Patiess stāsts - kā iemācīt šimpanzi runāt?

Mēs jau sen esam pamanījuši, ka dzīvnieki spēj sazināties ar skaņu, pozu un raksturīgu kustību palīdzību. Tā viņi brīdina cits citu par briesmām, barības esamību, izrāda agresiju, demonstrē uzbudinājumu utt. Tomēr primitīvais signālu kopums – tā vēl nav apzināta valoda.

Pagājušā gadsimta 60. gadu beigās divi ASV zinātnieki fiziologi – laulāts pāris Alens un Beatrise Gardneri – izteica šokējošu hipotēzi: grūtības, ko izjūt šimpanzes, mēģinot izteikt vārdus, ir nevis tāpēc, ka dzīvniekiem trūktu prāta spēju, bet gan balss aparāta uzbūves dēļ, kas nav pielāgots saprotamai runai. Gardneri izteica pieņēmumu, ka pērtiķi varētu sazināties ar cilvēkiem, izmantojot žestus.

Lai pierādītu savu teoriju, zinātnieki nolēma iemācīt šimpanzei Vašū runāt kurlmēmo valodā. Ideja izrādījās spīdoša – Vašū to pierādīja ar ātrumu, kādā viņa apguva jaunās prasmes. Pēc pieciem gadiem viņa zināja jau 160 vārdu, ko spēja izmantot dažādās situācijās – gan atsevišķi, gan teikumos. Kā gan tas iespējams?

Citi lasa

Gita Vīksne

Skandāls

«Attapos uz grīdas asins jūrā.» Horens atklāj jaunas detaļas par baiso uzbrukumu Dobelē

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Ar ko viss sākās

Vašū bija noķerta Āfrikā pēc viņas mātes bojāejas – tolaik šimpanze bija vien gadu veca. Māte bija pēdējā šimpanze, kuru Vašū redzēja, vēlāk viņa kontaktējās tikai un vienīgi ar cilvēkiem.

Viņas klātbūtnē cilvēki pat savā starpā sarunājās ar žestu palīdzību, lai tieši šo valodu viņa piefiksētu savā apziņā kā vienīgo iespējamo sazināšanās formu. Visa Vašū dzīve bija pārdomāta tā, lai, izsakot savas vēlmes, mudinātu viņu izmantot žestus. Visu, ko Vašū pateica piecu gadu laikā, zinātnieki rūpīgi pierakstīja.

Turklāt pateiktais tika sašķirots pēc ticamības pakāpes – atkarībā no tā, vai žests tika izpildīts patstāvīgi vai ar priekšā teikšanu, vai tas saziņā regulāri tika lietots vajadzīgajā nozīmē vai arī Vašū sanāca tikai nejauši trāpīt. Šimpanzes apmācības procesā Gardneriem bija iespēja salīdzināt viņas prāta attīstību ar kurlmēmo bērnu attīstību, kas tiek apmācīti pēc tādas pašas programmas, – tas bija vēl viens svarīgs pētījuma punkts.

Vašū ķeras pie lietas

Vārdu iemācīšanas procedūra bija vienkārša – zinātnieki rādīja Vašū kādu priekšmetu, pēc tam ņēma viņas rokas un salika tās vajadzīgajā veidā. Ar laiku šimpanze iegaumēja žestu un asociēja to tieši ar apmācības laikā redzēto priekšmetu.

Piemēram, vārdu cepure apzīmēja žests, šimpanzei papliķējot sev pa galvu. Pēc tam, kad Vašū, ieraugot cepuri, sāka rādīt vajadzīgo žestu patstāvīgi, viņa saņēma kārumu – iemīļotās rozīnes.  Vēl viens vārdu apguves veids bija atdarināšana. Vašū ne reizi vien bija redzējusi, kā cilvēki smēķē un tīra zobus, un sāka atdarināt kustības, kas raksturīgas šīm darbībām, lai apzīmētu cigaretes vai zobu birsti.

Vašū demonstrēja lieliskas spējas saprast iemācīto zīmju nozīmi.

Piemēram, viņa rādīja žestu cepure, ieraugot to tikai uz bildītes. Turklāt viņa runāja par cepuri, kad tās vispār nebija redzeslaukā, piemēram, kad viņai to ļoti gribējās iegūt, lai parotaļātos.

Kad Vašū izdzirdēja tikšķam rokas pulksteni, šimpanze izmantoja žestus roka un klausīties. Kad kaut kur tālumā ierējās suns, Vašū instruktoru uzmanību piesaistīja ar zīmēm suns un klausīties. Bet reiz, redzot pāri lidojošu lidmašīnu, viņa parādīja žestus klausīties un lidot. Un tas nebija nejauši…

Vārdus savieno frāzēs

Desmit mēnešus pēc apmācības sākuma, kad Vašū bija gandrīz divus gadus veca, viņa sāka veidot frāzes, kas sastāvēja jau no diviem vārdiem. Reiz viņa palūdza viņu izlaist no voljēra ar žestiem: Pienāc un atver. Citā reizē, ieraugot konfektes, viņa pateica: Iedod saldumus! Dažkārt starp viņu un instruktoru veidojās īsi dialogi. Lūk, viens piemērs:

Vašū: Lūdzu!

Cilvēks: Ko tu gribi?

Vašū: Izlaist. Atvērt.

Cilvēks: Iet pastaigāties?

Vašū: Jā.

Vai arī šāds:

Vašū: Tu.

Cilvēks: Ko es?

Vašū: Iedod dzert!

Cilvēks: Palūdz pieklājīgāk!

Vašū: Lūdzu, dzert!

Joko un lamājas

Vašū ar žestu palīdzību spēja nodot ne tikai emocijas un domas. Gardneri pamanīja, ka šimpanzei piemīt savdabīga, nedaudz parupja humora izjūta. Reiz, sēžot uz instruktora pleciem, viņa to apčurāja un ar rokām atveidoja zīmi smieklīgi. Bet pati izskatījās ļoti jautra un apmierināta. Savukārt citā reizē Vašū nepaņēma līdzi pastaigā sliktu laikapstākļu dēļ, par ko viņa ļoti sabēdājās.

Vērojot, kā aiziet viņas audzinātāji, viņa savu aizvainojumu izrādīja, vairākas reizes atkārtojot žestu es raudāt. Visai cilvēciska reakcija. Šimpanze mācēja arī lamāties. Tiesa, neviens viņai to speciāli nemācīja. Gadījās tā, ka izbraukuma laikā automašīnai, kurā brauca instruktors un Vašū, pakaļ sāka dzīties liels suns. Pārbiedētā šimpanze sāka žestikulēt: Suni, ej prom! Taču tas neatpalika. Tad Vašū nolamājās: Slikts, smirdīgs suns. To no viņas negaidīja pat instruktors.

Uzskata sevi par cilvēku

Šimpanze nevarēja ciet ne tikai suņus, bet arī visus pārējos dzīvniekus. Viņa tos neuzskatīja par līdzvērtīgiem un sauca par riebīgajiem radījumiem. Gardneri, vēloties labāk saprast Vašū attieksmi pret sevi un apkārtējiem, veica interesantu eksperimentu: piedāvāja Vašū nošķirt cilvēku fotogrāfijas no fotogrāfijām, kurās attēlots dzīvnieks.

Audzēkne lieliski tika galā ar uzdevumu. Bija tikai viena kļūda – Vašū pārliecinoši novietoja savu bildi cilvēku fotouzņēmumu kaudzītē, uzliekot to virsū Eleonoras Rūzveltas fotogrāfijai. Augusi starp cilvēkiem, viņa arī sevi uzskatīja par cilvēku! Gradneri sākumā nosprieda, ka varbūt Vašū visas šimpanzes pieskaitīs cilvēku dzimtai. Lai to pārbaudītu, viņai iedeva cita pērtiķa fotogrāfiju. Un Vašū nedomājot iemeta to dzīvnieku foto čupiņā, šo darbību pavadot ar žestu riebīgais radījums.

Runa un valoda nav viens un tas pats

Gardneru ģimenes spīdošo panākumu atslēga slēpās nestandarta pieejā, turklāt viņi norobežojās no izplatītā aizsprieduma, ka runa un valoda ir viens un tas pats. Viņi pierādīja, ka šķēršļi, kas traucē šimpanzei skaidri un saprotami runāt, slēpjas nevis nervu sistēmas uzbūvē, bet tam ir tīri fizioloģisks raksturs. Kontaktēšanās ar dzīvniekiem cilvēku valodā ir iespējama! Lai gan šādas starpsugu sarunas nevar nosaukt par intelektuālām, tomēr šā dialoga iespēja vien jau ir milzīgs izrāviens, kas zinātnei atklāj arvien lielākas perspektīvas.

Vašū nomira 2007. gada 30. oktobrī 42 gadu vecumā. Savas dzīves laikā viņa apguva vairāk nekā 350 žestu. Kad viņai piedzima mazulis, tas sāka mācīties žestus, vērojot nevis cilvēkus, bet citus pērtiķus, taču Vašū palīdzēja viņam pareizi ar rokām atveidot simbolus.