• Kauslīgs suns. Kā rīkoties?

    Mājas mīluļi
    Ligita Timma
    18. marts, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Žurnāls «Astes» saņēma kādas lasītājas vēstuli, kurā aprakstīta populāra problēma – sunim parādījušās izaicinošas un agresīvas rakstura iezīmes. Risinājumu meklējām kopā ar Lieni Priedi, kinoloģi instruktori.

    Lasītājs raksta: «Mūsu suns, gadu vecs medību terjers, šķiet, reizēm pats uzprasās uz kautiņu. Viņam nav nekādas bijāšanas arī pret augumā lielākiem sugas brāļiem. Ja pastaigas laikā pretimnācējs suns viņam kaut kādu iemeslu dēļ nepatīk, viņš sāk rūkt, riet un gatavs mesties cīņā. Raujas uz priekšu nostieptā pavadā. Reiz uz ielas sanāca nopietna saķeršanās ar trīsreiz lielāku suni, kurš pret viņu izturējās ļoti nežēlīgi. Ar grūtībām varēju viņus izšķirt. Kad suņuks vēl bija kucēna vecumā, viņš pret citiem neizturējās tik izaicinoši. Pastaigu laikā notika divi atgadījumi, kad mūsu suns, iespējams, saņēma pirmo slikto pieredzi. Reiz parkā pie viņa pienāca neliela auguma, bet krietni vecāks suns. Mūsējais ļāva sevi apostīt, bija mazliet sabijies, bet nekādu nelaipnību pret pienācēju neizrādīja. Turpretī svešais ne no šā, ne no tā viņam sāka kost. Es pastūmu kodēju nost un gājām uz citu pusi. Otrs gadījums notika uz ielas. Pie mums pieskrēja kāds liels suns, uzlika priekšķepas uz kucēna muguras un sāka viņu ošņāt. Nav tā, ka mūsu suns būtu naidīgs pret pilnīgi visiem suņiem, ar dažiem labprāt arī parotaļājas, bet nekad iepriekš nevar paredzēt, kāda būs satikšanās. Gribētos panākt, lai varam mierīgi staigāt un iet garām jebkuram sunim.»

    Mācīšana sākas ar labu kontaktu

    Suns acīmredzot nav koriģēts, viņam nav strikti noteikts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Ne jau sunī ir problēma, bet saimniekā, kurš savam mīlulim nav norādījis robežas. Nelaime ir tā, ka cilvēki, iegādājoties suni, līdz gada vecumam ļauj dzīvniekam darīt, ko vien viņš grib. Mēdz būt arī tā, ka saimnieki nekādi nespēj pieradināt suni pie kārtības un paklausības pašu spēkiem un tad tikai dodas pie kinologa. Jāņem vērā, ka suns jāmāca jau no tā brīža, kad atvests mājās, un, ja tad kaut kas neizdodas, arī vajag pakonsultēties ar kinologu, ko un kā labāk darīt, kam pievērst uzmanību. Uz suņu skolu vislabāk sākt vest četru līdz sešu mēnešu vecumā. Gadu vecu suni koriģēt ir jau daudz grūtāk.

    Bieži vien uzskata, ka terjeri pēc rakstura ir spītīgāki un tāpēc nepaklausīgāki, taču pieņemami uzvesties var iemācīt jebkuru suni.

    Vispirms saimniekam pašam jāiemācās uzturēt ar viņu labu kontaktu. Tikai tad var kaut ko no dzīvnieka panākt, tajā skaitā paklausību. Protams, katrs suns ir citāds – arī bērni visi vienādā tempā un vienlīdz viegli neiemācās lasīt. Tāpat ar katru suni saikne veidosies atšķirīgi un mācīšanās process noritēs citādi.

    Lai nodibinātu kontaktu, svarīgi ar suni bieži runāt, pavadīt daudz laika, spēlēties. Spēlei ar saimnieku jābūt interesantākai, aizraujošākai nekā jebkura cita nodarbošanās vai rotaļas ar citu suni. Nevajag domāt, ka mētāt bumbiņu ir labākā spēle, tā apnīk, tāpēc rotaļām ir jābūt dažādām.

    Galvenās komandas, kas pēc iespējas agrāk jāiemāca, ir «nē!» (nedrīkst!) un «šurp!» Tās ir svarīgākās, lai suns būtu kontrolējams. Var arī izmantot pavadiņu, lai pārtrauktu nevēlamu darbību. Pavadiņas paraustīšana (korekcija) nozīmē to pašu «nedrīkst!»

    Atgādinājums par socializāciju

    Par nepieciešamību socializēt un mācīt liela auguma suņus neviens nešaubās, bet mazāka auguma sunīšiem visbiežāk ļauj lielu vaļu. Lai socializētu mazu, kustīgu, temperamentīgu suni, ar viņu ir ļoti daudz jārunā un jāstaigā pēc iespējas dažādākās vietās. Jāpanāk, lai suns iet mierīgi, neraujot pavadu. Socializācijā noteikti jāiekļauj iepazīšanās ar dažādām situācijām, cilvēkiem, dzīvniekiem, arī citiem suņiem – svarīgi šo pieredzi iegūt jau kucēna vecumā. Kucēnu pirmoreiz vajag iepazīstināt ar miermīlīgu suni, jo tad tu skaidri zināsi, ka nebūs nesaskaņu. Ļauj abiem paspēlēties, paskraidīt, tad kucēnam izveidosies priekšstats, ka ar citiem suņiem var draudzēties, no tiem nav jābaidās, nav jācenšas tos iebiedēt.

    Kā izvairīties no konflikta

    Vēstulē minētais suns ir dominants un ļoti drošs. Ja, sastopoties ar otru suni, dominējošais mēdz būt lecīgs un rāda signālus, ka ir gatavs cīņai (spalva saslieta, rūc, rej), saimnieks tādu situāciju nedrīkst pieļaut.

    • Kad pa gabalu ieraugi otru suni, kas nāk pretī, skaties, kā tavs mīlulis uz to reaģē. Pēc stājas var pateikt, ko viņš domā, – vai viņš ir nepārliecināts, nobijies vai satraucies. Negaidi, kas tālāk notiks, saki "nē!" Tev jāsaprot, ka sunim, ieraugot otru suni, rodas stress. Par stresu var liecināt tas, ka suns čīkst, osta zemi, nedara, ko liek, trīc. Dažreiz suņiem no stresa pat sāk sāpēt galva. Par bailēm liecina ķermeņa pazemināšana, nolaista aste, spalva saslieta gaisā, arī riešana var būt baiļu izraisīta darbība. Tavs uzdevums ir izturēties kā bara vadonim. Pievērs sunim uzmanību, spēlējies, rādi ko interesantu, radi viņam pārliecību, ka viss ir lieliski, ne no kā nav jābaidās.
    • Kad jums abiem tuvojas otrs suns, turpini piesaistīt sava mīluļa uzmanību. Ja viņš grib doties otra suņa virzienā, īsi un spēji parauj pavadu uz savu pusi – tā ir korekcija, darbības pārtraukšana. Tas jādara ātri, rāvienam jābūt īsam, bet ne pārlieku spēcīgam. Pavada nav jārausta neskaitāmas reizes vai ar lielu spēku, suni pārbiedējot. Ja netīšam esi parāvis par stipru un suns iepīkstas, nepievērs tam īpašu uzmanību, spēlējieties, darbojieties tālāk, rādi, ka nekas traks nav noticis. Nekādā gadījumā nevajag ņemt suni rokās, tas dod viņam pavisam nepareizus signālus, un viņš ātri ielāgos, kā no saimnieka var iegūt īpašu uzmanību.
    • Ja tavs suns tomēr neliekas mierā un grib rauties pretimnācēja virzienā, pievērs uzmanību, ko pauž viņa ķermeņa valoda – varbūt viņam ir tikai interese par iespējamu rotaļu biedru. Nekādā gadījumā nepieļauj situāciju, kad pavada ir nostiepta, jo tas tavam sunim radīs papildu uzbudinājumu. Ja viņš izskatās uzbudināts, nobijies, turpini rādīt, ka viņam ar tevi ir droši – ej mierīgi pretī nācējam un vēro savu dzīvnieku, koriģē viņu ar pavadu. Svarīgi arī tev pašam nebaidīties no situācijas! Ja tu uztraucies, tavs organisms ražo adrenalīnu – suns to saož un arī uztraucas.
    • Ja pa ietvi pretī nāk agresīvs suns. Pirmkārt, suņa saimnieks nedrīkst tādu suni pa ielu vest bez pavadas. Redzot, ka viņš netiek galā ar savu saniknoto dzīvnieku, no abu suņu kontakta jācenšas izvairīties. Ejiet tam garām neapstājoties. Ja agresīvais suns grasās pievērsties tavam sunim un viņš, savukārt, grib kaut kā reaģēt uz pretimnācēju, neapstājies, bet saki «nē!», «nedrīkst!» Noteikti nevajag ļaut sunim apstāties un ieņemt aizstāvēšanās pozīciju. Pārejiet ielas otrā pusē un turpiniet ceļu. Kad būsi ieguvis labu kontaktu ar savu suni, viņš tev klausīs un ies līdzi. Lai viņš uzmet skatienu garāmgājējam, bet skaidri apzinās, ka ar tevi ir drošībā.

    Kā izšķirt kautiņu

    Vislabākā metode, kā suņus izšķirt, – cieši satvert un pavilkt aiz astēm. Protams, tas jādara diviem cilvēkiem reizē – tev un otra suņa saimniekam. Aiz astēm pavelkot, vari būt drošs, ka netiksi pats sakosts, jo, cenšoties satvert aiz pakaļkājām, aiz kaklasiksnas vai aiz čupra, tev var rokā ieķert gan svešais, gan savējais suns. Kad suni parauj aiz astes, pakaļkājas tiek atrautas no zemes, viņš zaudē līdzsvaru un, pat pagriežoties tavā virzienā, nevar ar zobiem aizsniegt tavu roku. Kautiņu labi var izšķirt, arī uzlejot abiem suņiem ūdeni, taču tas ne vienmēr ir pieejams.

    Dažreiz kautiņu nevajag pārtraukt – ja plūcas divi vienās mājās dzīvojoši suņi. Viņi to dara, lai noskaidrotu savu stāvokli hierarhijā. Labāk ir ļaut abiem cīniņu izcīnīt, lai viens pierāda savu pārākumu, kaut arī pēc tam būs jāārstē brūces. Citādi cīniņi būs nebeidzami. Suņu kaujas parasti nav ilgas, bet ir izšķirīgas. Taču viņi necenšas viens otru nogalināt. Visnežēlīgāk kaujas kuces.

    Ņem vērā!

    Kad suns raujas uz priekšu un tu turi viņu nostieptā pavadā, ļaujot viņam riet ar aizžņaugtu rīkli, agresija tikai vairojas. Saimnieki lielākoties domā, ka šādi viņi dzīvnieku ierobežo, bet patiesībā tas ir pilnīgi pretējs stimuls. Saimnieks pat pastiprina sava suņa agresiju, it kā mudinādams turpināt iesākto. Tev ir jākoriģē suņa uzvedība ar «nē!», jāpanāk, lai viņš pievēršas tev un vairs nevelk pavadu.

    Atceries!

    Par labu, pareizu rīcību jāsniedz apbalvojums (gardums, uzslava, uzmanība), nepareizai rīcībai seko korekcija, un  pēc nepareizas rīcības pārtraukšanas – apbalvojums. Tā tam jābūt vienmēr, šajā ziņā ir jāievēro konsekvence.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē