Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Abi kuplo astu īpašnieki ir izauguši par spraunām, veselīgām lapsām un brīvi dzīvojas pa visu voljera teritoriju. Lapsām ir katrai savs raksturs – Foksis ir drošāks, vairāk pieradis pie cilvēkiem, savukārt Loreta ir uzmanīgāka, bijīgāka un vairāk mīl klusumu, nevis lielu kņadu ap voljeru.
Līdzīgi kā citos zooloģiskajos dārzos, arī Līgatnes dabas takās dzīvnieku ekspozīcijas tiek veidotas no nebrīvē dzimušiem un augušiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem, kas mazotnē savvaļā izglābti no bojāejas un izauklēti nebrīvē. Dzīvnieki netiek ķerti savvaļā, lai tos ievietotu voljerā apmeklētāju apskatei. Tāpēc jauni lapsu voljera iemītnieki bija jāgaida ilgāku laiku.
Fokša un Loretas gadījumā var droši apgalvot – ja cilvēki nebūtu iejaukušies, abi lapsēni būtu gājuši bojā. Foksi atrada pilsētā uz ielas vien dažas nedēļas vecu. Šādā vecumā lapsēnam būtu jāatrodas savā migā, mammas pieskatītam. Savukārt Loretu atrada kā mazuli kādas privātmājas pagalmā – mājas īpašnieki gaidīja, kad par lapsēnu parūpēsies viņa mamma, taču tas tā nenotika.
Tagad ne Foksis, ne Loreta vairs nespētu izdzīvot savvaļā paši. Viņi ir neatgriezeniski pieraduši pie cilvēka aprūpes. Nebrīvē augušiem savvaļas dzīvniekiem nav prasmes pašiem medīt un sagādāt barību, un nav instinktu aizsargāties un izvairīties no apdraudējuma. Šiem dzīvniekiem voljers ir viņu mājas, kur tie jūtas droši un vienmēr ir paēduši.
«Diemžēl iepriekšējo lapsu pāri zaudējām, kad kāda joprojām nenoskaidrota persona tīši sabojāja lapsu voljera nožogojumu, izlaižot savvaļā voljerā dzīvojošās lapsas. Viena no lapsām pēc mēnesi garas prombūtnes atgriezās, taču bija novārgusi un ar nopietnām veselības problēmām. Viņas dzīvību glābt neizdevās. Savukārt otru lapsu vairs nemanījām, visticamāk viņu piemeklēja līdzīgs liktenis, jo voljerā auguši dzīvnieki neprot izdzīvot savvaļā,» stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
Lapsas ir ļoti labi piemērojušās dažādām dzīves vidēm, un dzīvo ne tikai mežos vai pļavās, bet arī pilsētās – parkos, piepilsētu mežos vai kapsētās. Tāpēc ir neizbēgami, ka cilvēki katru gadu nonāk saskarē ne tikai ar pieaugušām lapsām, bet arī ar lapsu jaunuļiem, kas vēl tikai mācās izdzīvošanu. Šādos brīžos ir īpaši svarīgi lapsu nepadarīt atkarīgu no cilvēka – nebarot, nepievilināt un neaiztikt. Pretējā gadījumā dzīvnieks vairs nebūs spējīgs par sevi savvaļā parūpēties un zaudēs bailes no cilvēka, kļūstot par apdraudējumu gan sev, gan vietējiem iedzīvotājiem. Ja tomēr gadās sastapties ar lapsu vai jebkuru citu savvaļas dzīvnieku mazuli, kas varētu būt nonācis nelaimē, pirms palīdzības sniegšanas ir obligāti jākonsultējas ar speciālistu.
Lapsēnu dzimšanas laiks ir maijā vai jūnija sākumā. Vienā metienā parasti ir četri līdz seši mazuļi. Lapsēni piedzimst salīdzinoši nevarīgi un savas acis atver aptuveni divu nedēļu vecumā. Līdz pusotra mēneša vecumam tie gandrīz visu laiku uzturas midzenī un pārtiek tikai no mātes piena. Pēc tam tie pakāpeniski sāk baroties ar gaļu un aizvien biežāk sāk parādīties ārpus alas, rotaļāties cits ar citu un ar vecāku atnesto pusdzīvo medījumu, apgūstot medīšanas mākslu. Patstāvību jaunie lapsēni sasniedz četru mēnešu vecumā.
