija liels daudzums. Finansiālo problēmu dēļ, pārceļoties uz Eiropu, visi mājdzīvnieki bija jāatstāj Amerikā, ko ģimene rūgti nožēloja. Reiz, salīdzinot tēti ar mammu, jau pieaugusī meita Sūzija norādīja, ka atšķirība starp viņiem ir vien tajā, ka «mamma mīl morāli un tikumību, bet tētis mīl kaķus».
Nenoliedzami, kaķi raduši vietu arī rakstnieka daiļradē. Grāmatā Toma Sojera piedzīvojumi ir nodaļa par kaķi un pretsāpju līdzekli, kurā noskumušais zēns izbaroja vietējam kaķim zāles, kurām vajadzēja kliedēt Toma skumjas, bet tā vietā nabaga dzīvniekam lika «traki dejot». Marks Tvens stāstīja, ka šis stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem, kuri bija gadījušies ar rakstnieku, kad viņš vēl bija maziņš.
Jau pēc Marka Tvena nāves bija izdota neliela grāmatiņa Runājot par kaķiem: Divi Marka Tvena stāsti (Concerning Cats: Two Tales by Mark Twain). Šajā grāmatā bija publicēti stāsti, kurus rakstnieks savām meitām lasīja uz nakti. Taču laikam visspilgtākais citāts par kaķiem Tvena daiļradē ir frāze no romāna Niekalbis Vilsons: «Māja bez kaķa – labi nobarota, izlutināta, raduša, lai viņu pielūdz, – arī var būt ideāla; varbūt, es nestrīdos, taču kā jūs to varat pierādīt?»
