Negaidītais, uzticamais — četrkājainais glābējs

Pārsteidzošs stāsts
Ieva Krastiņa
23. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Stāsti par dzīvniekiem, kas nāk talkā nelaimē nonākušiem cilvēkiem, parasti pāršalc pasauli. Gadās, ka dzīvnieki veic pat īstus varoņdarbus!

Suņi glābj bērnus

Par suņu spēju palīdzēt, pasargāt un just līdzi ir dzirdēts gana daudz. Tomēr īpaši aizkustinoši ir stāsti par to, kā viņi glābj cilvēku mazuļus. Vācu aitusuns Dašers, kurš dzīvo Austrālijas pilsētiņā Mildjūrā, kļuva par varoni jau septiņu mēnešu vecumā.

Gadījās, ka saimnieku ģimenes dēlēns Dante, kuram bija vien divi gadiņi, neviena nepamanīts aizklīda no mājām. Tikai Dašers piefiksēja liktenīgo mirkli un uzticīgi sekoja puisēnam, kurš, brīnīdamies par apkārtni, suņa pavadībā aizčāpoja trīs kilometrus no mājām, kas divgadniekam nudien ir gaisa gabals, un nonāca mežā. Kad vecāki pamanīja puisēna prombūtni, viņi izmisīgi sāka bērnu meklēt un nekavējoties lūdza palīdzību policijai.

Lai situācija būtu vēl baisāka – bija jau pienākusi tumsa, un sākās vētra, kuras dēļ uz ceļiem izveidojās neizbraucami sastrēgumi, kā arī, gluži neticami, bet meklēšana tika pārtraukta, līdz iestāsies labvēlīgāki laikapstākļi.

Kamēr plosījās vētra, mazais Dante kopā ar Dašeru, kurš puiku cītīgi sargāja un neatkāpās no viņa ne soli, 15 stundas pavadīja mežā.

Draugu pārīti mežā atrada no rīta, abus nošmulējušos, toties sveikus un veselus.

Līdzīgs stāsts piedzīvots 2013. gadā Polijā, kad trīsgadniece no ģimenes lauku mājām aizklīda uz purvu. Meitenītes meklēšanā iesaistījās vairāk nekā 200 cilvēki. Nākamajā rītā pēc bērna pazušanas mazo atrada raudam purvā. Visu nakti, cieši piespiedies, meitenei līdzās gulēja suns. Ja viņa līdzās nebūtu, visticamāk, ģimeni būtu piemeklējusi traģēdija, jo naktī gaisa temperatūra noslīdēja līdz mīnus pieciem grādiem. Bērns bija guvis apsaldējumus, taču glābēji atzina, ka suņa ķermeņa siltums glābis bērna dzīvību.

Cits glābējsuņa stāsts ir par vācu aitu suņa un kollija jaukteni Geo, kurš no sadursmes ar auto izglāba savu desmitgadīgo draugu Čārliju Railiju. Zēns ar suni rotaļājās uz ielas, kad uz tās parādījās strauji braucoša automašīna. Pateicoties suņu puikam, kurš izlēca auto priekšā, pagrūzdams drošībā Čārliju, zēns tika glābts no lielas nelaimes. Suns guva smagas traumas – vairākus iekšējos savainojumus, lauztu muguru un kājas. Dzīvnieka atveseļošanās process izvērtās ilgs un sarežģīts, bet – ar laimīgu iznākumu.

Alpīnistu draugi un cerība

Tā kā sunim piemīt spējas, kas cilvēkam nav raksturīgas, – oža un nesalīdzināmi attīstītāks ātrums –, tas kļūst par neatsveramu palīgu brīžos, kad runa ir par dzīvības glābšanu. Piemēram, sniega lavīnu nogruvumos kalnos, kad katra minūte ir no svara. Jo ātrāk lavīna tiek pārmeklēta, jo lielāka iespēja atrast dzīvus cilvēkus.

Lai pārmeklētu hektāru, divdesmit slēpotājiem patrulētājiem jāpatērē aptuveni 20 stundas, bet suns šo pašu darbu var paveikt burtiski pāris stundu laikā.

Un ne vien kalnos noder suņu izcilā oža. Ašais četrkājainis var labi pastrādāt arī citos apstākļos, kur jāmeklē pazuduši cilvēki, piemēram, ēku gruvešos vai dabas katastrofu piemeklētos rajonos. Tāpat suņi kļūst par kolēģiem policistiem, lai sadzītu pēdas cietušajam. Vai gluži otrādi. Pēdu dzīšana ir sarežģīta, un ne visi suņi to spēj apgūt. Pirms suns tiek apmācīts, viņam jāiziet nopietns atlases konkurss. Potenciālajam pēdu dzinējam jāpiemīt gan īpaši attīstītai ožai, gan augstai koncentrēšanās spējai, lai suni nenovirzītu no ceļa citi interesanti aromāti, kā arī uzmanībai un precizitātei, ātrumam, izturībai, spēkam, drosmei, vienaldzībai pret ieroču šāvieniem… Diezgan garš prasību saraksts!

Sanbernāri, kas jau izsenis ir populāri kalnu glābējsuņi, spēj saost cilvēku pat zem divus metrus biezas sniega kārtas.

Sanbernāra vārds burtiski tulkojams kā Svētā Bernāra suns. Šķirnes nosaukums radies Svētā Bernāra klosterī Šveices Alpos, kur jau 17. gadsimtā dzīvojušie šķirnes priekšteči palīdzēja lavīnās cietušajiem ļaudīm. Teologs, mūks, Svētais Bernārs izveidoja klosteri, kur atvilkt elpu ceļiniekiem. Mūki, kas te mita, rūpējās par viesu ērtībām un meklēja pazudušos ceļiniekus, talkā ņemot sanbernāru senčus, kurus sauca par Alpu mastifiem.

Leģenda vēsta, ka šiem suņiem kaklā bija iekārta muciņa ar brendiju vai rumu, lai atrastie nosalušie ceļotāji varētu sasildīties. Tomēr patiesībā šis stāsts ir izgudrots, iedvesmojoties no mākslinieka Edvīna Landsēra agrā jaunībā radītas gleznas, kurā viņš attēloja klostera suņus glābšanas misijā.

Tiek uzskatīts, ka sanbernāru šķirnes pamatā ir Senās Romas mastifi, kas krustoti ar Alpu iedzimtajiem suņiem. Pirms trim gadu simteņiem tie atšķīrās no lielajiem, pinkainajiem mājas suņiem, kurus pazīstam mūsdienās. Viņi bija mazāka auguma. Jūtot, ka tuvojas sniega vētra vai lavīnu nogruvums, viņi spēja jau pirms nelaimes paglābt cilvēkus.

Leģendārākais klostera suns vārdā Berijs izglābis aptuveni 40 kalnos apmaldījušos vai pazudušo dzīvību.

Ja kādreiz esat Šveices pilsētiņā Martiņī, te ir iespējams apmeklēt 2006. gadā dibināto Sanbernāru muzeju. Tajā var uzzināt gan kalnu glābējsuņu vēsturi, gan stāstus par slaveno Beriju, kurš veica varoņdarbus 19. gadsimta sākumā.  

Šī leģenda ir tik sena, ka stāsti sāk līdzināties pasakām. Reiz Berijs esot atdzīvinājis kādu gandrīz sasalušu zēnu, laizīdams to, līdz bērns atguva mazumiņu siltuma, un pēc tam slavenais suns uz muguras pārnesis puiku uz klosteri. Tomēr tas, ka ar laizīšanu un savu ķermeņa siltumu, noguļoties cietušajam līdzās, nosalušie izglābti – tā nudien ir taisnība. Par godu Berijam mūki katrā nākamajā suņu paaudzē vienu no suņu pēctečiem godājuši Berija vārdā.

Arī kaķi glābj cilvēkus!

Ja šķiet, ka kaķim citu rūpju nav, kā vien saldi čučēt uz silta mūrīša, tad tā nav gan. Arī kaķis aizstāv un sargā bara locekļus jeb ģimeni, kurā dzīvo, un spēj parādīt īpašu drosmi kritiskās situācijās, pašaizliedzīgi glābdams no nelaimes. Pateicoties kaķa zibenīgajai reakcijai, 2014. gada maijā Kalifornijas štata pilsētā Beikersfīldā no sakropļošanas izglābās četrgadīgs puisītis Džeremijs. Zēns pavisam mierīgi pie ģimenes mājas vizinājās ar skrejriteni, kad viņam uzbruka kaimiņu labradors, kurš, pamanījis zēnu, acumirklī pieskrēja klāt, iecirta zobus kājā un sāka aiz tās pluinīt puisēnu pa asfaltēto pagalmu. Tieši šajā brīdī uzbrucējam virsū metās ģimenes kaķene Tara, aizbaidīdama agresīvo suni.

Tas gan dažu sekunžu laikā ar savu stipro sakodienu bija paguvis paplosīt bērna kāju tik tālu, ka nācās uzlikt desmit šuves. Pēcāk suns esot meties virsū arī zēna mātei. Galu galā labradoru nācās iemidzināt. Notikušo iemūžināja pie mājas esošās kameras. Zēna māte video ievietoja vietnē Youtube, tā skatījumu skaits mērāms miljonos, kā arī ģimeni uzaicināja stāstīt par pieredzēto televīzijā.

Kaķi nudien spēj būt neticami drosmīgi. Ilustrācijai gadījums, kurā necieta cilvēki, tomēr tas parāda kaķa neizmērojamo pašpārliecību un drosmi bīstamās situācijās. 2006. gadā Vestmilfordā, Ņūdžersijā, kāds ruds drosminieks savas mājas pagalmā sastapās ar lāci un par sevi vairākas reizes lielāko dzīvnieku… uzdzina kokā! Tur meža zvērs tupēja vismaz 15 minūtes, baidīdamies no nešpetnā kaķa, kurš sēdēja koka pakājē, neļaudams lācim aizbēgt.

Kad lācis tomēr saņēma drosmi un norāpās zemē, kaķis vēlreiz viņu uzdzina kokā, šoreiz gan citā.

Atgriezties mežā ķepainis drīkstēja vien tad, kad kaķa saimniece savu drošsirdīgo sargu iesauca iekšā mājā.

Ir kaķi, kas glābuši saimniekus gan no saindēšanās ar gāzi, gan no ugunsgrēka izraisītiem dūmiem. 13 gadus vecais runcis vārdā Mazulis izglāba aizmigušu pāri, kuri bija dvīnīšu gaidībās, kad viņu mājās naktī izcēlās ugunsgrēks. Kaķis, kurš parasti neesot izcēlies ar sabiedriskumu, naktī sāka lēkāt pa saimnieku, līdz viņš pamodās. Ugunsgrēks paguva iznīcināt visu pāra mantu, bet, pateicoties Mazulim, ģimene tika glābta.

Kāds vēl spilgtāks notikums atgadījies Viskonsinā, kur ar diabētu slimojošu sievieti Eimiju izglāba tik tikko no patversmes paņemts kaķis Pudiņš. Kaķa saimniece ir pārliecināta, ka vairs nebūtu šai saulē, ja līdzās nebūtu bijis rudā Pudiņa. Sievietei naktī sākās krampji, viņa zaudēja jebkādu kontroli pār ķermeni. Šajā liktenīgajā brīdī kaķis uzlēca viņai uz krūtīm, ar ķepu bakstīdams seju un kozdams degunā. Eimijai izdevās izkliegt dēla vārdu, kurš gulēja savā istabā. Neticami, bet šajā brīdī kaķis metās uz sievietes dēla gultu, zēns pamodās un paguva mātei palīdzēt. Stāsts beidzās laimīgi.

Kaķis – medmāsiņa veterinārajā klīnikā

Kādā Polijas veterinārajā klīnikā, Bidgoščā, mīt apbrīnojams melns kaķis Rademens. 2014. gadā mazo kaķēnu ar veselības problēmām ārstniecības iestādē nogādāja saimnieki. Dzīvnieciņam bija augšējo elpošanas ceļu infekcija, kuras dēļ viņš cieta nepanesamas sāpes, tādēļ kā risinājums dzīvnieka ciešanu atvieglošanai tika paredzēta iemidzināšana.

Tomēr, kad klīnikas ārste paņēma mazo, pūkaino kamoliņu rokās, viņa nespēja veikt šo procedūru un deva kaķim otru iespēju, uzsākot ārstēšanu. Pēc pāris nedēļu šķietami neveiksmīga ārstēšanas kursa un laika, kas pavadīts izolēti, jo infekcija bija lipīga, visiem par pārsteigumu kaķītis diezgan veikli sāka atveseļoties! Ārste iedeva kaķim vārdu Rademens, kas aizgūts no populāra astoņdesmito gadu poļu seriāla bērniem Septiņas vēlēšanās varoņa – melna kaķa, kurš izpildīja septiņas puisēna vēlmes.

Un tālāk notikušais ir gluži kā kaķa pateicība – izveseļojies viņš sāka rūpēties par klīnikas pacientiem, dāvājot apskāvienus, sildot nomocījušos zvēriņus pēc operācijām, un dažkārt pat ar mēli mazgājot pacientu austiņas.

Kaķa klātbūtne klīnikā rada siltu un omulīgu atmosfēru. Uzskata, ka tie pacienti, kurus Rademens aprūpē, izveseļojas ātrāk. Klīnikas darbinieki joko, ka Rademens ir pilnas slodzes māsiņa. Viņš kļuvis tik populārs, ka cēlsirdīgajam četrkājainim pat izveidota sava lapa sociālajā tīklā Facebook!

Un tas nav vienīgais stāsts par kaķi – mediķi. Kāds cits kaķu zēns no Rietumvirdžīnijas, ASV, kļuva slavens kā vecmāte dzemdībās! Runčuks ar vārdu Smukais piedalījās kazas radību procesā, gan pavadīdams ar viņu kopā dienas, kad dzemdības tikai tuvojās, gan atbalstīdams kazlēnu mammu pašā grūtākajā procesa daļā, masēdams topošo māmiņu, kamēr tā izcieta kontrakciju sāpes. Neparastais dzemdību duets iemūžināts arī videostāstā. Piedzimušie trīs kazlēni pēcāk esot iemīļojuši draugu kaķi tāpat kā viņu māmiņa.

Empātiskie plēsēji

2005. gadā pasauli pāršalca ziņas par brīnumainu atgadījumu Etiopijā, Āfrikā, kur trīs lauvas izglāba divpadsmitgadīgu meiteni no agresīvu vīriešu uzbrukuma. Nelieši nolaupīja meiteni, kad tā devās mājup no skolas, lai ar varu izprecinātu vienam no bandas locekļiem.

Lauvas redzēja, ka meitene tiek sista, un aizbaidīja nekrietneļus no notikuma vietas. Policija nobijušos un šokēto meiteni atrada džungļos. Cietusī savā liecībā stāstīja, ka lauvas viņu sargājušas un devušās atpakaļ džungļos tikai tad, kad ieradās policija.

Etiopijā šādi jaunu meiteņu nolaupīšanas gadījumi nav retums. Parasti tiem ir bēdīgs iznākums – meitenes tiek izvarotas un sistas, līdz piekrīt precībām. Lielākā daļa laulību lauku reģionos noslēdz tieši šādu bēdīgu gadījumu rezultātā. Bet lauvu uzvedība uzskatāma par īpaši neparastu. Savvaļas dzīvnieku eksperts Stjuarts Viljams izsaka varbūtību, ka lauvas meiteni neapēda tādēļ, ka viņa raudāja, un lauvas to varētu būt iztulkojušas kā dzīvnieku mazuļa ņaudēšanu. Tie, kas noraida iespēju, ka lauvām piemīt empātija, uzskata, ka dzīvnieki meiteni būtu apēduši, ja policija nebūtu ieradusies laikus. Arī lauvas šajā zemē nejūtas droši un ir izmirstoša suga, kaut gan ir valsts nacionālais simbols. Etiopijas lauvām ir lielas, tumšas krēpes, kuru dēļ viņu ādu iekāro malumednieki, jo to var veiksmīgi notirgot.

Drošsirdīgie delfīni

Viens no agresīvākajiem plēsējiem okeānā ir lielā baltā haizivs. 2007. gada augustā Monterejā, Kalifornijā, neticamu veiksmi piedzīvoja tobrīd 24 gadus jaunais profesionālais sērferis Tods Endriss, kurš sastapās ar gandrīz piecus metrus garo asinskāro plēsoņu.

Pirmo nezvēra sitienu puisis saņēma, sēdēdams uz sērfa dēļa. Tad haizivs satvēra savos žokļos Todu kopā ar dēli. Tā kā Tods bija piespiedies ar vēderu dēlim, iekšējie orgāni necieta. Haizivs sitieni bija sadragājuši vīrieša kāju līdz kaulam un noplēsuši no muguras ādu, kad gluži vai pēdējā brīdī talkā nāca piecpadsmit delfīni. Šie draudzīgie jūras iemītnieki piepeldēja nelaimē nonākušajam līdzās un sastājās aplī tā, ka haizivij radās grūtības tikt klāt laupījumam. Delfīni pavadīja nomocīto sērferi līdz krastam, kur viņš saņēma pirmo palīdzību, un tad veikli ar helikopteru tika nogādāts slimnīcā.

Tods pēcāk stāstīja, ka haizivs parādījusies no nekurienes. Pirms uzbrukuma nemanīja nekādu pazīmju par tās tuvumu. Viņš gan nevienā brīdī neesot domājis, ka tās varētu būt pēdējās dzīves minūtes, lai gan tā izskatījās no malas – notiekošo redzēja krastā palikušie draugi. Turklāt jau sešas nedēļas pēc notikušā Tods atgriezās ūdeņu pasaulē, lai gan nācās pārvarēt psiholoģisko traumu: «Tev jāieskatās acīs savām bailēm. Sērfošana ir mana sirdslieta. Tas nav nekas tāds, no kā varu vienkārši atteikties. Bija grūti, bet bija jāatgriežas.»

Līdzīgu gadījumu, kad par dzīvības glābējiem kļūst delfīni, ir gana daudz. Vēl kāds stāsts no Jaunzēlandes, kur 2004. gadā delfīni, sastājoties aplī, no trīsmetrīgas haizivs izglābuši četrus pludmales glābējus un jaunu sievieti. Delfīni vicināja astes un trokšņoja, līdz haizivs atstāja upurus.

Tāpat delfīni mēdz glābt slīkstošos, tos aiztransportējot līdz krastam, līdzīgi kā viņi dara ar ievainotiem vai slimiem sugas brāļiem un jaundzimušajiem.

Kādu pārgalvīgu britu tūristu trīs delfīni izglāba Akabas līcī Sarkanās jūras ziemeļos. Tūristu kuģa kapteinis bija piestājis, lai ceļotāji varētu papriecāties par līdzās peldošo delfīnu rotaļām. Daži interesenti nolēma izpeldēties kopā ar delfīniem. Viens no viņiem aizkavējās ūdenī ilgāk, līdz brits apjauta, ka viņam uzbrūk haizivs, un tuvojās vēl dažas asinskāras plēsoņas. Delfīni kā aizsargmūris nostājās starp plēsoņu un tūristu, vicinādami astes un spuras, līdz kuģa apkalpe vīrieti veiksmīgi izcēla no ūdens.

Delfīni ir ar augstu intelektu apveltīti dzīvnieki, turklāt tiem ir daudz līdzību ar cilvēka dabu. Piemēram, delfīnu mammas ir zīdītājas, kas mīloši rūpējas par atvasītēm ne vien zīdīšanas periodā, bet arī tad, kad mazuļi jau paaugas.

Ir vairākas teorijas, kādēļ delfīni aizstāv cilvēkus, kas nav viņu sugas brāļi. Tomēr neviens viedoklis nav oficiāli apstiprināts. Ir pētnieki, kas uzskata, ka delfīni sniedz palīdzību ne jau līdzjūtības dēļ, bet tādēļ, ka, sniedzot pakalpojumu, varētu saņemt ko pretī. Piemēram, viņi mēdzot palīdzēt zvejniekiem atrast zivis, lai paši saņemtu balvā gardu kumosu.

Citi uzskata, ka delfīni palīdz, jo spēj saklausīt sirdspukstus, pēc kuriem saprot, ka cilvēks nonācis nelaimē vai sabijies. Tādējādi viņa varonīgā rīcība ir tieši tāda pati, kāda būtu veltīta sugas brālim.

Ir zināmi gadījumi, kad delfīni palīdzējuši citiem vaļveidīgajiem dzīvniekiem. Viens no gadījumiem fiksēts 1983. gadā Jaunzēlandē, kur vairāki desmiti pilotvaļu izskaloti krastā bēguma laikā. Vietējie iedzīvotāji mēģināja palīdzēt, mitrinādami un atvēsinādami vaļu ādu. Tomēr vaļi bija paguvuši zaudēt orientēšanās spējas un saviem spēkiem nespēja atgriezties veldzējošajos okeāna ūdeņos. 76 no 80 krastā nonākušajiem vaļiem glāba drošsirdīga delfīnu grupa, kas saganīja vaļus atpakaļ jūrā, rādīdami tiem īsto virzienu.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs