• Nav ar ko saskandināt? Kuri dzīvnieki labprāt iedzer grādīgo

    Interesanti
    Jānis Lapiņš
    28. aprīlis, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Visbiežāk dzīvnieki uz alkohola smaržu reaģē ar noliegumu un riebumu, bet starp viņiem ir daudz tādu, kas labprāt kopā ar saimnieku nedaudz palīiksmotu. Ne velti ir taču speciālais alus suņiem!

    Suņu un kaķu attiecības ar alkoholu ir vērts zināt, kaut vai tādēļ, lai jums tās nebūtu jāpārbauda ar jūsu mīluļiem, jo tā var izniekot gan alkoholu, gan – pašu dzīvnieku. Ja jums abi – gan alkohols, gan jūsu mājdzīvnieks – ir vienādi svarīgi, izniekošanas briesmas ir reālas. Turpretim, ja dzīvnieks jums mīļāks par alkoholu vai arī otrādi, tad jūsu dzīvniekam kļūšana par alkoholiķi nedraud, jo jums būs pārāk žēl vai nu alkohola vai dzīvnieka, lai tos abus salaistu kopā.

    Vieni dzer labprāt, citi ne

    Izplatītākais apzīmējums alkohola reibumā esošam cilvēkam ir piedzēries kā lops, tomēr vairāk patiesībai atbilstu alkoholu baudījuša dzīvnieka novērtējums  – piedzēries kā cilvēks. Lai gan nav gluži bez pamata apgalvojums, ka dzīvnieki alkoholu nelieto tikai tāpēc, ka netiek tam klāt, tomēr viņiem ir vismaz par vienu iemeslu mazāk, lai nodotos bēdu slīcināšanai alkoholā  – dzīvnieki nezina, ka viņu dzīve nav izdevusies, ka neviens viņus nemīl un neciena, ka pensija ir par mazu un bērni piezvana pārāk reti.

    Dzīvnieki spēj priecāties par dzīvi un stāties visāda veida attiecībās skaidru galvu. Protams, ja alkohols pats nāk pretī, dažu sugu pārstāvji izdevību pamieloties garām nelaiž.

    Līdzība ar cilvēku attieksmē pret alkoholu vismaz suņiem izpaužas tādējādi, ka šī attieksme nav atkarīga no suņa šķirnes, bet gan no individuālās gaumes. Vieni suņi alu laks vai alus putas laizīs labprāt, citi ne. No šīsvasaras novērojumiem varu pačukstēt, ka viena kuce, kurai dažreiz, dārzā gaļu cepot, tika piedāvātas zālē izlietas alus putas, labprāt laizīja vienas markas alu, bet pie cita rauca degunu. Lai neiznāktu reklāma un antireklāma, alus markas neminēšu un uzreiz piebildīšu, ka kinologi suņiem dot alkoholu neiesaka.

    Latvijā gandrīz vai vienīgā dabiskā saskare ar piedzērušiem savvaļas dzīv­nie­kiem ir alus pudelē iekļuvušas lapsenes. Diemžēl piedzēruša kukaiņa dzēliens saldāks nekļūst, un dzēliena sekas var būt dramatiskas vai pat traģiskas, tāpēc rūdīts alusdzērājs brīvā dabā alus pudeli no rokām neizlaiž, kamēr nav izdzēris tukšu (tas, protams, neattiecas uz aukstajiem gadalaikiem).

    Ja laukā ir mīnus 12 grādu un jūs, tiklīdz izgājis no veikala, nopirkto aliņu tūlīt no kakliņa purināt iekšā, tas nozīmē, ka jums ir tik sūras paģiras, ka arī karstā vasaras dienā nekāda lapsene nepagūtu iespraukties pudelē, pirms nebūsit to izdzēris vienā paņēmienā. Atskaitot lapsenes, piedzērušus dzīvniekus Latvijā var redzēt tikai tad, ja tiem alkoholu speciāli piedāvā.

    Lielie piena cienītāji eži ciena arī tādus dzērienus kā alus un vīns, taču viņiem apreibināšanās ir īpaši bīstama, jo piedzērušies viņi nepaspēj laikus savilkties kamolā un kļūst par vieglu laupījumu plēsējiem.

    Posmkāji, tātad ne tikai lapsenes un bites, alkoholu ciena, tikai lietošanas sekas viņiem izpaužas dažādi, piemēram, augļu mušas drozofilas ierūgušos augļos vairojas kā trakas.

    Zirneklis, kuram tiek piedāvāts ar spirtu bagātināts rasas piliens, to labprāt nobauda un pēc tam ar divkāršu enerģiju ņemas aust tīklu, taču šķību un greizu, turklāt piedzēruša zirnekļa austais tīkls ir neizturīgs.  

    Alkoholu izmanto, lai iznīcinātu vai sagūstītu

    Dienvideiropā dārzkopji alu izmanto, lai apkarotu gliemežus. Dārzniecībās tiek izlikti trauki ar alu, gliemeži to sadzeras un turpat alū arī noslīkst.

    Tikpat bēdīga ir šimpanžu alkoholisma pieredze. Pērtiķu apdzīvotajos apgabalos vietējie mednieki, zinādami, ka mūsu tuvākie radinieki nav vienaldzīgi pret alkoholu, dodas uz mežu ar lielu alus trauku un vairākiem kausiem.

    Tur viņi paši iedzer alu tā, lai pērtiķi redz, un pēc tam noslēpjas krūmos. Pērtiķi, saskatījušies mednieku dzīres, drīz vien nokāpj zemē, atrod alu par labu esam un piedzeras līdz bezfilmai. Tādā stāvoklī medniekiem atliek tikai savākt medījumu, protams, ja vien viņi paši gaidot nav sasvinējušies tādā pašā līmenī.

    Peļveidīgo grauzēju apkarotāji iesaka žurku indi pievienot alum, jo žurkas alu vienkārši dievinot. Šo metodi gan negribētos ieteikt tiem žurku apsēstajiem, kuri paši ir lieli alus cienītāji, jo, nedod Dievs, sajaukt un grūtā brīdī iedzert to apinīti, kuru jau biji sagatavojis žurkām. Daži avoti turklāt apgalvo, ka žurkas atšķirībā no vairākuma cilvēku protot dzert ar mēru, citi turpretim apraksta žurku apsēstu alkohola ražotāju problēmas.

    Piemēram, vecās alusdarītavās, kur alu raudzē atklātos kublos, gudrās žurkas esot nevis neprātīgi lēkušas iekšā traukos, bet tikai iemēr­kušas gardajā šķidrumā astes un laizījušas tās, kamēr sasniegušas vēlamo reibuma pakāpi.

    Lāči un ziloņi dzerot labprāt

    Tā kā Latvijas mežos pēdējā laikā arvien biežāk tiek redzēti lāči, mums varētu nebūt gluži vienaldzīga šo visēdāju attieksme pret alkoholu. Mednieku stāsti vēsta, ka dažu labu mednieku no nokļūšanas lāča nagos esot izglābis pusizdzerts un bailēs pamests polšs. To atradis, lācis pārtraucis pakaļdzīšanos, nomēģinājis pudeles saturu un nav varējis no tās atrauties, kamēr pudele tukša.

    Šie stāsti neizklausās pārāk ticami, taču arī pārbaudīt to patiesumu diez vai kāds īpaši vēlētos, turklāt zināmu ticamību rada fakts, ka senāk lāču dīdītāji pirkuši dzīvniekiem degvīnu, lai tie būtu mierīgāki un labāk panestu skarbos dzīves apstākļus gūstā. Senāk lāči esot arī medīti, netālu no migas noliekot lielu trauku ar brāgu, tad piedzērušu lāci mednieki varējuši vienkārši ņemt aiz ķepām un stiept uz tirgu.       

    Amerikas Savienotajās Valstīs reiz no sliedēm noskrējis vesels vilciena sastāvs ar kukurūzas graudiem. Zem sniega graudi sāka rūgt, un izdalījās spirts. Tā smarža pievilināja tuvīnā nacionālā parka grizlilāčus.

    Iebaudījuši neierasto produktu, apreibušie lāči kļuvuši īpaši drosmīgi, kāpuši uz dzelzceļa uzbēruma un traucējuši vilcienu kustību.

    Arī uzrūgušo graudu apbēršana ar zemi un pat apliešana ar dīzeļdegvielu nav spējusi atvairīt lāčus no iepazītās mantas. Dienvidu zemēs lāči mēdz izrādīt interesi par dateļpalmu sulas vīnu, kad to gatavo pēc senas metodes, palmu virsotnē piesienot krūkas, kurās satek sula no iegriezumiem palmās un turpat arī rūgst. Ja dienvidos sastopamais lūpu lācis ticis tur augšā un gardi padzēries, nokāpt viņš esot par slinku un krītot lejā ar lielu rēcienu.            

    Kā lieli dzērāji ir izslavēti ziloņi, kuriem nebrīvē, cara laiku Rīgas zoodārzu ieskaitot, sasildīšanās nolūkā tika dots spainis sarkanvīna. Īpaši jautras dzīres ziloņus gaida, kad Āfrikā ienākas marulas jeb ziloņkoka augļi (vieni no slavenā liķiera Amarula izejvielām). Marulas augļi ir ļoti saldi un ātri rūgst. Labos marulas ražas gados ziloņu bari, kārtīgi samarulojušies, var nedēļām ilgi terorizēt apkārtni, skaļi taurējot un uzvedoties tā, kā skaidrā prātā nekad neuzvestos. Laimīgā kārtā laba marulas raža ir ne katru gadu, tāpēc arī ziloņu dzerstiņi un vietējo ciematu postīšana te nav pārāk ierasta parādība.

    Zvirbuļu cirks

    Kopumā daba dzīvniekiem nedod daudz iespēju tikt pie alkohola. Senākos laikos cilvēki centās kompensēt viņiem šo trūkumu, pro­tams, savtīgos nolūkos – lai izklaidētu apmeklētājus.

    Pazīsta­mais Maskavas aprakstnieks Vladimirs Giļarovskis minējis tradīciju barot zvirbuļus ar degvīnā mērcētu maizi. Maskavas krogu tuvumā vai visa zeme esot bijusi nosēta apreibušiem zvirbuļiem, kuri vārtījušies, nesekmīgi mēģinājuši celties gaisā vai vienkārši gulējuši atstieptām kājām, un apmeklētāji tad nu visādi atgaiņājuši apkārtnes kaķus, kas izrādīja lielu interesi par šādu viegli iegūstamu medījumu.

    Šī tradīcija turpinājusies padomju laikā. Tad arī tika uzņemta viena no pazīstamākajām filmām ar zvēru dzīru ainām – Jautrie zēni –, pēc kuras pirmizrādes 1934. gadā Leonīds Utjosovs un Ļubova Orlova kļuva par publikas elkiem. Filmā piedalījās arī aktieri mājdzīvnieki.

    Filmējot ainu, kā govis, kazas, ēzeļi un cūkas iekļūst pilī pie bagātīgi klāta galda, filmētāji nebija novērtējuši buļļa mēru un ielējuši viņam par daudz. Rezultātā slavenajām filmas ainām līdzīgas bildes bijušas redzamas arī uzņemšanas laukumā, kur bullis sabadīja rekvizītus.

    Savukārt filmā redzamais sivēns, kurš piedzēries aizmieg šķīvī un pamostas tikai tad, kad kāds, noturējis viņu par jau uzšmorētu, iedur sivēnā dakšiņu, patiešām esot bijis piedzēries tieši tik, cik kadros redzams.

    Suņi tāpat neizgaršos

    Suņiem un kaķiem dot alkoholu aizliedz gan veterinārārsti, gan kinologi. Pēdējie pieļauj tikai atsevišķus izņēmumus.

    Malciņu konjaka var dot suņiem un kaķiem pēc smagākām dzemdībām vai pēc operācijām, kad dzīvniekam jāpamostas no lētākas narkozes, turklāt šo alkoholu dod ne jau tīrā veidā, bet iejauktu stiprā tējā vai kafijā, stāsta Latvijas kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Klučniece, piebilzdama, ka tā nav veterinārārstu oficiāla metode, bet gan pieredzējušu suņu audzētāju izmantota.

    Lai gan no vienas reizes alkohola atkarība sunim neiestāsies, jo viņu vielmaiņa ir pietiekami ātra, lai attīrītu organismu, cienāt suni ar alkoholu nav jēgas kaut vai tāpēc, ka viņi neizjutīs tās garšas nianses, kuras dažādu marku vīnos, alos vai konjakos novērtēs cilvēks.

    Tātad, ja jums nav neviena cita, ar ko sadzert, pietiks ar to, ja suņiem dosiet speciālo bezalkoholisko suņu alu. Kaķim, kurš ir vēl konservatīvāks dzīvnieks, nederēs pat tas. 

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē