• Lauvu un tīģeru kopēja Oksana: Esmu plēsējiem «savējā»

    Daba un dzīvnieki
    Zane Piļka- Karaļeviča
    1. jūnijs, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto – Vladislavs Proškins (F64)
    Foto – Vladislavs Proškins (F64)
    Kad Oksana iet garām Rīgas zooloģiskā dārza plēsēju aplokiem, dzīvnieki viņu priecīgi sagaida un pieskrien klāt apsveicināties. Viņi zina, ka Oksana rūpējas par to, lai viņiem būtu tīra mājvieta, barība un rotaļlietas ar ko spēlēties. «Viņi mani uzskata par savējo,» priecājas lauvu, tīģeru un citu plēsēju kopēja.

    Sapņo strādāt pie plēsējiem

    Daugavpiliete Oksana pēc profesijas ir māksliniece. Par to netieši liecina viņas zaļā matu krāsa. Kā viņa nonāca līdz dzīvniekiem? «Kādā brīdī man vienkārši apnika strādāt ar cilvēkiem, tāpēc nolēmu braukt uz Rīgu un mēģināt pieteikties darbā Rīgas zooloģiskajā dārzā.

    Dzīvnieki mani interesējuši jau kopš bērnības, blakus viņiem jūtos ļoti labi un mierīgi. Dzīvnieki mani iedvesmo arī mākslai.

    Pēc dabas esmu diezgan introverta, tāpēc šis darbs man ļoti piemērots,» viņa stāsta. Kāpēc Oskana neapsvēra domu iekārtoties darbā Latgales zoodārzā pie tā veidotāja Mihaila Pupiņa? «Jā, tur ir skaisti, taču tur diemžēl nav lielo dzīvnieku. Mans sapnis bija darbs ar lielajiem plēsējiem,» viņa skaidro.

    Oskanai paveicies, jo tad, kad viņa atvērusi Rīgas zoodārza mājaslapu, ieraudzījusi sludinājumu, ka tiek meklēti darbinieki zīdītāju nodaļā. «Ilgi nedomājot, pieteicos. Ļoti cerēju, ka mani pieņems. Taču ilgu laiku man neviens neatbildēja. Biju ļoti bēdīga, taču izrādījās, ka zooloģiskā dārza atbildes vēstule bija nonākusi «spamā». Labi, ka to laikus pamanīju. Aizrakstīju atvainošanās vēstuli, izskaidroju situāciju, un mani uzaicināja uz darba pārrunām. Es biju tik laimīga, kad man paziņoja, ka esmu pieņemta darbā,» neslēpj Oksana.

    Vai netika prasīta pieredze darbā ar dzīvniekiem? «Nekur jau diži šādu pieredzi nevar gūt, ja vien neesi iepriekš strādājis kādā citā zoodārzā. Galvenais ir vēlme to darīt, un man tā bija ļoti liela. Man izskaidroja manus darba pienākumus, izstāstīja, ka man būs jāstrādā ar lielajiem plēsējiem, ka tas ir bīstami. Teica, lai es pamēģinu pastrādāt vienu dienu, un tad jau redzēs.» Kāda bija Oksanas pirmā darba diena? «Es melotu, ja teiktu, ka viss gāja kā pa sviestu jau no pirmās dienas. Nē! Sākumā bija ļoti grūti. Tieši psiholoģiski. Jo tomēr plēsēji izdod dažādas skaņas, var pēkšņi ierūkties, iešņākties. Es biju jauns cilvēks, kura smaržu viņi vēl nezināja, tāpēc bija tikai loģiski, ka zvēri sākumā pret mani izturējās ļoti piesardzīgi. Taču jau pēc nedēļas mēs apradām viens ar otru un strādāt kļuva ļoti viegli un mierīgi.»

    Neizaicina likteni

    Kādi ir Oksanas galvenie darba pienākumi? «Es kopju plēsēju guļvietas, apstaigu laukumus, skatos, lai viss ir tīrs un kārtīgs un dzīvniekiem nerastos nekādas infekcijas. Nogādāju plēsējiem arī barību, sagriežu to, pievienoju vitamīnus. Pie dzīvniekiem klāt neeju, neglaudu viņus un nekasu aiz auss, kā kādam varbūt varētu šķist.

    Lai arī viņi izskatās draudzīgi, tie tomēr ir lielie plēsēji. Jebkurā mirklī var uzbrukt vai iekost.

    Tu nekad nevari zināt, kas viņiem ir prātā, tāpēc nevajag izaicināt likteni.

    Arī bez fiziska kontakta mēs ļoti labi saprotamies. Vēroju plēsējus no attāluma. Skatos, kā viņi uzvedas, vai viņu uzvedībā manāmas kādas izmaiņas. Ja, piemēram, tīģeris visu dienu guļ, ir apātisks, tas nav labi. Par to uzreiz ziņoju veterinārārstiem,» stāsta Oksana. Pieskārusies viņa ir tikai vienam no lauvēniem, kurš Cvangas un Kali ģimenē pasaulē nāca pērnā gada maijā. «Kad Varis vēl bija pavisam maziņš, viņš guva muguras traumu. Cvanga vēl ir nepieredzējusi lauvene, viņai šie ir pirmie mazuļi, un viņa nezināja, kā tos pareizi nest. Kad mazie lēca ārā, viņa nejauši Varim savainoja muguru. Tad mums vajadzēja nākt iekšā lauvu mājā un mazajam traumu apstrādāt,» atklāj kopēja.

    Oksana neslēpj, ka ne reizi vien ir bijusi vēlme mazos paglaudīt, taču viņa ļoti strikti ievēro visus drošības pasākumus un spēj pretoties tīri cilvēciskajai vēlmei dzīvniekus samīļot. «Nav vēlams plēsējus pārlieku pieradināt pie savas klātbūtnes. Lai viņi nepieķeras. Kopējs var aiziet kaut kur citur strādāt, aizbraukt, visādi var dzīvē gadīties, un citu cilvēku dzīvnieks pēc tam negribēs pieņemt. Tāpēc labāk ievērot distanci.»

    Dzīvnieki Oksanu atpazīst

    «Es plēsējiem esmu savējā. Viņi mani pazīst gan pēc smaržas, gan balss un izskata. Kad eju garām aplokam, viņi pieskrien apskatīties, sasveicināties, izturas ļoti draudzīgi. Droši vien cer, ka kaut ko iedošu,» smejas Oksana. «Es ļoti jūtu, kāds kuram ir noskaņojums. Kad Cvangai tikko piedzima mazuļi, viņa bija ļoti agresīva. Pat ejot viņai vienkārši garām, viņa rūca un bija gatava uzbrukt. Citreiz viņai no rīta ir slikts garastāvoklis, ziņo jau ar asti, ka labāk netuvoties. Bet puiši lielākoties vienmēr ir labā omā,» viņa stāsta.

    Kad lauvēni Varis un Teika vēl bija maziņi, nezinātājam bija grūti tos atšķirt. Bet ne Oksanai. «Es uzreiz piefiksēju, kurš ir kurš. Tīri vizuāli. Un nu jau esmu iepazinusi arī viņu raksturu. Piemēram, Teika ir ļoti līdzīga savai mammai – gan pēc rakstura, gan uzvedības. Burtiski kopija. Savukārt Varis ir tāds kā tētis – nedaudz bailīgs un kautrīgs,» lauvēnus raksturo Oksana. Viņa atzīst, ka žēl būs no brāļa un māsas šķirties, taču tas esot neizbēgami. «Pēc gada vai diviem viņus vajadzēs nošķirt no Kali un Cvangas, kopā viņi nevarēs sadzīvot, un Teika ar Vari dosies uz citu zooloģisko dārzu. Taču domāju, ka mūsu lauvu pārim būs vēl citi mazuļi,» zina stāstīt lauvu kopēja. «Cvanga ir ļoti gādīga mamma,» piebilst Oksana.

    Kāda ir lauvu dienas kārtība? Kurās stundās viņus iespējams aplūkot ārā? «Lauvas ceļas ap sešiem septiņiem rītā. Paspēlējas, iziet ārā aplokā apskatīties, kāds laiks, kas notiek, un tad atkal aiziet nosnausties līdz vieniem diviem dienā. Tad atkal ceļas, paēd un iet ārā spēlēties. Taču daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem. Sliktā laikā neviens ārā sēdēt negrib,» teic Oksana. Kā lauvas uztver apmeklētājus? «Viss atkarīgs no viņu noskaņojuma. Ir dienas, kad viņiem ir slikts garastāvoklis un kāds no lauvām var mesties skatu laukuma stikla virzienā un uzrūkt. Bet lielākoties tas ir tad, ja apmeklētāji ir neaudzināti – sit ar rokām pa stiklu, trokšņo, klaigā, mēģina dažādos veidos pievērst lauvu uzmanību. Dzīvniekus tas satrauc, tāpēc es aicinu cienīt dzīvniekus. Jums patiktu, ka aiz loga jums regulāri kāds dauzītos un klaigātu?» jautā Oksana.

    Mīlulītis tīģeris Augusts

    Starp visiem Rīgas zooloģiskā dārza plēsējiem, par kuriem rūpējas Oksana, viņas mīlulītis ir Amūras tīģeris Augusts. «Lauvu ģimene, protams, man arī ir ļoti tuva, taču Augusts ir vienkārši brīnišķīgs puika. Viņš ir ļoti rotaļīgs, draudzīgs, nebēdnīgs un vienkārši skaists. Daudzi domā, ka pie mums dzīvo tikai viens tīģeris, taču patiesībā viņi ir divi – Augustam kaimiņos mīt arī tīģeriene, vārdā Taiga. Pastaigās gan kopā viņi netiek laisti. To darīs tikai tad, kad tiks dota atļauja par pēcnācēju radīšanu,» skaidro Oksana. Pretēji Taigai, kura, meitene būdama, ir piesardzīgāka un piezemētāka, trīsgadīgais Augusts ir ļoti drošs un mēdz dauzīties. «Viņš labprāt nāk atrādīties zoodārza apmeklētājiem pie skatu laukuma stikla, ļaujot sevi nofotografēt. Augustam tiek piegādātas visdažādākās rotaļlietas – autoriepas, plastmasas mucas, bumbas un pērn pat no ugunsdzēsēju šļūtenēm bija uzpīts guļamtīkls. Augusta rotaļlietām mūžs gan ir visai īss,» Oksana smejas. Viņa saka, ka visiem lielajiem kaķiem patīk rotaļas.

    Ja cilvēkiem ir vēlme un iespēja, var atnest uz zooloģisko dārzu un uzdāvināt plēsējiem nevajadzīgas bumbas, riepas no bērnu velosipēdiem, lielas plastmasas mucas.

    «Piemēram, kad lauvas tikai ierauga, ka nesu bumbas, viņi visu dienu nepacietībā un saviļņojumā var gaidīt, līdz beidzot viņiem tās tiks iedotas. Tas prieks, kad viņi pie tām tiek, ir neaprakstāms.»

    Nepagriez muguru un neskaties acīs

    Kā Oksanas vecāki uztvēra meitas vēlmi strādāt ar bīstamiem plēsējiem? «Uztraucās, protams. Lai arī risks, ka plēsējs var uzbrukt, ir minimāls, nepārtraukti jādomā par visām durvīm, vai visas lūkas ir ciet. Vienmēr rūpīgi, jāpārliecinās, ka dzīvnieka tur tiešām nav, pirms dodies iekšā. Jo ir dzīvnieki, kas var kaut kur paslēpties, kur tos grūti pamanīt. Neuzmanība un paviršība šajā ziņā var maksāt dzīvību. Arī tad, kad mēs dzīvniekus trenējam, jābūt ļoti piesardzīgam, jāuzmana rokas, lai plēsējs neiekostu. Tas var notikt zibenīgi,» stāsta Oksana. Kāpēc dzīvnieki vispār tiek trenēti? «Piemēram, Cvangu mēs trenējam, lai viņa mācētu izbāzt ķepas caur restēm, ja gadījumā nepieciešams paņemt kādas analīzes; apgulties vai arī atplest muti, lai veterinārārsts var apskatīt zobus un visu pārējo. Nekādus trikus mēs nemācām.» Kādi ir galvenie noteikumi, kas jāievēro, kad esi lauvu vai citu plēsēju mājā? «Pirmais – nekad nepagriez muguru. Otrais – nav vēlams skatīties plēsējam acīs, jo dzīvnieks to var uztvert kā izaicinājumu.»

    Oksana zooloģiskajā dārzā strādā jau divus gadus. «Ne mirkli neesmu savu izvēli nožēlojusi. Man ļoti patīk šis darbs. Ceru te nostrādāt vēl daudzus gadus. Dzīvnieki mani tiešām iedvesmo un liek justies labi. Laikā, kad ārpus Rīgas Zooloģiskā dārza teritorijas notiek tik daudz negāciju, plosās vīruss un citas likstas, te ir īsta miera osta.

    Dzīvnieki nav ļauni, atriebīgi, skaudīgi. Viņi ir patiesi. Par to es viņus ļoti cienu.

    Glezniecībai neesmu atmetusi ar roku. Pamazām top gleznas ar dzīvniekiem. Kad šī sērija būs gatava, iespējams, izlikšu tās publiskai apskatei,» sola Oksana.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē