Laucinieku sargeņģelis – veterinārārsts. Emerita Graudumniece no Baltinavas

Personības
Zane Gaiķēna
5. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personīgā arhīva
Katrā kārtīgā lauku sētā var sastapt pa kādam kaķim, sunim, gotiņai un citam dzīvniekam, kas saviem saimniekiem sniedz ne vien mīlestību, bet nereti ir arī iztikas avots, sargs un gans. Aiz visiem šiem dzīvniekiem un to saimniekiem nereti stāv viens cilvēks – veterinārārsts. Veterinārārstam laukos jāprot parūpēties gan par mīļdzīvniekiem, gan lauksaimniecības un pat eksotiskajiem dzīvniekiem. Kā rit dienas veterinārārstiem ārpus lielpilsētas klīnikām, stāsta veterinārārste Emerita Graudumniece.

Par savām mājām veterinārārste Emerita Graudumniece sauc Baltinavu – mazpilsētu Latgalē, gandrīz pie pašas Krievijas robežas. Te laikam atrodams viss. Baltinaviešiem ir gan pašiem sava vidusskola, kultūras un mākslas kolektīvi, estrāde, mūzikas un mākslas skola, veikali, aptieka – īsāk sakot, viss kā kārtīgā lielpilsētā.

Tajā pašā laikā te viss ir pavisam citādi nekā mazpilsētās tuvāk Rīgai. Sakopto ielu malās redzamas Latgalei raksturīgās, neparastās un krāsainās mājas ar logu slēģiem, uz ielas un veikalos sastaptie cilvēki savā starpā runā latgaliski, bet kādā no Baltinavas parkiem zāli palīdz noganīt neliels govju bariņš.

Iebraucot Emeritas mājas pagalmā, plašajā, dažādiem košumkrūmiem pilnajā dārzā, mūs sagaida ne vien saimniece, bet arī baltā kaķene Lola, kas esot Graudumnieku ģimenes vienīgais mājas mīlulis. Mājas saimniece stāsta, ka citus mājdzīvniekus nemaz nevēlas, jo vēlās darba stundas grūti apvienot ar rūpēm par saviem dzīvniekiem: «Tiem vajag ārkārtīgi daudz rūpju, laika, mīlestības. Mums pilnīgi pietiek ar Lolas mīlestību.» 

Sapnis par medicīnu

Emerita savu bērnību pavadījusi netālu no Baltinavas – 15 km attālajā Šķilbēnu pagastā. Tur viņas mamma padomju laikā bijusi kolhoza lopkopēja, un tādēļ bērnības un jaunības gadi Emeritai aizvadīti kopā ar dzīvniekiem – gan palīdzot mammai, gan vasarās strādājot kolhoza fermā.

Arī ģimenē tikuši turēti dažādi lauksaimniecības dzīvnieki, kuru kopšanā un barošanā piedalījās bērni. Jautāta, kā nonākusi līdz izvēlei par izglītību veterinārmedicīnā, Emerita stāsta, ka viss sācies ar interesi par cilvēku medicīnu.

«Jau vidusskolas laikā mani interesēja medicīna. Tolaik domāju, ka pēc absolvēšanas stāšos Rīgas Medicīnas institūtā, tagadējā Rīgas Stradiņa universitātē.

Laikam tomēr mazliet sabijos un pēc Rekovas vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, tagadējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes, veterinārmedicīnas fakultātē.

Darbs ar dzīvniekiem man nebija svešs, tā nu sanāca veiksmīga kombinācija – medicīna un dzīvnieki. Savu toreizējo izvēli nenožēloju, man patīk tas, ko daru,» pārliecināta ir Emerita.

Atgriežas dzimtajā pusē

Studējot padomju gados, studentiem bieži vien no dzimtās puses rajonu pārvaldēm tika doti norīkojumi pēc augstskolas absolvēšanas atgriezties un noteiktu laiku strādāt tur. Šāda situācija bijusi arī Emeritai, kurai studiju laikā Balvu rajona lauksaimniecības pārvalde maksājusi stipendiju, kas savukārt uzlicis saistības pēc skolas beigšanas atgriezties un strādāt Balvu rajonā.

«Pārvalde man maksāja stipendiju – 46 rubļus mēnesī. Tolaik tā nebija milzīga nauda, bet studentam sava veida atspaids tas bija gan. Apmaiņā pret stipendiju man pēc absolvēšanas bija jāatgriežas kādā no padomju saimniecībām Balvu rajonā. Tādi paši norīkojumi bija arī maniem klasesbiedriem – agronomiem, mehāniķiem, lopkopjiem, inženieriem un citiem jaunajiem speciālistiem. Balvu rajonā bija jānostrādā pieci gadi, pēc tam, ja vēlies, vari doties strādāt kur citur,» stāsta Emerita.

Pēc absolvēšanas piedāvājums strādāt nācis no padomju saimniecības Baltinavā. Pirmo gadu Emerita tur strādājusi ar piena govīm, bija veterinārārste-ginekoloģe, bet vēlāk – saimniecības galvenā veterinārārste, kuras pakļautībā bijuši vairāki veterinārie feldšeri jeb veterinārārsta asistenti.

Pēc kolhozu izjukšanas Emerita nonākusi izvēles priekšā – meklēt algotu darbu vai palikt Baltinavā un veidot savu privātpraksi.

«Te uz vietas bija pietiekami daudz zemnieku un saimniecību ar lauksaimniecības dzīvniekiem tajās – kādēļ meklēt ko citu? Nolēmu palikt tepat un veidot savu veterinārārsta privātpraksi,» atminas Emerita.

Strādāt līdz pēdējai govij

Sākotnēji gan Emerita savā privātpraksē strādājusi tikai ar lauksaimniecības dzīvniekiem. Savulaik kādā seminārā par suņu un kaķu ārstniecību jaukto prakšu veterinārārstiem, vērojot mutes dobuma operācijas suņiem, savai kursa biedrenei pat teikusi: «Zini, es labāk ložņātu pa tiem cūku aizgaldiem, nevis rautu zobus suņiem.» Dzīvē gan pierādījās vecais labais teiciens – nekad nesaki nekad! «Tagad arī es darbojos ar mazajiem dzīvniekiem un gadās arī raut zobus suņiem,» smejas Emerita. Lēmums par mazo dzīvnieku ārstēšanu pieņemts tad, kad Emerita strādājot ievērojusi, ka lauksaimniecības dzīvnieku laukos kļūst arvien mazāk. «Diemžēl ir tāda tendence. Un, ja nedomā tikai šodien, bet aizdomājas arī par rītdienu – šeit dzīvot un strādāt līdz pēdējai govij nebūtu prātīgi,» spriež Emerita.

Tajā pašā laikā veterinārārste, kas tuvējā apkārtnē strādājusi ar mazajiem dzīvniekiem, pārgājusi uz Rīgu, un Baltinavas apkārtnē šī niša palika brīva. «Tobrīd visi apstākļi tā sakrita un nolēmu, ka jāsāk arī mazo dzīvnieku ārstēšana. Tā papildus lauksaimniecības dzīvnieku privātpraksei izveidoju divas mazo dzīvnieku klīnikas – Kārsavā un Balvos, kā arī vienu veterināro aptieku,» stāsta Emerita.

Pēdējos gados pie Emeritas vērsušies ne vien mīļdzīvnieku un lauksaimniecības dzīvnieku saimnieki, bet arī eksotiskāku dzīvnieku īpašnieki. Piemēram, veterinārārstes klientu loku papildinājušas arī alpakas. «Savulaik, kad mācījāmies skolā, par tādiem dzīvniekiem vispār nerunāja.

Tolaik nevarējām iedomāties, ka alpakas, lamas un citi mūsu dabai tik eksotiski dzīvnieki kļūs bieži sastopami un būs arī mūsu klienti.

Šie dzīvnieki prasa specifiskas zināšanas, tādēļ nepārtraukti jāmācās un jāpilnveidojas, lai varētu tiem sniegt kvalitatīvu palīdzību,» savā pieredzē dalās veterinārārste. 

Veterinārmedicīna – tā ir mūžizglītība

Laikā, kad veterinārmedicīnu studējusi Emerita, veterinārārsti vispieprasītākie bijuši tieši lauksaimniecības dzīvniekiem. Mazo dzīvnieku ārstēšana tolaik nav bijusi aktuāla, līdz ar to studiju programma šai jomai pieskārusies vien nedaudz – lielākais akcents mācoties likts tieši uz govīm, cūkām un citiem saimniecībās audzētajiem dzīvniekiem.

Līdz ar to, sākot mazo dzīvnieku ārstēšanu, ļoti daudz vajadzējis mācīties pašai – braucot uz semināriem, konsultējoties ar kolēģiem un mācoties arī pašai no savas pieredzes. «Šobrīd tā tendence gan ir mainījusies –studentiem tiek iedotas salīdzinoši plašas zināšanas tieši par mazo dzīvnieku ārstēšanu. Savukārt mums ļoti daudzas lietas jāmācās no jauna. Regulāri apmeklēju seminārus, konsultējos ar kolēģiem, kursabiedriem. Tā ir nepārtraukta mācīšanās un pilnveidošanās,» atzīst Emerita.

Jāmācās gan ne tikai par mazajiem dzīvniekiem. Emerita stāsta, ka veterinārmedicīna ir joma, kas nepārtraukti mainās. Katru gadu parādās jauni medikamenti, jaunas ārstēšanas metodes, diagnostikas iespējas un pat slimības.

Tādēļ, lai spētu dzīvniekus ārstēt pēc iespējas kvalitatīvāk un mūsdienīgāk, jāmācās un jāseko līdzi jaunākajiem pētījumiem. «Tas, protams, atkarīgs no tā, kādu pakalpojumu gribi sniegt. Vai vēlies veikt tikai vienkāršākās manipulācijas – vakcinācijas, kastrācijas – vai tomēr palīdzēt dzīvniekiem sarežģītākos gadījumos. Zināšanas, ko students iegūst skolā ir skelets – pamatu pamati. Viss pārējais jāpiemācās klāt pašam, turklāt tas jādara regulāri, jo veterinārmedicīnā viss nepārtraukti pilnveidojas, attīstās un mainās,» spriež Emerita.

Katra diena kā piedzīvojums

Strādājot ar tik dažādiem dzīvniekiem, katra darba diena esot citāda. Rutīnas trūkums gan Emeritu nebiedē – tieši otrādi. Veterinārārste atzīst, ka tieši dažādība, ar ko viņa sastopas ik dienu, ir viena no lietām, kas savā darbā patīk vislabāk.

«Es nekad nevarētu strādāt profesijā, kur visa diena jāpavada ofisā. Darbā, kur ir vienveidība. Man ļoti patīk, ka katra mana darba diena ir citāda – nezinu, cikos diena sākies, cikos beigsies. Kādi klienti būs – suņi, kaķi vai kāda gotiņa, kas nevar piedzemdēt. Strādājot par veterinārārsti 30 gadu, ikdiena joprojām spēj sagādāt dažādību,» atzīst veterinārārste.

Dinamiskajai darba dienai gan nereti nāk līdzi grūtas izvēles. Tā kā jaukto prakšu veterinārārstiem laukos ir ļoti plašs klientu loks, bieži gadās, ka reizē zvana vairāki klienti, kuru dzīvnieki nonākuši ārkārtas situācijā. Tādos brīžos veterinārārstam jāspēj objektīvi izvērtēt – pie kura dzīvnieka steigties vispirms. «Ja ir vairāki izsaukumi reizē, jāizvērtē, kam palīdzība nepieciešama pirmajam. Vai sunim, kas notriekts ar mašīnu, govij, kurai ir apgrūtinātas dzemdības, vai dzīvniekam, kam pēkšņi saasinājusies jau hroniska kaite. Protams, gribas palīdzēt visiem reizē, bet man ir tikai divas rokas un divas kājas, es nevaru būt vairākās vietās vienlaikus. Katram, protams, savs dzīvnieks šķiet vissvarīgākais, bet man kā ārstei jāspēj pieņemt lēmumu, kuram lūgt gaidīt vai meklēt palīdzību pie cita ārsta,» skaidro Emerita.

Jaunajiem veterinārārstiem laukos atgriezties ir grūti

Lai gan laukos veterinārārstu nereti trūkst, jaunie ārsti te atgriežas reti. Emerita skaidro, ka tas visdrīzāk saistīts ar to, ka uzsākt pašam savu privātpraksi tikko absolvējušam veterinārārstam ir ārkārtīgi grūti – jāiegādājas dārgs aprīkojums, jāizveido klientu loks un, galu galā, jāspēj pašam sev sagādāt iztiku. «Tā ir darba vieta, kas jārada sev pašam. Jaunajiem skolotājiem, grāmatvežiem un citiem speciālistiem pēc skolas absolvēšanas atliek atrast darbu, un jau pēc mēneša viņi saņems savu pirmo algu. Veterinārārstam, kas grib strādāt laukos, veidot savu privātpraksi, tik viegli neiet. Nepieciešamas milzīgas investīcijas – transports, ar kuru nonākt līdz tam klientam, aprīkojums, dažādi medikamenti –, tas viss būs nepieciešams jau pirmajā vizītē. Arī klientu loka izveidošana prasa laiku, bet tieši tas galvenais nodrošinājums, no kā veterinārārsts gūs ienākumus.

Ja nav vecāku finansiāla atbalsta vai kāda cita sponsora, to visu izdarīt ir grūti, jo gan medikamenti, gan aprīkojums maksā ārkārtīgi dārgi.

Ar diplomu un gribasspēku ir par maz,» spriež Emerita. Par spīti grūtībām, kas sagaida jaunos veterinārārstus laukos, Emeritai ir gaišs skats uz nākotni: «Ja ļoti grib, piepildās visi mērķi. Varbūt ne uzreiz un te tā, kā izsapņots, bet pamazām viss ir sasniedzams. Nekas nenāks ātri un viegli, bet nevajag baidīties un padoties – jāmēģina!

Darbs nav viegls, tāpat kā mācības, lai pie diploma vispār tiktu, pēc tam mūžizglītība – tam ir jābūt aicinājumam. Veterinārmedicīnu nevar mācīties un šajā jomā strādāt jebkurš. Tomēr, ja jūti, ka tā ir tava lieta – ej, dari, nebaidies! Viss būs!»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+