Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
20
-
1
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Un tāda ir arī mūsmājās – kopš pirms gada pieņēmām savā saimē mazītiņu kaķa bērnu, kas vientuļš un bezpalīdzīgs slēpās grāvmales krūmos. Kaķēns bija tik mazs, ka vēl neprata ēst un no bada jau atradās uz dzīvības un nāves robežas. Nezinām, kas bija un kur palikusi viņa īstā mamma, bet no atrašanas dienas viņš nolēma, ka viņa mamma esmu es.
Tā nu ik vakaru saņemu masāžu ar ķepiņām un īso mazgāšanas kursu uz vaiga vai rokas, tikai pēc tam kaķītis ķeras pie sava kažoka sapošanas naktsmieram. Man arī visbiežāk jāuzklausa sūdzības par, viņaprāt, nekārtību tualetes kastītē vai pustukšo bļodiņu un nepārprotami aicinājumi paieskāt aiz auss vai zem zoda.
Atradenītis nu jau ir vairāk nekā gadu vecs, taču joprojām starp mums abiem ir nepārprotamas kaķēna un kaķu mammas attiecības.
Citi lasa
Centos atrast tam kāda kaķu uzvedības eksperta skaidrojumu un atradu – Džona Bredšova grāmatā Cat Sense (Kaķa saprāts).
Kaķis ciena savu saimnieku
Grāmatas autors Džons Bredšovs ir Bristoles universitātes Antrozooloģijas institūta direktors, angļu zinātnieks, kurš vairāk nekā 30 gadu pētījis dzīvnieku uzvedību. Viņš apgalvo, ka kaķi attiecas pret cilvēkiem tāpat kā pret citiem kaķiem, bet – ne gluži kā pret jebkuru kaķi.
Grāmatas autors uzskata, ka visticamākais skaidrojums tam, kā kaķi izturas pret mums, ir šāds: viņi mūs uzskata vienlaikus gan par savas mātes aizstājējiem jeb audžumammām, gan par pārākiem kaķiem. Pēc kaķu uzvedības pētnieka domām, gandrīz visa mājas kaķu uzvedība noteikti ir sākusies kā mātes un kaķēna attiecības. Savvaļas kaķenes un runča sastapšanās nebūt nebija draudzīga.
Kaķu savvaļas senči bija vientuļnieki, teritoriāli dzīvnieki, un vienīgā draudzīgā uzvedība starp diviem kaķiem bija starp mammu un kaķēnu.
Bredšovs apstrīd populāro apgalvojumu, ka kaķi nes mājā peles, lai pabarotu savus saimniekus, it kā kaķu saimnieki būtu lieli bērni: «Tas ir neticami, ka kaķis varētu domāt par savu saimnieku kā savu kaķēnu – lielās auguma atšķirības dēļ. No otra puses, ir loģiski domāt, ka kaķis attiecas pret savu saimnieku kā pret savu audžumammu. Lielākā daļa no kaķa sociālā repertuāra, šķiet, attīstījusies no mammas un kaķēna komunikācijas.»
Jā, bet kāpēc tad peli nest mājās!? Pētnieks uzskata – tāpēc, ka mājās medījumu var droši un nesteidzīgi apēst vai atstāt vēlākam laikam, ja dzīvnieks nav izsalcis vai ir kas gardāks bļodiņā. Mājas kaķis neķer peli tāpēc, ka vēders tukšs, bet tāpēc, ka to prasa medību instinkts.
Savā attieksmē pret cilvēkiem kaķiem ir savi veidi, kā mums parādīt, ka mums viņu acīs ir īpašs, godājams statuss.
«Gan tas, ka viņi glaužas, berzējas gar mums, nemaz negaidot, ka mēs arī obligāti darīsim tāpat, gan savstarpēji izrādītā gādība un rūpes, kad mēs viņus glāstām, bet viņi mūs laiza, liek domāt, ka, pat ja kaķi neuzskata mūs par savām mātēm, viņi mūs atzīst par augstākiem radījumiem nekā viņi paši. Iespējams, tas ir vienkārši tāpēc, ka mēs esam fiziski lielāki, un tas viņos izraisa uzvedību, kādu viņi citos apstākļos vērstu pret lielāku vai daudz vecāku savas kaķu ģimenes locekli.»
Kā atzīmē Bredšovs, kaķu uzvedība norāda, ka viņi ņem vērā mūsu lielo augumu un stāju (uz divām kājām), kad viņi ar mums komunicē. Daudzi kaķi, lai parunātu ar saviem saimniekiem, mēdz uzlēkt uz mēbelēm, jo tā ir ērtāk sarunāties, labāk iespējams pievērst saimnieka uzmanību un redzēt atbildes reakciju, un, iespējams, vēl citi kaķi tā labprāt darītu, taču viņi atceras, ka saimnieki tādu uzvedību iepriekš nav atzinīgi novērtējuši. Vai nu kaķis jūtas kā bērns, kurš uztraucas, ko viņa mamma domā, vai nu kā iztapīgs kaķis, kas grib izdabāt galvenajam medniekam kolonijā, taču ir skaidrs, ka mūsu kaķiem kaut kādā mērā rūp tas, ko mēs no viņiem gaidām.
Varbūt tāpēc, ka mēs kontrolējam viņu pārtikas resursus, atdarinot situāciju lielā kaķu kolonijā, kur daži indivīdi var limitēt citiem pieeju barībai, uzskata Bredšovs. Šī ir situācija, ar kādu nekad nesaskaras savvaļas kaķi, bet kas eksistē, kopš kaķi ir kļuvuši par mājdzīvniekiem.
Kā dzima kaķa un cilvēka sarunvaloda
Savvaļas kaķa pieradināšana pie mājām desmittūkstoš gadu laikā pašos pamatos ir mainījusi veidu, kā kaķi izturas cits pret citu, tas savukārt palīdzējis viņiem attīstīt saziņas modeli, kā komunicēt ar cilvēkiem.
Savvaļas kaķis, kas pēc savas dabas bija rūdīts vientuļnieks, cilvēku apmetnēs bija spiests kļūt sabiedriskāks un iemācīties sadzīvot vienā teritorijā ar saviem sugas brāļiem.
Graudu klētīs vienuviet bija pietiekami daudz peļu, lai darba un tātad barības pietiktu vairāk nekā vienam kaķim ar saviem pēcnācējiem, skaidro Džons Bredšovs. Lai vairāki kaķi veiksmīgi spētu sadzīvot vienā cilvēku saimē, viņi aizņēmās uzvedību, kāda bija raksturīga tikai kaķeņu un kaķēnu attiecībās, bet ko visi prata no savas bērnības laikiem. Evolucionārā ziņā tas ir daudz efektīvāk nekā veidot pilnīgi jaunu uzvedības modeli.
Tā pieaugušo kaķu vidē pamazām populāra kļuva draudzīgā aste gaisā, savstarpējā berzēšanās un rūpes. Kad kaķi sāka kļūt draudzīgi pret cilvēkiem, viņi izmantoja to pašu uzvedību – pacēla savas astes augšā, kad tuvojās cilvēks, berzējās gar viņa kājām, laizīja (mazgāja) cilvēkam rokas.
Bredšovs gan atzīmē, ka mēs nevaram būt īsti pārliecināti, kāpēc kaķi tieši tā pret mums izturas, ko tieši viņi domā, kad to dara, un kā patiesībā viņi mūs uztver. Viņi izmanto to, kas oriģināli bija raksturīgs kaķēna un mātes uzvedībā, bet konteksts desmittūkstoš gadu laikā ir mainījies vismaz vienreiz, bet varbūt pat divreiz.
Pētnieks cita starpā atzīmē, ka kaķu šķirņu selekcija nekad nav bijusi vērsta uz draudzīguma un praktiskajā dzīvē noderīgu īpašību izkopšanu, tāpēc mājas kaķiem joprojām piemīt vairāk savvaļas brāļu īpašību nekā, piemēram, suņiem. Runājot par parastajiem mājas kaķiem, kas nav šķirnes dzīvnieki, interesanta ir doma, ka sugas evolūciju būtībā iespaido arī kastrācija, – draudzīgie, viegli socializējamie kaķi visbiežāk tiek kastrēti un tātad nerada pēcnācējus. Līdz ar to labie gēni netiek nodoti tālāk.
Galu galā lielākas iespējas vairoties ir tiem, kas ir pret cilvēkiem piesardzīgi, tik ļoti nepieķeras saimniekiem, aizbēg no mājām.
Pie kaķa sarunvalodas saziņā ar cilvēkiem pieder arī ņaudēšana dažādos veidos, ko kaķi sākuši izmantot krietni vēlāk par kaķēna un mammas uzvedības kopēšanu. Katram kaķim ir savs skaņu arsenāls, ko viņš izveidojis, komunicējot ar savu saimnieku un pārējiem ģimenes locekļiem, labi izpētot, kuras skaņas un kā uz cilvēkiem iedarbojas. Šajā ziņā vienotu sarunvārdnīcu nebūtu iespējams izveidot.
Varbūt kaķi ir manipulatori?
Saseksas universitātes (Lielbritānijā, Braitonā) pētniece Kārena Makumba uzskata, ka kaķa un cilvēka mijiedarbība ir sarežģītāka, nekā domā Džons Bredšovs. Viņa pieļauj, ka kaķi mūs neuzlūko kā augumā lielas audžumammas, bet gan tikai šķietami izturas pret mums kā pret mammām, izmantojot manipulācijas taktiku.
Citiem vārdiem sakot, kaķi gudri imitē mazuļus, lai pievērstu mūsu uzmanību.
Pētījumā, kas veikts 2009. gadā, secināts, ka kaķi var manipulēt ar cilvēkiem tādā pašā veidā vai pat vēl efektīvāk, nekā viņi manipulē ar savām kaķu mammām. Kaķi iemanās savā labā izmantot augstas frekvences brēcienu pa vidu klusai murrāšanai. Tās ir pavisam citas skaņas, nekā rada kaķēni, piemīlīgi izlūdzoties no savas mammas pienu. Pētījums parādīja, ka cilvēki minētos kaķu brēcienus uztver ārkārtīgi sakairināti, atzīstot, ka ir gandrīz neiespējami tos ignorēt.
Vēl citi Kārenas Makumbas pētījumi rāda līdzības starp kaķa un zīdaiņa raudām. Murrāšana, kas miksēta ar žēliem brēcieniem, iežēlina cilvēku, jo šīs skaņas mums asociējas ar zīdaiņa raudāšanu. Šādas kaķa raudas vēl vairāk griež ausīs, un tās ir vēl grūtāk ignorēt.
Pētījums atklāja, ka kaķi žēlās raudas izmanto tikai saziņai ar saviem saimniekiem, viņi gandrīz nekad tās neizmanto ar svešiniekiem. Vai nu viņi domā, ka tas neko nedos, vai nu ir pārāk lepni, lai raudātu svešu cilvēku klātbūtnē. Minētās raudas parādījās ļoti zemos decibelos (27 HC), zemākos nekā kaķu normālā murrāšana. Zinātniece vedina uz domām, ka kaķi skaņas šādi pārspīlē speciāli, lai tās uz mums spēcīgāk iedarbotos.
Ar saimnieku – drošāk
Savukārt pētnieki no Meksikas universitātes Veterinārās medicīnas fakultātes testēja 28 kaķus (1 līdz 7 gadus vecus), atstājot kopā ar savu saimnieku, vienus pašus un kopā ar svešinieku. Pētījums atklāja, ka kaķi katrā situācijā uzvedas citādi. Ar savu saimnieku kaķi vairāk laika pavadīja kustoties un izpētot vidi. Atstāti vieni, viņi kļuva neaktīvi, bet, palikuši ar svešinieku – trauksmaini. Gandrīz tādi paši rezultāti iegūti, līdzīgu testu veicot ar bērniem, kas ļoti pieķērušies savām mammām. Tas vedina domāt, ka kaķu tests liecina par viņu pieķeršanos saviem saimniekiem. Ar saviem cilvēkiem kaķi jūtas droši un pasargāti no draudiem.
