Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pēdējo reizi tevi intervējām pirms 15 gadiem, kad tev vēl bija kaķis Pinčers. Šo gadu laikā tavā dzīvē mainījies gandrīz viss. Esi kļuvis par divu meitu tēvu, no Rīgas centra esi pārvācies uz privātmāju, esi aizgājis no Dailes teātra un pievērsies režijai. Nesen Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja tevi režisētais iestudējums Momo!!!, kurā piedalās suns robots. Īstu suni šai lomai nevarēja dabūt?
– Izrādē runājam par šobrīd visaktuālāko tēmu loku, meklējam atbildes uz daudziem jautājumiem. Viens no tiem – vai progresa laikmets, kad strauji attīstās dažādas tehnoloģijas, mūs ietekmē pozitīvi vai tieši otrādi. Taču galvenais jautājums, uz kuru cenšamies atbildēt – kur mēs kā civilizācija virzāmies. Kad sāku darbu pie iestudējuma, ieraudzīju brīnišķīgu LMT reklāmu, kur iet suns robots. Sapratu, ka man noteikti to vajag integrēt izrādē. Kad uzrunāju LMT vadību, viņi sadzirdēja manu ideju un kļuva par izrādes inovāciju partneri. Robotsuni pasūtījām no Ķīnas.
Brīnišķīgs radījums, kas iedod vajadzīgo krāsu un sajūtu visai izrādei.
– Tomēr Ziemassvētkos tu meitām uzdāvināji nevis brīnišķīgo robotsuni, bet gan dzīvu radību – šicū šķirnes sunīti. Tas bija impulsīvs lēmums?
– Pēdējie divi gadi mums nemitīgi sagādā kaut kādas jautrības – kovids, attālinātās mācības. Mani nomocīja sajūta, ka jaunākā meita visu laiku mājās ir viena pati. Vecākā meita, kas iet 9. klasē, vēl varēja kaut kādā mirklī mācīties klātienē, bet mūsu 3. klases skolniece visu laiku bija viena, kamēr vecāki darbā. Bērni sen jau mums lūdza sunīti. Un arī man tas bija neizsapņots bērnības sapnis, ko beidzot varēju realizēt savā dzīvē.
Tāpēc mēs ar sievu nolēmām meitām uz Ziemassvētkiem sagādāt pārsteigumu – uzdāvinājām sunīti.
– Kā viņas reaģēja?
– Mēs ļoti gatavojāmies šim notikumam, slēpām visu līdz pēdējam. Pirms dāvināšanas suns tika īpaši safrizēts, sapucēts, ap kaklu apsieta sarkana lente. Tad kaste ar visu Tomiju tika palikta zem egles. Viņš bija liels malacis, jo nenodeva mūs ar smilkstēšanu vai riešanu.
Kad meitenes atvēra kasti un ieraudzīja tur sēžam šo mazo, pūkaino brīnumu, viņas bija pārlaimīgas.
Bija gan asaras, gan smiekli. Kādu mēnesi vēl nespēja noticēt faktam, ka mums beidzot ir suns. Un arī man pašam bija tāda sirreāla sajūta. Kā? Man ir suns!? Taču tagad mēs esam tik ļoti saraduši, ka vairs pat neatceros, kā bija tad, kad mums suņa nebija. Sev esmu teicis – kāpēc tik ilgi sev liedzu šo prieku?
– Tomijam bija jau 7 mēneši, kad viņš pie jums nonāca. Kāpēc neņēmāt divus trīs mēnešus vecu kucēnu?
– Gribēju suni, kas jau kaut ko saprot, māk labi uzvesties. Zinot to, kāds man un sievai ir darba ritms, mēs nevarētu būt visu laiku uz vietas, kad mājās ir mazs kucēns. Tāpēc speciāli meklējām suni, kas jau ir bišķiņ, bišķiņ paaudzies.
– Teici, ka šobrīd ar Tomiju apmeklē kinologu, lai koriģētu viņa uzvedību, proti, bailīgumu. Viņš baidās no pilnīgi visa vai tikai tevis?
– Pirmkārt, visus tos septiņus mēnešus viņš bija audzis pie sievietes. Un vīrieti kā tādu vispār nekad nebija redzējis. Par sliktu nospēlēja arī pandēmija, jo tikšanās ar citiem cilvēkiem bija stigri ierobežota, līdz ar to sunītis nebija pietiekami socializēts. Tāpēc, kad Tomijs nonāca mūsu mājās, viņam bija vajadzīgs laiks, lai adaptētos svešā vidē. Lai mēs pierastu viens pie otra. Taču nu jau mēs sākam draudzēties.
– Pret meitām Tomijs arī izturējās rezervēti?
– Nē! Starp viņu un meitenēm klikšķis un ķīmija izveidojās jau no pirmās sekundes. Viņi uzreiz sapratās, un Tomijs vienkārši ļāvās mīlestībai.
– Kāpēc iegādājāties tieši šicū šķirnes suni?
– Manas meitas ir alerģiskas. Šī iemesla dēļ pirms daudziem gadiem mums vajadzēja šķirties no mūsu kaķa Pinčera, kas pārcēlās uz dzīvi pie mana tēva. Šicū apmatojuma struktūra līdzinās cilvēka matiem, līdz ar to viņi alerģiju izraisa minimāli. Ar to meitas var sadzīvot.
– Varēji taču ņemt suni vispār bez apmatojuma – meksikāņu kailo suni, piemēram.
– Tas jau ir gaumes jautājums. Vajag, lai tas sunītis arī vizuāli šķistu simpātisks. Mums ar sievu šicū ļoti iepatikās.
– Tomijs, lai arī ir vēl kucēns, izskatās jau nosirmojis.
– Tas tieši man ļoti patīk. Mēs ļoti līdzināmies viens otram. Arī es pelēju. Mēs viens otram piestāvam.
– Vai jums ir vēl kas kopīgs?
– Nē, man bumbuļi nav nogriezti. (Smejas.) Bet, ja nopietni, mēs vēl esam attiecību sākumā, kopā esam tikai dažus mēnešus. Taču esmu ļoti laimīgs, ka manā dzīvē ir ienācis suns.
Beidzot man ir kāds vīrieša kārtas cilvēks, ar ko mājās parunāt.
– Agrāk teici – ar kaķiem ir mazāks čakars. Taču tagad tev ir suns, turklāt garspalvains, kura apmatojuma kopšana tomēr ir gana liels čakars.
– Tā nu tas ir. Taču mīlestība, ko viņš sniedz, atsver visu to ņemšanos ar viņa kažoku. Piemēram, viņam jāmazgā garā spalva pēc katras pastaigas, ja ārā ir mitrs. Regulāri jāķemmē, jāved pie friziera. Ideālā variantā tas būtu jādara vienu reizi trijās nedēļās. Mēs to darām – reizi divos mēnešos. Tāpēc, visticamāk, Tomiju neredzēsiet ar gariem matiem līdz grīdai un sasietu čupčiku uz pieres.
– Kā tas ir – dzīvot kopā ar aktieri un režisoru? Tu ņem viņu kādreiz līdzi uz mēģinājumiem?
– Nē, kādi mēģinājumi? Šodien viņš pirmo reizi vispār tika atvests uz Rīgas centru. Pirmo reizi pabija Ziedoņdārzā. Kad Tomijs ieraudzīja tik daudz mašīnu un cilvēku, bija ļoti uztraucies. Paņemu viņu rokās, jūtu – sirsniņa trīc. Taču viņam nepieciešama socializācija. Bet mēs mācāmies un apgūstam visu kopā.
– Tomijam patīk braukt ar mašīnu?
– Jā. Katrā gadījumā viņš neprotestē. Esam jau divas reizes braukuši uz laukiem pie manas mammas. Esmu viņu aizvedis arī pie māsas un bērniem. Viņam ļoti patīk bērni. Tomijs stundām var ar viņiem spēlēties.
– Kā mainījušās tavas meitas, kopš jūsu mājās ir suns?
– Ņemot suni, gribēju bērniem iemācīt, kas ir atbildība. Rūpes par dzīvu radību. Un viņas tiešām pierāda, ka ir ļoti atbildīgas meitenes. Suns vieno. Suns šo to iemāca. Taču nav tā, ka visas rūpes par Tomiju gulstas tikai uz viņu pleciem. Meitenēm ir foršs tētis, kas lielu daļu izdara viņu vietā. Jā, man arī ir darbs, arī es nogurstu. Taču viņas vēl ir mazas, no rītiem grib pagulēt. Mēs dzīvojam ārpus Rīgas, kas nozīmē, ka jāceļas ļoti agri, lai laikus nokļūtu skolā. Man žēl savu meitu, lai jau viņas paguļ, jo slodze skolā ir ļoti liela. Abas dejo, mazākā apmeklē arī mākslas skoliņu. Vakarā savukārt ir mājasdarbi. Tāpēc Tomiju lielākoties pastaigās vedu es.
– Tu esi stingrs saimnieks?
– Es vēl mācos tāds būt. Tas jau nenotiek vienā dienā kā uz burvju mājiena.
Man vajag atrast to saikni, lai viņš man uzticas un ir emocionāli pieķēries.
Taču es jūtu, ka viņš mani vaktē un uzmana, kad mēs izejam sabiedrībā, ka esmu viņa balsts.
– Tomijam vārdu devi tu vai iepriekšējie saimnieki?
– Teicu meitenēm, ka tas ir jūsu suns un jūs varat viņam dot tādu vārdu, kādu vien vēlaties. Taču ar nosacījumu, ka tas ir kāda tēla vārds no grāmatas, kuru viņas ir izlasījušas. Viņas, protams, nebija laimīgas par šādu ideju, un es beigās piekāpos. Un tad mazākā meita izdomāja vārdu Tomijs. Tagad mums mājās ir pašiem savs Tomijs Hilfigers. Pasē gan viņš ir Rešetins.
– Tomijs Rešetins?
– Protams! Kā tad tu domāji? Viņš taču nav nekāds krancis.
– Tu mājās esi uzņēmis bēgļu ģimeni no Ukrainas. Kā Tomijs sadzīvo ar viņiem?
– Pirmā ukraiņu ģimene, kurai bija paredzēts pie manis apmesties, neatbrauca. Viņi ilgi nevarēja izdomāt – braukt vai nebraukt. Sieviete ar bērniem izbrauca ārā no valsts un bija jau nokļuvusi Polijā, taču tad viņai uz trim četrām dienām pazuda sakari ar vīru. No pārdzīvojumiem viņa sāka jukt prātā un ar bērniem aizbrauca atpakaļ. Teicu: «Vismaz bērniem es aizskriešu pakaļ, lai viņi ir pie mums, drošībā.» Taču viņa atbildēja: «Ja mēs mirstam, tad mirstam visi kopā…» Tagad pie manis apmetusies cita ģimene no Ukrainas, kas dzīvoja Harkivā, – vecmāmiņa ar meitu un mazdēliņu. Viņi gandrīz mēnesi pavadīja, slēpjoties baznīcās, metro, pagrabos, līdz izdevās izkļūt no valsts. Tomijs ar viņiem satiek ļoti labi, jo, kā jau teicu, viņam patīk bērni.
– Pastāsti par savu Tomiju. Kāds viņš ir?
– Ļoti draudzīgs. Kā jau puika, ļoti grib spēlēties, dauzīties.
Taču šobrīd cenšos darīt visu, lai mums attiecībās ar suni ir kaut kāda subordinācija.
Viņam jāsaprot, kurš mūsu mājās ir saimnieks. Pagaidām tāds jūtas viņš. Bet es gribētu, lai būtu otrādi. Taču kinologs man deva ļoti labus padomus, un, domāju, tas ir nedēļas jautājums, kad šīs lomas mainīsies.
– Kā izpaužas viņa uzkundzēšanās?
– Nav tā, ka viņš uzkāpis man uz kakla un dara visu, kas ienāk prātā, jo nerespektē mani. Nē. Vienkārši pagaidām Tomijs vēl ir bailīgs, un līdz ar to mums nav kontakta. Viņš ir neatkarīgs. Manā izpratnē tā ir tā uz kakla kāpšana. Šis aisbergs mums jāatkausē. Ar skaudību skatos, kā viņš spēlējas ar bērniem, ar sievu. Kā Tomijs viņas sagaida mājās. Suns ir domāts priekam un mīlestībai. Un arī es gribu, lai mani mīl. Manas dzīves lielākā drāma šobrīd ir tāda, ka man beidzot ir suns, bet viņš no manis baidās. Un es nesaņemu to mīlestību, ko gribētu saņemt no sava suņa. Taču ticu, ka drīz arī mani viņš sagaidīs, priecīgi luncinot asti. Un mēs kā labākie čomi vasarā kopā brauksim uz copi.
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
