Kaķinieki un suņinieki jeb Vau pret ņau

Suņiem svarīga ir ģimene, un viņi ir pateicīgi par to mīlestību, ko viņiem sniedz cilvēks. Savukārt kaķi gaida, ka kāds par viņiem rūpēsies, turklāt neizrādot par šīm rūpēm nekādu pateicību vai lojalitāti. Līdz ar to arī attiecības starp cilvēkiem un kaķiem gadsimtu gaitā ir izveidojušās citādas nekā starp cilvēkiem un suņiem. Abas sugas, lai arī ir pašu cilvēku pieradinātas, tomēr saglabājušas īpašības, kas raksturīgas viņu nepieradinātajiem senčiem.

«Suņi pie saimnieka skrien tad, kad tos pasauc, turpretim kaķi, uztverot cilvēka ziņu, paši izdomās, kad un vai vispār atsaukties viņa aicinājumam. Suņi vairumā gadījumu ir atsaucīgāki, komunikablāki, kaķi turpretim – apdomīgāki un patstāvīgāki.» Šis ir tikai viens no neskaitāmajiem salīdzinājumiem, kas rodami, pretstatot suņu un kaķu īpašības, un kas liecina par atšķirībām šo dzīvnieku raksturos. Mēs atspoguļojam dzīvniekus, ko mīlam un par ko rūpējamies, ne jau velti mēdz teikt – kāds saimnieks tāds suns. Arī psiholoģe Aina Poiša piekrīt cilvēku iedalījumam suņu mīlētājos un kaķu mīlētājos, piebilstot, ka tas jau arī tautā ir iegājies – ir sunisti un kaķisti.

Gēnu mantojums

Savvaļā kaķi ir vientuļi mednieki, kas izvēlas medības vakarā vai pašā nakts melnumā. Turpretim savvaļas suņi dzīvo baros un ir aktīvi dienas laikā. Mūsu pieradinātie mājas suņi ir saglabājuši sevī nepieciešamību pēc sabiedrības, pēc dzīves barā. Bez sava saimnieka un ģimenes suns šķiet nelaimīgs, varētu pat teikt – pazudis. Ne velti gandrīz vienmēr suns ar aizrautību ir gatavs pievienoties cilvēku aktivitātēm.

Citi lasa

Estere Jansone

Dzīvnieki

Kā dzīvo Latvijas slavenākais kaķis – eksprezidentes Muris? 5 interesanti fakti

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Turpretim kaķi dienas laikā ir šķietami mazkustīgāki nekā naktī, cilvēka sabiedrību tie nereti meklē tikai vakarpusē vai arī parādās tad, kad gaidāma barošana. Nenoliedzami, arī kaķi atsauksies pamudinājumam un pievienosies cilvēku spēlēm, bet viņu interese par tām, visticamāk, būs ierobežota – parasti jau pēc pāris minūtēm mincim spēle apnīk un viņš lepni to pamet. Turpretī suņi iesaistās spēlēs ar tik lielu interesi, enerģiju un entuziasmu, ka nereti tieši saimnieks ir tas, kam rotaļa apnīk pirmajam.

Suņus karavadoņiem, kaķus – filozofiem

Ņemot vērā suņu un kaķu raksturus un izturēšanās specifiku, cilvēki mēdz sev izvēlēties to dzīvnieku, kas vairāk atbilst viņu personības vēlmēm un vajadzībām. Psiholoģe Aina Poiša uzskata, ka «suns savam saimniekam sniedz ļoti lielu uzticēšanās sajūtu un neviltotu mīlestību, kas cilvēkiem viņu pašu dzīvēs ļoti bieži pietrūkst. Viņš par visiem 200 procentiem apmierina cilvēka vēlmi būt gaidītam, mīlētam un vajadzīgam.»

Suni izvēlēsies cilvēks, kuram ir svarīgi, lai apkārt būtu ģimene vai draugi. Viņš nespēs iedomāties labi pavadītu nedēļas nogali bez atpūtas tuvu cilvēku lokā.

Dzīve pierāda, ka sunim un suņmīlim ir daudz kopīgu īpašību. Suns, kuram liegta viņam nepieciešamā uzmanība, ātri vien kļūst skumjš. Tas pats notiek arī ar cilvēkiem suņiniekiem, kas ilgāku laiku pavadījuši vienatnē. Jāpiemin, ka suņu cilvēki mēdz negaidīti kļūt agresīvi, ja, viņuprāt, kāds dara pāri viņa mīļajiem, gluži tāpat kā rīkojas viņu ķepainie draugi.

«Suņus vairāk izvēlas cilvēki, kas pēc sava rakstura ir barveži, kam vairāk patīk komandēt,» savos novērojumos dalās veterinārārste Anna Avgustova. Šādu rakstura īpašību bieži var novērot lielo suņu saimniekiem. «Tāpat ir arī meitenēm ar zirgiem. Staļļos visbiežāk redzamas tieši maza auguma meitenes, kuras iet jāt un cīnīties,» saka Anna.

Lai mīlētu minci, cilvēkam ir jāpieņem tas, ka kaķim pirmajā vietā vienmēr būs viņš pats. Suņi turpretim vairāk dzīvo savam saimniekam.

Kaķu cilvēki pēc savas dabas ir jūtami mierīgāki. Jā, arī kaķiem patīk piedzīvojumi, bet viņi atšķirībā no suņiem baudīt piedzīvojumus labprāt dodas vieni, nejūtoties vientuļi. Un to vairumā gadījumu var attiecināt arī uz kaķiniekiem. Kaķim patīk būt patstāvīgam, viņš ir gana apdomīgs un lieliski zina, kā sasniegt savus mērķus. Tieši šo rakstura īpašību un atšķirīgās izturēšanās dēļ kaķu saimnieki diezin vai spētu paciest aktīvo suni, kas alkst pēc sabiedrības un ļoti bieži pieprasa arī pastiprinātu uzmanību. «Kaķis ar savu klātbūtni sniedz sajūtu, ka mēs abi varam pastāvēt līdzās kā divas neatkarīgas būtnes. Tāpēc kaķi es vairāk ieteiktu cilvēkiem, kas pēc dabas ir neatkarīgāki, pašpietiekami, kas mācēs cienīt kaķa tieksmi pēc brīvības un viņa stingro mugurkaulu. Kaķis domā, ka viņš ir dievs tev, nevis tu viņam,» kaķiem piemītošās īpašības raksturo Aina Poiša.

Mājās gan suns, gan kaķis

Izrādās, ka cilvēki, kuriem mājās ir gan suns, gan kaķis, pēc būtības vairāk atbilst suņu cilvēkiem, nevis kaķmīļiem – galvenokārt, tāpēc, ka suņi kopumā ir draudzīgāki par kaķiem. Kurš gan ir redzējis, ka kaķis draudzējas ar putnu vai peli? Suņi šajā ziņā ir pielaidīgāki un vieglāk spēj sadraudzēties ar citiem dzīvniekiem. Suņu saimnieku raksturā bieži ir jūtama vēlme būt galvenajam, dominēt, tomēr, pieņemot zem sava jumta četrkājaino ņaudētāju, ir jārēķinās, ka kaķi ir brīvas dvēseles un jebkāda veida dresūrai pakļaujas ļoti slikti.

Psiholoģe Aina Poiša stāsta, ka arī viņai mājās ir gan suns, gan kaķis, un ar katru no tiem veidojas dažādas attiecības. «Ja gribu mīļumu, es varu iet pie suņa. Savukārt kaķis mani iedvesmo! Man patīk apbrīnot mana kaķa neatkarību, jo viņš pārsvarā dara tikai to, ko grib. No kaķa šai ziņā var daudz ko mācīties.»

Dažādās aptaujās atklājies, ka cilvēki, kam mājās ir suns, potenciāli var kļūt arī par kaķu īpašniekiem, bet reti kurš kaķmīlis gribēs uzņemties atbildību par suni.

Aptaujātie kaķu īpašnieki atzinuši – ja vien viņiem būtu izvēle, viņi labprātāk piekristu vienu vakaru pieskatīt savu draugu bērnu nekā viņu suni.

Zoopsiholoģe Inga Cerbule piebilst, ka «sadalījumā starp suņu cilvēkiem un kaķu cilvēkiem pastāv zināmi stereotipi, bet stereotipi jau rodas tāpēc, ka daudzos gadījumos tie ir patiesi. Iespējams, šis ir viens no tādiem.»

Pat tie cilvēki, kam mājās nav ne suņa, ne kaķa un kuru tuvākajos plānos nemaz neietilpst kāda dzīvnieka iegāde, bieži vien sevi tomēr identificē ar vienu no šīm divām kategorijām. «Līdzīgi tam, kā izvēlamies sev apkārtējās lietas, mēs izvēlamies arī mājdzīvniekus. Dzīvnieciņš savā ziņā ir mūsu turpinājums, daļa no tā, kāds esi tu pats,» rezumē psiholoģe Solvita Vektere.

Suņu cilvēkam piemītošās īpašības

Lojāls, tiešs, laipns, uzticīgs, apzinīgs, izpalīdzīgs, praktisks, draudzīgs, komandas cilvēks.

Suņu cilvēka dosjē

• Liela iespējamība, ka suņmīlis ir ekstraverta personība, kam patīk atrasties sabiedrībā un nemitīgā kustībā.
• Pēc dabas ir empātisks, iejūtīgs pret citu problēmām.
• Ballīšu laikā, visticamāk, aktīvi iepazīstas ar jauniem cilvēkiem, patīk būt uzmanības centrā.
• Ir apveltīts ar labu gaumi, seko modes tendencēm.
• Pazīst sejā savus kaimiņus, zina viņu vārdus.
• Vairumā gadījumu izvēlētos dzīvot mājā ārpus pilsētas.
• Uzskata, ka zoodārzi ir vieta, kur gūt pozitīvas emocijas.
• Redzot kaķēnu, kurš netiek lejā no koka, visticamāk, izsauks palīdzības dienestu.

Kaķu cilvēkam piemītošās īpašības

Graciozs, smalks, neatkarīgs, inteliģents, domīgs, noslēpumains, spēj novērtēt un uztvert mākslu, emocijas, jaunas idejas daudz smalkākā līmenī.

Kaķu cilvēka dosjē

• Liela iespējamība, ka kaķmīlis ir intraverta, uz pārdomām un iedziļināšanos sevī tendēta personība.
• Priekšroku dod individuālam darbam, nevis darbam kolektīvā.
• Brīvos brīžus, visticamāk, izvēlēsies pavadīt kopā ar ģimeni un draugiem.
• Patīk ironisks humors.
• Drīzāk ir sprinteri, nevis maratonisti. Netīk fizikas aktivitātes, kas prasa ilglaicīgāku piepūli – skriešana, braukšana ar velosipēdu u. tml.
• Drīzāk izvēlētos dzīvot pilsētas dzīvoklī.
• Labprātāk izvēlas bezpersonisku komunikāciju ­– kaķmīļi ir salīdzinoši aktīvāki tvītotāji.
• Redzot kaķēnu, kurš netiek lejā no koka, ilgi nedomās un pats rāpsies pakaļ.

Ja dzīvnieka un cilvēka raksturi nesader…

Zoopsiholoģes Ingas Cerbules viedoklis:

«Īpaši tajos gadījumos, ja saimniekam ir vairāki dzīvnieki, mēdz būt tā, ka kāds no tiem ir tuvāks sirdij, bet kāds atkal var jūtami kaitināt. Tas ir līdzīgi kā skolotājam ar bērniem klasē – daži ir vienaldzīgāki, daži patīk vairāk, citi, iespējams, kaitina, traucē, krīt uz nerviem. Teorētiski tāpat var būt arī ar dzīvniekiem – kaut kas drusku nesader jūsu raksturos. Uz šo problēmu jāskatās ļoti individuāli: ir lietas, ko mēs vienkārši pieciešam, un ir situācijas, kad problēma samilst, vadzis lūst, un tad šis jautājums kaut kā jārisina. Zoopsihologs ar radušos problēmu var palīdzēt tikt galā tad, ja saimnieka un dzīvnieka nesaskaņas traucē sasniegt konkrētu mērķi.

Bet pamatā nesaderības problēma tā vai citādi jārisina pašam saimniekam, jo dzīvnieku jau īsti neizmainīsi. Tālab bieži vien atliek tikai pieciest un pievērt acis uz dzīvnieciņa rakstura iezīmēm, kas saimniekam šķiet kaitinošas.»