Pasaule var palikt bez mīlīgajiem tuklīšiem

Putni
Zane Piļka-Karaļeviča
3. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Šie putni izskatās tik mīlīgi, ka paskatīties uz viņiem brauc tūkstošiem tūristu no visas pasaules. Tomēr šīs Islandes saliņas iedzīvotājiem Atlantijas tuklīši ir delikatese. Katru gadu viņi nomedī vairākus tūkstošus šo putnu. Neskatoties uz to, ka tuklīšu populācija strauji sarūk, skandināvi turpina viņus nogalināt. Kāpēc?

Simtiem gadu Atlantijas tuklīšu medības Skandināvijā bija ne tikai izdzīvošanas jautājums, bet arī vietējās kultūras sastāvdaļa. Tagad, kad šo brīnišķīgo jūras putnu skaits krasi samazinājies, no šīs tradīcijas laiks atvadīties, uzskata dabas pētnieki. Tomēr Islandē joprojām oficiāli atļautas tuklīšu medības. Vietējie iedzīvotāji katru gadu nogalina tūkstošiem šo mīlīgo putnu.

Īpaši populāra medību vieta ir Grimsejas sala. Tā atrodas aptuveni 40 kilometru attālumā no Islandes ziemeļu krasta, un to šķēro Ziemeļu polārais loks. Saliņas platība ir vien 5,3 kvadrātkilometri, un tajā dzīvo tikai kādi 80 cilvēki. Salas vienīgajā apdzīvotajā vietā – Sandvikas ciemā – ir viena iela, mazītiņš pārtikas produktu veikaliņš un skrejceļš, kura garums ir aptuveni trešā daļa no salas garuma.

Katru vasaru uz šīs salas salido desmitiem tūkstošu jūras putnu – Antartikas zīriņi, Atlantijas tuklīši u. c. Un Grimseja sala pārvēršas par milzu ligzdošanas vietu – putni perē olas jūras klinšu virsotnēs, pastaigājas pa savvaļas ziedu pļavām un šūpojas aukstajos Ziemeļatlantijas okeāna viļņos.

Populācija strauji samazinās

Islandietis Arnijs Hilmarsons ieradies salā no valsts otra gala – viņš un arī pussimt citu zvejnieku atbraukuši no Vestmadnaeijaras, kas atrodas netālu no Islandes dienvidu piekrastes. Vīrieši nobraukuši vairāk nekā 500 kilometru, izsekojot Atlantijas tuklīšus – melnbaltos putnus ar lieliem, oranžsarkaniem knābjiem. Viņi ir te, lai ievērotu seno skandināvu tradīciju un piedalītos šo putnu vasaras medībās. Hilmarsons dzimis pagājušā gadsimta 50. gados un jau kopš bērnības piedalījies tuklīšu medībās Vestmadnaeijaras salās. «Katru gadu es ķēru piecus sešus tūkstošus putnu. Es izaugu, ēdot šo putnu gaļu,» stāsta Hilmarsons. Islandietis ieradies salā kopā ar dēliem, kaimiņiem un draugiem, vecākie mācīs jaunos medīt tuklīšus, kā reiz to mācīja darīt viņu tēvi.

Vairāku gadsimtu garumā jūras putni bija ārkārtīgi svarīgi Ziemeļatlantijas okeāna piekrasti apdzīvojušajām tautām. Toreiz tikai putnu gaļa glāba cilvēkus no bada. Taču tagad medības kļuvušas par tradīciju, kas veido vietējo identitāti.

Mednieki uzskata, ka viņu nodarbe ir savdabīgs drošsirdības pārbaudījums, jo, lai tiktu līdz putnu ligzdām, nākas ložņāt pa klintīm ar drošības trosēm.

Lai noķertu tuklīšus, nepieciešamas noteiktas iemaņas, ko var iegūt tikai ar pieredzi. Dažiem putna noķeršana ir neliels papildu ienākumu avots. Vairākumam – galvenā vietējās virtuves delikatese. Taču galvenais – tuklīšu medības ir saikne starp paaudzēm, uzskata vietējie iedzīvotāji.

Taču Atlantijas tuklīšu populācija pēdējo desmitgažu laikā šajā reģionā samazinājusies par sešdesmit procentiem, lielākoties tas noticis klimata izmaiņu, okeānu un jūru piesārņojuma dēļ. Atlantijas tuklīšus apdraud arī jūras zivju pārmērīgā izķeršana. Dabas aizstāvji cenšas panākt, lai par zivju zvejniecību, no kurām pārtiek šie putni, būtu jāmaksā.

Cilvēku darbības rezultātā bieži rodas dažādu eļļu noplūšana jūrā. Eļļains apspalvojums putnam rada ķermeņa temperatūras svārstības un neļauj noturēties uz ūdens virsmas.  Daudzi ar eļļu saskārušies putni nomirst vai arī, ar knābi tīrot nost eļļu, saindējas. Tuklīšu mazuļu skaits reiz tik auglīgajās kolonijās ar katru gadu samazinās. Pieci jūras putnu paveidi Islandē, tostarp arī Atlantijas tuklīši, tagad iekļauti Starptautiskās dabas aizsardzības savienības Sarkanajā grāmatā.

Rituāls tūkstošiem

Hilmarsons saka, ka nesen viņa sala bija viena no vietām, kur ligzdoja tuklīši. Taču ekosistēma ir mainījusies: uzsilstošo piekrastes ūdeņu dēļ putniem vajadzēja meklēt citu vairošanās vietu. «2016. gadā vietējās varas iestādes ierobežoja medību sezonu uz trim dienām, pa šo laiku var noķert labi ja pāris simtu tuklīšu,» žēlojas Hilmarsons. Viņš atzīst, ka daudziem var nepatikt tas, ka vietējie iedzīvotāji ēd šos putnus, taču tas ir rituāls vairāk nekā 338 tūkstošiem Islandes iedzīvotāju.

Atlantijas tuklīši ir galvenais ēdiens ģimenes pusdienās, nozīmīgos notikumos, svētkos un banketos. «Tuklīšiem jāparādās uz mūsu galda vairākas reizes gadā,» saka Hilmarsons.

Īpaši leģendārajā vasaras festivālā, kas kopš 1874. gada notiek Vestmadnaeijaras salās. Šajā laikā tur sabrauc tūkstošiem tūristu un Hilmarsona kafejnīca cienā viņus ar ēdieniem, kas gatavoti no jūras putnu gaļas. «Rietumu iedzīvotājiem grūti saprast jūras putnu medību nozīmību. Tikmēr skandināvs izjūt lepnumu, darot to, ko savulaik darīja viņa tēvs. Esmu novērojis šo tradīciju Fēru salās, Grenlandē, visā Skandināvijā,» saka dāņu biologs Karstens Egevangs. Kopā ar medniekiem viņš ceļo pa Ziemeļatlantiju un pēta seno islandiešu tradīcijas. Viņš ir satraukts par to, ka tradicionālās tuklīšu medības drīz varētu izzust.

«Eksistē tik daudz kultūras tradīciju, kas saistītas ar jūras putnu medībām! Senos laikos tas bija izdzīvošanas jautājums. Protams, šodien tas tā vairs nav, tomēr tradīcijas visi ciena un ievēro.» Egevangs norāda, ka jūras putni pieminēti senajās norvēģu sāgās, viņu kauli bija atrasti atkritumu bedrēs vikingu laikmetā. Noteikumi par putnu medībām bija izklāstīti islandiešu 18. gadsimta kodeksā. Citos dokumentos, kas datēti ar 1700. gadu sākumu, bija atzīmētas klintis, kurās visbiežāk ligzdo tuklīši. Viņu medības, kā arī olu vākšana medniekiem atnesa slavu.

Medības laiks beigt!

Aptuveni trīsdesmit jūras putnu paveidu vairojas aukstos, ar barību bagātos reģiona ūdeņos. Zinātnieki norāda, ka viņu koloniju skaita samazināšanos ietekmē vairāki faktori – plēsēji, masveidīga zvejniecība un klimata izmaiņas. Ziemeļatlantijas ūdeņi uzsilst ar satraucošu ātrumu, īpaši piekrastes rajonos. Gar dienvidu un rietumu Islandi okeāna temperatūra kopš 1996. gada paaugstinājusies par 1–2 grādiem. Pat tik nenozīmīgs pasiltinājums sagrauj okeāna barības ķēdi un atbiedē zivis no krastiem. Tāpēc tuklīšiem arvien grūtāk nodrošināt savus pēcnācējus ar barību. Okeānā arī arvien biežāk ir vētras, kas padara ūdeni putniem nedrošu.

Islandes savvaļas zinātniski pētnieciskā centra darbinieks Erpūrs Snīrs Hansens ir liels Atlantijas tuklīšu speciālists. Katru vasaru viņš mēro vairāk nekā 2,5 tūkstošus kilometru ar automašīnu, laivu un lidmašīnu, lai apmeklētu 12 putnu kolonijas divās nedēļās. Pirmā brauciena laikā viņš izzina tuklīšu aizņemtās alas un skaita viņu izdētās olas. Otrā brauciena laikā viņš pārskaita izšķīlušos putnēnus. Viņa pētījums 2017. gadā parādīja, ka tuklīšiem, kas ligzdo Islandes ziemeļos un rietumos, bijusi visražīgākā sezona pēdējo gadu laikā. Tomēr Hansena pētījumi ilgtermiņā liecina, ka nevienai no Islandes Atlantijas tulīšu kolonijām neiet labi.

Kolonijas dienvidos un rietumos tās vispār izzudušas, putnu populācija austrumos pamazām samazinās.

Hansens labi zina, kādi kultūras aspekti saistīti ar tuklīšu medībām. Tāpat viņš zina, ka mednieki būs saniknoti par viņa atbildi uz jautājumu, vai ir vajadzīgs turpināt izmirstošas sugas medības. Un, par spīti tam, viņš ir pārliecināts, ka tuklīšu nogalināšanu vietējiem iedzīvotājiem laiks beigt: «Kamēr populācija nav atjaunojusies, medības pilnībā jāaizliedz,» viņš uzsver.

Daudzas Skandināvijas valstis, ieskaitot Norvēģiju, Zviedriju un Skotiju, lielā mērā ir apturējušas jūras putnu medības. Un, lai arī tās bija ierobežotas arī Islandē, Grenlandē un Fēru salās, panākt stabilus tuklīšu populācijas rādītājus pagaidām nav izdevies.

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs