Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šīs leģendas izcelsme ir gadsimtiem sena. Jau seno romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais rakstīja: «Ezis vāc ziemai iztiku. Viņš ripinās pa āboliem, kas nokrituši zemē. Uzdur tos uz savām adatām, vēl vienu paņem arī mutē un nes uz koka dobumu.» Tam ticēja pat naturālists Darvins, bet viņa dzimtenē pastāvēja paruna: «Izliec muguru kā ezis, dodoties pēc āboliem». Daži līdz pat šim brīdim apgalvo – ja ezi ilgi mērdē badā, viņš sarīvētus ābolus tomēr apēdīs. Taču Alfrēds Brēms savā grāmatā Dzīvnieku valsts atstāstīja vācu fermera stāstu: viņš bez panākumiem barojis grūsnu ežu māti ar augļiem, eziene kritusies svarā, bet kļūt par veģetārieti kategoriski atteikusies… Ripināties pa zemi, tādējādi uzdurot uz adatām ābolus, ezis vienkārši nav spējīgs, bet atvīstītā stāvoklī uz adatām neko neuzspraudīsi. Turklāt ziemai ezim vajag nevis gādāt sev iztiku, bet gan pieēsties, jo viņš pārziemo dziļā miegā, pamostoties uz īstu brīdi tikai atkušņu laikā.
Tie, kuri tomēr uzskata, ka eži sprauž uz adatām dažādas meža veltes, lai pamēģina paši piesiet pie saviem matiem ābolu un ar to pastaigāt kaut vai dažas minūtes. Ir pavisam droši, ka izjutīs diskomfortu. Eža adatas – tie ir tādi paši mati, ka visai vāji turas ādā. Tāpēc nekādu ābolu ezis uz savām adatām aiznest vienkārši nespēs, visas adatas pa ceļam pazaudēs. Un, kā jau noskaidrojām, ābols viņam vispār nav vajadzīgs – ne ziemā, ne vasarā. Vienīgais, ko ezis var nest uz muguras bez kaitējuma savai veselībai, ir koku sausās lapas un sūnas. Viņš izmanto savu muguru šādā neparastā veidā, kad sākas rudens salnas un vajag nosiltināt alu. Šad tad ezis uzdur uz adatām pat izsmēķus. Neviens nezina, kāpēc viņš tā dara. Pats ezis, iespējams, arī nezina, jo ar īpašām prāta spējām neizceļas.
Amizants notikums gadījās kādas reklāmas filmēšanas laikā, kur ezis debitēja galvenajā lomā. Saskaņā ar scenāriju ezim vajadzēja pieskriet pie ābola un to apostīt. Ezi atrada ātri – aizņēmās no kāda dzīvā stūrīša. Ko darīja ezis, nonākot studijā zem spilgtām prožektoru gaismām? Pareizi – saritinājās kamoliņā! Un guļ bez bēdu. Viņu mēģināja gan bakstīt ar ābolu, gan dažādi pierunāt… Bez rezultātiem. Piezvanīja speciālistam. Tas ieteica: lai ezis atritinātos, viņam vajag uzpūst. Uzpūta ezim ar fēnu – ezis tiešām atritinājās un… pazuda studijas tumšākajā stūrī. Viņu panāca, atritināja, piestūma pie ābola. Bet viņš tik sprauslā un apiet ābolu ar līkumu. Atkal nācās zvanīt speciālistam, kurš jau vārtījās pa zemi no smiekliem: eži ēd ābolus tikai pasakās! Un reklāmās! Un ieteica ierīvēt ābolu ar gaļu. Ierīvēto ābolu ezis gan neēda, taču, no aizmugures appūsts ar fēnu, ļoti uzmanīgi apostīja. Šīs izšķirīgās trīs sekundes arī tika iekļautas reklāmā.
