Gvido Lingas piemiņai – sirsnīga intervija ar mūziķi no žurnāla Astes arhīva

Piemiņa
Inese Mizovska
22. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: F64
Tas bija 2011. gads, kad Gvido Lingas mājā ienācis jauns ģimenes loceklis – mopša kucīte Betsija. Publicējam interviju gaišām atmiņām par talantīgo mūziķi un viņa mīlestību pret dzīvniekiem.

Intervija publicēta žurnāla Astes 2011. gada 4.numurā. 

Suņu meitene ir kā radīta Lingām – tikpat atraktīva un traka kā viņi paši, tik kompakta un ērta, lai ņemtu līdzi ģimenes ceļojumos, un tik mīļa, ka viņas mīlestības pietiek visiem četriem ģimenes locekļiem.

– Gvido, tavā dzīvē ir nopietns notikums – beidzot ģimenē ienācis suns. Tev tā ir pilnīgi jauna pieredze? 

Gvido: Evijai ģimenē vienmēr bijuši suņi, bet man ne. Jaunībā man bija divas žurkas, ko pats neizvēlējos, bet saņēmu audzināšanā. Pirmā bija lieliska – vārdā Bibis. Taču tik nopietnu zvēru kā suņi mūsu mājās nekad nav bijis. Tam bija racionāls izskaidrojums – mēs bijām divi puikas un mamma, kas mūs audzināja viena pati, jo tētis agri aizgāja no dzīves. Viņai nebija viegli, tāpēc pat nepavīdēja doma, ka visam pa vidu varētu būt suns. Lai gan mūsu māmiņai dzīvnieki ļoti patīk – arī tagad, kad viņa dodas uz laukiem, vienmēr paņem līdzi kādu kārumu četrkājainajiem.

– Bērnībā nebijāt bēdīgi, ka nevarat tikt pie sunīša? 

Gvido: Toreiz es daudz par to neprātoju, bet tagad, kad pats esmu pieaudzis cilvēks, kuram jāuzņemas rūpes par citiem, saprotu, cik liela atbildība ir katra dzīva radība mums blakus. Kādreiz, kad mūsu puikas vēl nebija piedzimuši, Evija man teica – bērni mainīs tavu dzīvi, bet es viņai neticēju. Kad viņi uzradās, es sapratu, ka Evijai bija taisnība – dzīve mainījās tikai uz to labāko pusi. Ar suņa ienākšanu mūsu mājās bija līdzīgi – Evija brīdināja, ka tagad mana dzīve mainīsies atkal. Un nu es redzu – arī tā ir taisnība.

– Dēli jūs motivēja ieviest mājās dzīvnieku?

Gvido: Pirms pusotra gada vecākais dēls Svens izteica vēlēšanos – gribot akvāriju. Man nebija ne jausmas kā ar to jāapietas, taču mēs to Svenam sagādājām. Nopirkām četrdesmitlitrīgu, kurā jau dzīvoja zivtiņas un trīs sami. Beigās man pašam visa šī akvārija lieta ļoti iepatikās, un zivtiņas veiksmīgi palika man uz kakla.

Akvārijs nav vienkārša lieta – apiešanās ar to prasa pieredzi un zināšanas. Gada laikā esmu apguvis tikai pamatprincipus, pēdējos divos mēnešos esmu daudzmaz sācis saprast akvārija dzīvi, un arī tas ir ļoti daudz, jo beidzot mans akvārijs funkcionē kā nākas – ūdens vairs nav nedz duļķains, nedz sarkans, un zivtiņas nemaina savu dislokācijas vietu uz viņpasauli.

Zinu, ka viņu liktenis, nonākot manā akvārijā, atkarīgs no dažādiem apstākļiem, un es savas nezināšanas dēļ bieži vien nodarīju viņām pāri. Šobrīd akvārijā dzīvo trīs sami. Divi ir tādi švakāki, bet viens – milzīgs. Ir daudzas zivtiņas, kuru nosaukumus es nespēju paturēt prātā. Galvenais izvēles kritērijs ir krāsainība un tas, lai kopā dzīvotu sugas, kas nekaujas savā starpā. Nekad mūžā nebiju domājis, ka rūpēšos par zivtiņām, bet tagad tas notiek, un man tas patīk.

– Suns ir daudz laikietilpīgāka padarīšana par zivīm. Kā saņēmāties uz šo soli?

Gvido: Svens un Dans ir paaugušies, un viņiem gribējās suni. Arī Evijai doma par suni nebija sveša. Viņa bija iniciators meklējumu sākumam. Mums nebija konkrētas domas par to, kādu tieši suni mēs vēlētos savā ģimenē. Mums ļoti mīļš ir labradors, kas dzīvo brāļa un viņa draudzenes ģimenē, taču tik lielu suni ņemt nebijām gatavi. Manas grupas bundziniekam ir kolosāls boksera šķirnes suns – mīļš, draudzīgs, taču arī tas ir liela izmēra dzīvnieks.

Mūsu ģimenei ļoti patīk ceļot – kopā braucam uz koncertiem vai vienkārši ceļojam tepat pa Latviju.

Tāpēc bija jārēķinās ar to, ka turpmāk līdzi brauks arī suns. Arī tad, ja braucam uz divām dienām, mūsu bagāža ir tik liela, it kā mēs būtu sataisījušies divus gadus ilgam ceļojumam. Tāpēc vajadzēja tādu, kas pēc izmēra ietilpst visā tajā diviem gadiem paredzētajā bagāžā.

– Kā jūs atradāt sev piemērotāko šķirni?

Gvido: Sākumā domājām, ka varētu paņemt sunīti no patversmes, taču mums ir divi mazi puikas – vienam ir deviņi, otram četri gadi. Mēs nevaram ņemt pieaugušu suni, kam jau bijusi sava dzīves pieredze. Ja dzīvnieks ir ledusskapja lielumā, bērns nevarēs pastāvēt par sevi, kad sunim ienāks prātā cīnīties par savām interesēm. Mēs nevaram uzņemties atbildību par to, kāda būs suņa reakcija uz dažādām situācijām.

Tāpēc bija no svara, lai mūsu suns ir ar radurakstiem, nāk no saimniekiem, kas labi pazīst šo šķirni. Izrunājām daudzus variantus, līdz Evija uzdūrās uz mopšiem. Divas nedēļas viņa man lasīja dažādus rakstus no interneta un žurnāliem par šo sugu – gan par vēsturisko izcelsmi, gan sugas īpatnībām, arī saimnieku atsauksmes, līdz mums abiem bija skaidrs – paliekam pie mopšiem.

– Tad jau, ienākot mopsītim ģimenē, jūs jau bijāt gana izglītoti…

Gvido: Tādi nejutāmies gan, jo tad, kad tu ar šo sunīti sāc reāli dzīvot kopā, viņš mainās tik ātri, ka visu saprast un paredzēt nemaz nevar. Pirmajā nedēļā Betsija bija tāda, bet trešajā – jau pavisam citāda.

Evija: Visu zināt nav nemaz tik veselīgi, jo dažreiz pārāk daudz informācijas spēj radīt stresu. Pirmā dīvainā lieta, ko uzzinājām par mopšiem, bija tas, ka viņiem mēdz rasties problēmas ar acu āboliem. Taču aprunājāmies ar Betsijas mammas saimnieci, un viņa ar tādu lietu nebija saskārusies.

Nomierinājāmies, ka nemaz tik bieži tas nenotiek. Otrs jaunums – mopši līdz zināmam vecumam nedrīkstot snaikstīties, stāvot uz pakaļkājām, jo tad varot kaut ko saraut vēderiņā. Tad nu cenšamies mazliet ievērot arī to. Drīz būs jāpieskata austiņas – vai nav sākušas noļukt.

Gvido: Es domāju, ka katrs suns ir individuāls eksemplārs, tāpēc nav vērts pārlieku aizrauties ar šausmu stāstiem, kas nāk līdzi katrai šķirnei.

– Pastāstiet, kā izvēlējāties tieši Betsiju!

Evija: Kādu dienu internetā uzdūros sludinājumam par mopša kucēniem. Sākām sarakstīties ar saimnieci, un atbildes, ko viņa man sniedza, bija patiešām interesantas, garas un saturīgas. Tā radās sajūta, ka šī meitene ir tieši tā, kuras suņa kucēnu es gribētu iegādāties.

Kādā vēstulē viņa man atrakstīja – ja gribat, atbrauciet pie mums un paskatieties uz viņiem! Man ilgi nebija jādomā. Pirmajā ciemošanās reizē mēs Betsiju mājās nepārvedām, jo viņai vēl nebija uztaisīta pirmā pote. Betsiju izvēlējāmies tāpēc, ka saimniece teica – otra māsiņa esot aktīvāka. Nodomājām, ka mums mājās jau pietiek ar diviem aktīviem puišiem, tāpēc suns varētu būt arī nosvērtāks. Taču tagad, skatoties uz viņas dauzīšanos, šķiet – vai var būt vēl aktīvāks suns?

– Kādi ir Betsijas vecāki?

Evija: Betsijas mamma Ešlija, kurai ir brīnišķīgi saimnieki, dzīvo Siguldā. Betsijas tētis Rodžers, kurš Ešlijai jau sen esot paticis, vienā sestdienā atnāca pie viņas ciemos, un Ešlija ātri vien tika pie divām meitiņām. Betsija ir Ešlijas pirmā metiena kucēns, tāpēc saimniecei šķirties no Betsijas bija ļoti grūti. Viņai bira asaras, un man bija jāraud līdzi no tā, cik aizkustinoša sanāca šī šķiršanās. Pēc šiem pārdzīvojumiem saimniece Betsijas māsiņu Bonitu nolēma paturēt sev.

– Kad pirmo reizi ciemojāties pie Betsijas, dēli uzreiz bija sajūsmā par jauno ģimenes locekli?

Evija: Pirmo reizi, kad braucām raudzībās, puikas bija mazliet sabijušies. Kamēr nerunājos ar saimnieci, puikas dzīvoja uz dīvāna, un es domāju – kā būs, kad Betsija diendienā dzīvos pie mums? Tagad Svens, protams, stundām ilgi dauzās ar suni, taču Dans vēl joprojām mazliet piesargās no Betsijas asajiem zobiņiem un pārvietojas kā spēlē augstāk par zemi. Dans respektē Betsiju un mīļo no attāluma.

Betsija mūsu mājās ienesusi ļoti pozitīvas pārmaiņas.

Senāk es visu laiku cīnījos par to, lai puiku istabā valdītu kārtība, taču bez sekmēm. Kad gatavojāmies Betsiju vest mājās, izrunājāmies ar dēliem, ka tagad uz grīdas nedrīkst būt sīki klucīši un citas mantiņas, lai sunītis nejauši neaizrītos ar tām. Un ir noticis brīnums – istaba ir kārtībā un nekas nemētājas.

– Kāda bija Betsijas pirmā diena jūs mājā?

Gvido: Bija tramīga sajūta abām pusēm, taču jau no pirmajiem soļiem svešā vietā varēja just, ka Betsija ir ļoti patstāvīga. Viņa uzreiz sāka nokārtoties uz speciālajiem vienreizējiem paklājiņiem. Pirmās stundas viņa adaptējās un skuma pēc savējiem – neko neēda, bija bailīga. Taču vakarā atplauka – jau nāca klāt katram no mums, lai apmīļotos, apsveicinātos.

Evija: Pirmo nakti es viņai uzreiz ļāvu gulēt sev blakus. Un viņa manam vaigam bija tā piespiedusies, ka es pilnībā ziedojos viņas ērtībām.

– Un tā viņa jūsu gultā ir iekārtojusies uz palikšanu…

Evija: Sākumā teicu – mums katrai ir sava gulta. Noliku viņu groziņā un gāju gulēt. Taču, kad skatos televizoru, jūtu, ka viņa visu laiku saspringta sēž un hipnotizē mani ar skatienu. Ja es izrādos stiprāka un nepaskatos uz viņas pusi, Betsija it kā samierinās, pagriež muguru un iekārojas uz guļu. Taču pietiek man mazliet izkustēties, kā viņa ir augšā un gaida, lai ieceļu sev blakus. Un es padodos. Katru nakti Betsija aizmieg man uz kakla. Kad ārā vēl auksts, nav ne vainas – ne velti ir stāsts par to, ka mopši senāk sildījuši Ķīnas imperatora gultu, jo bijuši ļoti silti.

Gvido: Un viņa ir tik priecīga par šo panākumu, ka pat visas nakts garumā neiet čurāt, lai nezaudētu vietu.

Evija: Bet no rītiem viņai gan ir grūti. Mēs ar Gvido ceļamies piecos, jo Gvido jābrauc uz darbu radio. Tad Betsija arī uzslejas sēdus un kunkst, ka viņai tik agri jāmostas. Tā es viņu tādu kunkstošu arī aiznesu un nolieku viņas gultiņā, kur Betsija noguļ vēl pāris stundu.

– Vai ir kādas īpatnības, kas jāievēro, rūpējoties par mopsīti?

Evija: Mopša šķirnes suņiem ir tendence uz aptaukošanos, tāpēc ar barošanu jābūt uzmanīgiem. Viņiem nedrīkst dot neko sālītu, jābaro ar speciālo suņu barību, nedrīkst cienāt ar gardumiem no pusdienu galda. Mēs to ievērojam – lai kādus skatienus Betsija raidītu pusdienošanas laikā. Ar bērniem esam vienojušies, ka neko no sava šķīvja Betsijai nedrīkstam dot.

Dans: Mamma dod viņai suņu vitamīnus un speciālos suņu kauliņus.

– Tagad, kad Betsija jūs mājās nodzīvojusi jau mēnesi, varat pateikt, kas no iepriekš lasītā par mopšu raksturu un paradumiem atbilst patiesībai?

Gvido: Man galvā aizķērusies viena atziņa – mopši pārņem savu saimnieku nosakņojumu un paradumus.

Ja saimnieki ir miermīlīgi pensionāri, arī mopsis tāds būs. Un tā ir taisnība – mēs esam traka ģimenīte, un arī Betsija tur mums līdzi.

Viņa jau ir ieņēmusi mūsu formu. Un vēl mopši ir suņi, par kuriem var teikt mana kolēģa vārdiem – katliņš vārās. Un viņa ir ļoti sabiedriska – vienmēr pamanīsies būt tev blakus. Sēdēs uz kājas un asistēs. Visas labās īpašības, kas ir mopšiem, Betsijai arī piemīt. Vēl mani pārsteidza tas, ka, būdama tik jauna, Betsija ir radusi pie kārtības – mazās darīšanas kārto tikai tam paredzētā vietā. Ar lielajām gan vēl ir, kā ir. Betsija ir ļoti mīļa – mīlestība plūst pāri malām un pietiek visiem.

Evija: Kad Gvido visu dienu nav bijis mājās, Betsija viņu sagaida ar milzīgu sajūsmu. Nepacietīgi stāv pie kājām, kamēr viņu paņems klēpī. Un tad, kad ir tikusi viņam klāt – laiza bez mitas.

Gvido: Viņa aptinas kā šalle man apkārt. Betsija ļoti iecienījusi manu bārdu, ko katrā izdevīgā mirklī cenšas noķert un mazliet pakošļāt.

Evija: Kādā intervijā ar mopšu saimnieci izlasīju atziņu – kas var būt labāks par mopsi? Tikai vēl viens mopsis! Un es šim teicienam pilnībā piekrītu. Jau trešajā dienā Gvido ieteicās – varbūt mums vajag nopirkt vēl vienu, lai Betsijai ir jautrāk?

Es gan nedomāju, ka tas notiks tuvākajā laikā. Taču kādu dienu Svens man teica – kad Betsija būs lielāka, mēs aizvedīsim viņu pie ārsta. Jautāju – kāpēc tā? Svens atbildēja – lai viņš apskatās, vai Betsijai būs bērniņi.

– Jūs viņai ļausiet izbaudīt māmiņas prieku?

Gvido: Obligāti! Ja jau dabā suņu meitenei ir paredzēts kļūt par mammu, tad vismaz vienreiz viņai šī iespēja ir jādod. Turklāt arī organismam jāizjūt tas, kā tas ir. Mēs esam par to, lai Betsijai būtu kucēni. Draugu gan vēl neesam sākuši meklēt, taču pamazām arī mūsu lokā sāk parādīties cilvēki, kam ļoti patīk mopši, tāpēc domāju, ka ar to problēmu nebūs.

Evija: Kaut pagājis tikai mēnesis, kopš pie mums dzīvo Betsija, tiem cilvēkiem, kuri interesējas par neliela suņa iegādi, es varu ieteikt – ņemiet mopsi. Tikai mopsi!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+