• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Lielpilsētu pelēkie kardināli — žurkas

    Astes
    Ina Eglīte
    18. februāris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ja tu dzīvo laukos, tad tavas žurkas ir aptuveni trīs, bet lielpilsētā uz vienu iedzīvotāju ir vidēji četras. Tas, ka šos grauzējus var ieraudzīt visai reti, ir tikai tāpēc, ka žurkas ir gudras, vērīgas un viltīgas.

    Žurkas var mitināties arī neapdzīvotās vietās – grauzties zemē un pārtikt no tā, ko izdodas atrast, tomēr 90 procentu populācijas – visplašāk izplatītās sugas ir pelēkā žurka (Rattus norvegicus) un melnā žurka (Rattus rattus) – tā nedara, jo žurku ciltij vienmēr ir paticis dzīvot cieši līdzās cilvēkiem. Pat tad, kad homo sapiens vēl nebija kļuvis par mednieku un vācēju, viņa mazie kaimiņi jau prata piekļūt zemē paslēptajiem pārtikas krājumiem un sildīties mājokļos, nemaz nerunājot par atkritumu pārstrādi. Žurku un peļu kauli atrasti vissenākajos apbedījumos, un tas nozīmē, ka cilvēku un grauzēju kopīgā vēsture ir jau kopš pleistocēna, kas sākās pirms 1,7 miljoniem gadu un beidzās ar pēcleduslaikmeta iestāšanos pirms 10 tūkstošiem gadu.

    Kopā dzīvošana bija nosacīti draudzīga – cilvēki ēda žurkas, un žurkas ēda to, ko varēja nočiept cilvēkiem. Vienlīdzība tika sagrauta, kad cilvēks sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Pēc ANO datiem, katrs sestais zemnieks pasaulē strādā, lai pabarotu žurkas. Un tas ir mūsdienu pārtikas glabāšanas un aizsardzības lieliskajos apstākļos! Viena žurka gadā apēd divpadsmit kilogramu pārtikas, bet ievērojami vairāk sabojā un sapūdē savās slēptuvēs. Tātad desmit žurku dažu dienu laikā var totāli iztukšot visas labības krātuves!

    Kaitējums, ko nodara žurkas, ir kolosāls! Katrs sestais uz planētas saražotais pārtikas kilograms nokļūst žurku vēderā – un ne jau kā atkritumi. Tās notiesā arī koku, špakteli, plastiku, ādu, gumiju un termoizolāciju, bojā ierīces, vadus, rūpniecības preces, nesmādē pat svinu, alva un varu.

    Grāmatā Par žurkām un pelēm autori (biologi J. Kotenkova, N. Meškova un M. Šutova) apraksta savus novērojumus: kāda žurka četrdesmit minūšu laikā no pusdienu galda nočiepa un aizstiepa uz savu slēptuvi vairākus kilogramus gaļas, zivju, maizes un dārzeņu. Olas viņa vilka, pieturot ar zobiem un priekšējām ķepām, pati lecot uz pakaļējām. Šis skats nudien bija pusdienu vērts!

    Cilvēki ir pieradinājuši čūskas, seskus un plēsīgus putnus, lai tie viņiem palīdzētu cīņā ar grauzējiem. Milzīga nozīme cilvēces glābšanā ir arī suņiem – tie spīdoši tiek galā ar žurkām, sevišķi terjeri. Kad izdevās pieradināt kaķus, cilvēki vispār varēja atviegloti uzelpot, jo šie dzīvnieki ir apveltīti ar nepārvaramu tieksmi slepkavot šaudīgos grauzējus. Starp citu, Čārlzs Darvins kaķus necieta viņu «neticamās cietsirdības dēļ», tomēr dižais biologs kļūdījās – tieši kaķi ar savu mednieka azartu palīdzēja izdzīvot ne vienai vien mūsu senču paaudzei, jo viņiem draudēja nāve ne tikai iztukšoto klēšu dēļ – bija vēl kas briesmīgāks.

    Mēra dzīvnieki

    Galvenā cīņa ar žurkām notika Āzijā. Aukstā Eiropa tikmēr centās tikt galā ar vairāk siltumu mīlošajām pelēm, bet žurkas šeit parasti turējās nostāk no cilvēkiem. Starp Eiropas un Āzijas žurkām – melno un pelēko – bija nepārvarami šķēršļi: no vienas puses – ziemas stepes, no otras – sutīgi džungļi, no trešās – tveicīgi tuksneši. Tāpēc kādu laiku aizraujoša cīņa ar žurkām notika Ķīnā, Indijā un to kaimiņzemēs. Attīstoties kuģniecībai un aktivizējoties tirdzniecībai pa Lielo zīda ceļu, aziātu grauzējiem radās nesliktas tūrisma perspektīvas. Pirmā no Vidusāzijas uz Eiropu devās melnā žurka, no Ķīnas tai sekoja pelēkā žurka. Konstantinopolē, kur karavānas tika pārkrautas, arī žurkas koriģēja savus ceļojumu mērķus. Dženovā un Venēcijā viņas ieradās zīda baķos un maisos ar garšvielām. Melno žurku ceļabiedres Āzijas blaktis savās pārstrādes sistēmās līdzi vēl veda trešās šķiras tūristus – mēra baciļus. Tā sākās mēra epidēmija. Pirmās no šīs nāvējošās slimības cieta ostu pilsētas. Melnā nāve pļāva Āfrikas, Āzijas un Eiropas kontinentos. Rietumeiropā laikposmā no 1345. līdz 1350. gadam no mēra nomira vairāk nekā 43 miljoni cilvēku.

    Attīstoties kuģniecībai un aktivizējoties tirdzniecībai pa Lielo zīda ceļu, aziātu grauzējiem radās nesliktas tūrisma perspektīvas.

    Žurku saistību ar mēri cilvēki pamanīja ātri. Bailes no grauzējiem un arī dziļš pretīgums pastiprinājās, kad žurkas iekļuva literatūrā un glezniecībā. Tās dēvēja par elles nezvēriem, sātana līdzgaitniekiem, nolādēja baznīca, un lamuvārds žurka ieviesās visās Eiropas valodās.

    Glābiņš uzradās negaidīti, turklāt žurku izskatā. Pelēkā žurka, kas tolaik pārsteidza Parīzi un Londonu, pielika punktu masu epidēmijām, padzenot no lielajām pilsētām savu sāncensi – melno žurku. Arī pelēkie grauzēji pārnēsā bīstamas slimības (piemēram, pseidotuberkulozi, žurku tīfu, trihinelozi), toties atbrīvoja cilvēkus no mēra, jo, lai gan dzīvoja pilsētās, no cilvēkiem turējās nomaļus. Melnajām žurkām patika apmesties homo sapiens mājokļu bēniņos, skraidelēt cilvēkiem zem kājām gan dienā, gan naktī, turpretī pelēkās mitinājās pagrabos vai bedrēs un divkājainajiem netuvojās.

    Interesanti fakti par žurkām

    • Ja žurku pārbiedē, tā noģībst.
    • Žurkas var dabūt galu no infarkta.
    • Žurkām patīk mūzika. Tāpat kā cilvēki, tās labprāt klausās šlāgerus.
    • Žurkas jūt rentgena starus un viegli pacieš augstu radiāciju.
    • Pat vislielākās žurkas svars reti pārsniedz 500 gramu.
    • Abstraktā domāšana piemīt tikai cilvēkiem un žurkām.
    • Ja mātītes tur pārpilnos būros, tad daļa vīrieškārtas pēcnācēju būs homoseksuāli.

    Žurkas melnā puse…

    Žurku kartē jebkura lielpilsēta ir iezīmēta ar neredzamu, bet skaidru robežu. Melnās žurkas tur ir sastopamas, taču kļuvušas daudz bailīgākas un piesardzīgākas. Nē, nevis no cilvēkiem, bet no pelēkajām žurkām, kuras pārņēmušas kanalizācijas, pagrabus, siltumtrases, metro, noliktavas utt. Viņas spēj izdzīvot visur. Piemēram, prāvas žurku kolonijas uzietas kādas lopkautuves saldēšanas kamerās starp nokautajiem lopiem. Mīnus 40 grādu temperatūrā grauzēji tur jutās komfortabli: bija gana ēdamā un patīkama vieta dzīvošanai, arī darāmā pietika, jo vajadzēja pārstrādāt cīpslas un kartona birkas, ar ko bija marķēti nokautie lopi. Žurku jaunās paaudzes auga tikpat čaklas un uzņēmīgas.

    Šīs sugas pārstāvji ir neticami stipri un veikli, var panest divreiz smagāku nastu, nekā ir paši. Pārvietošanās ātrums – 10 kilometru stundā, tālumā lec pusotra metra, augstumā – 80 centimetru. Var peldēt līdz 72 stundām un pat nirst. Ēd dažādu veidu plastikātu (ne tāpēc, lai remdētu badu, bet lai rīvētu vienmēr augošos zobus), nesmādē arī kukaiņus, putnus un olas. Žurkas vairojas ņipri: gada laikā mātītei ir līdz astoņiem metieni, katrā no tiem – 6 līdz 20 žurkulēni, kas jau pēc četriem mēnešiem ir gatavi pāroties.

    Mājas žurkas, kad grib savā priekā dalīties ar cilvēku, smejas ievērojami zemākā diapazonā – izklausās kā maza bērna ķiķināšana, žurkas ķermenis raustās, un viņa var pat apčurāties no sajūsmas.

    Kaitējums, ko nodara žurkas, ir kolosāls! Katrs sestais uz planētas saražotais pārtikas kilograms nokļūst žurku vēderā – un ne jau kā atkritumi. Tās notiesā arī koku, špakteli, plastiku, ādu, gumiju un termoizolāciju, bojā ierīces, vadus, rūpniecības preces, nesmādē pat svinu, alva un varu. Ja žurkām ļautu vaļu, tās iznīcinātu vismaz pusi cilvēka darba augļu. ANO 2003. gadā izteica piesardzīgu prognozi – žurku skaits pārsniedz cilvēku skaitu vismaz divas reizes.

    Efektīvs cīņas veids ar grauzējiem joprojām nav izdomāts, jo viņi ātri pielāgojas indēm, ar kurām tos mēģina iznīcināt, bet vēl naskāk iemācās pazīt un neaiztikt saindēto pārtiku. Agrāk bija vienkārši: suņi un kaķi izķēra pieaugušās žurkas, bet vārnas mērķtiecīgi medīja mazuļus. Kopš cilvēki dzenas pēc tīrības, kārtības un drošības un tāpēc cīnās ar klaiņojošiem suņiem un kaķiem, kā arī ar vārnām, žurku skaits pilsētās vairākkārt pieaudzis. Vārdu sakot, tie, kas necieš minkas, dabū žurkas!

    …un gaišā puse

    Sajūsmā par cilvēkiem – protams, neskaitot viņu bērnus – ir divi dzīvo radību veidi: pelēko žurku mazuļi un kucēni. Ieraugot virs sevis noliekušos cilvēka seju, viņi sāk priecīgi lēkāt, ceļas uz pakaļkājām, sniedzot priekšējās – sak’, paņem mani rokās! Protams, tā dara tikai pieradinātas žurkas, un tomēr. Viņas ir neticami gudras un sabiedriskas, pazīst saimnieku, atsaucas uz vārdu, viegli padodas dresūrai, lai gan, kā jebkurš dzīvnieks, labprāt arī paslinko.

    Ja ziņa adresēta saimniekam, tad žurkas signalizē diapazonā, ko uztver cilvēka auss, ar intonāciju, kuru viņš intuitīvi saprot – no žēlas pīkstēšanas līdz izmisīgiem brēcieniem.

    Žurku valodā ir vismaz pussimt vārdu – signālu, ko uztver sugas brāļi, bet cilvēks vairumu no tiem nedzird, jo ultraskaņu neuztver. Ja ziņa adresēta saimniekam (Dod ēst! vai Laid mani ārā!, vai Muļķi, nokāp no manas astes!), tad žurkas signalizē diapazonā, ko uztver cilvēka auss, ar intonāciju, kuru viņš intuitīvi saprot – no žēlas pīkstēšanas līdz izmisīgiem brēcieniem.

    Žurkas ir ļoti emocionālas, viņas skumst, rotaļājas, ir ziņkārīgas, prot smieties (tā dara vēl tikai pērtiķi un vārnu dzimtas putni). Amerikāņu psihobiologs Džeks Panskeps (Jakk Panksepp, 1943), pētot smieklus, kuru nav cilvēkveidīgajiem dzīvniekiem, fiksējis ritmisku, spalgu smilkstoņu, ko dzīvnieki izdod, kad par kaut ko priecājas un taisa grimases. Mājas žurkas, kad grib savā priekā dalīties ar cilvēku, smejas ievērojami zemākā diapazonā – izklausās kā maza bērna ķiķināšana, žurkas ķermenis raustās, un viņa var pat apčurāties no sajūsmas. To nespēj pat suņi, kuriem, lai saprastu saimnieku, svarīgi ir skaņas signāli un aktīva žestikulēšana.

    Nav brīnums, ka cilvēki, kuriem nepiemīt iedzimtas bailes no žurkām, tās uzskata par ideālām sabiedrotajām. Jau 19. gadsimta vidū mājās tika turētas albīnās žurkas. Šo dzīvnieku mīļotājus tikai skumdina fakts, ka žurku mūžs ir īss – divi līdz pieci gadi (savvaļā tās dzīvo vēl uz pusi īsāku laiku).

    Dots devējam…

    Krievijas presē bija aprakstīts gadījums par kādu dzērāju Vasju, kuru sieva izlikusi no dzīvokļa. Plencis pārvācies uz tuvējā nama pagrabtelpām. Savu jauno kaimiņieni – žurku – nosaucis par Larisu. Viņa labprāt uzturējusies vīrieša sabiedrībā, uzklausījusi viņa stāstus un nav pārmetusi, ka viņš plītē. Vasja dalījis ar Larisu maizes doniņu un ko nu kuru reizi atradis. Kad uzradusies nauda (galvenokārt par nodoto tukšo taru), ko parasti viņš pārskaitījis sveces gaismā turpat pagrabā, abiem bijušas svētku vakariņas. Žurka to novērtējusi un reiz atvilkusi zelta gredzenu. Dzērājs nobrīnījies un ieķīlājis to lombardā, un labu laiciņu abi uzdzīvojuši. Pēc mēneša Larisa atstiepusi vēl vienu gredzenu, un atkal bijis iemesls dzīrēm. Kad žurka bijusi klāt jau ar trešo zelta gredzenu, vīriņam i dzeršanas kāre pārgājusi. Meklējis pagrabā apslēpto mantu un atradis arī – lādīti ar zeltlietām. Aiznesis to uz policiju. Kolekcija izrādījusies vērtīga, un Vasjam izmaksāta dāsna kompensācija. Sieva uzreiz piedāvājusi pārvākties pie viņas, bet bijušais alkoholiķis nopircis uzvalku un vienistabas dzīvoklīti – sev un, protams, uzticamajai Larisai.

    Parāds vēl nav atlaists!

    Ķīmijas, biotehnoloģijas, ģenētikas, farmācijas un simtiem citu nozaru progress ir iespējams, pateicoties arī žurkām. Uz tām laboratorijās tiek izmēģināti itin visi medikamenti, pirms nonāk ražošanā. Vēl viens trekns pluss – cīnītāji par dzīvnieku tiesībām, kas neļauj zinātniekiem mocīt pērtiķus, suņus un pat trušus, žurku jautājumā ir pielaidīgi. Tomēr žurkas vēl arvien ir krietni parādā cilvēkiem – tūkstošiem gadu kopīgas dzīves laikā tās viņus ir nogalinājušas ievērojami vairāk nekā citi sīkie plēsoņas, zivis vai putni.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+