Latviešu sievietes lauku zvēri

Dzīvesstils
Laura Dumbere
14. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Īss ieskats jautājumā par to, kāpēc man kā latviešu sievietei vajag laukus.

Zaķis

Mums laukos ir zaķis. Pareizāk sakot, pieci zaķi. Četri jaunuļi dzīvo netālu mežā, bet tas piektais ir ļoti vecs, milzīgs augumā un burtiski sirms. Viņš dzīvo mūsu dārzā un ap māju jau gadiem ilgi. Viņš ir ļoti taktisks, jo pieklājības pēc izliekas, ka no mums mazliet baidās un mūk (nesteidzīgi), lai ļautu mums iluzori ticēt, ka šīs teritorijas saimnieki esam mēs, nevis viņš.

Zaķim garšo viss, ko audzējam dārzā, – salāti, zirņi, biešu lapiņas un, protams, kāposti, lai latviešu tautas pasaku autoriem nebūtu jākaunas.

Arī dārza postīšanas jomā viņš ir neticami solīds. Lapu salātus ēd no vienas konkrētas dobītes un no vietas, katru dienu pagraužoties pārdesmit centimetru uz priekšu, bet neizgraužot dobē robus.

Reiz kādu vasaras vakaru zaķis bezrūpīgi gāja pa ceļu uz mežu apmeklēt radus. Viņam pretim no meža nāca lapsa, lai ierastā kārtā revidētu mūsu mājas pārtikas atkritumu bedri. Vecais garausis laikam švaki redz, arī vējš pūta no nepareizās puses, un šis to lapsu pamanīja tikai pēdējā brīdī, kad gandrīz bija viens otram purnā ieskrējuši. Zaķis palēcās augstu gaisā, turpat gaisā apgriezās riņķī par 180 grādiem (neticams skats, bet es to redzēju!), un ar pirmās formulas ātrumu nesās atpakaļ uz mūsmājām tā, ka putekļi nokūpēja. Lapsai bija slinkums viņu ķert, jo viņai citas darīšanas – jāiet uz piena dzeršanu.

Lapsa

Tātad mums laukos ir lapsa. Viņu mežā ir ellīgi daudz, bet uz piena dzeršanu dodas tikai viena. Mūsu kaimiņtantei puskilometra attālumā pļavā ir govs, ko viņa turpat slauc. Tantei ir trīs pieklīduši kaķi, kas sēž rindiņā un gaida silto pienu.

Vakaros ierodas arī šī konkrētā lapsa. Jau trešo vasaru pēc kārtas. Vienmēr laikā uz minūti. Viņa nekad, nekad nekavē vakara slaukšanas laiku. Vai viņiem tur mežā ir pulkstenis? Kā viņa zina, cikos jāiziet no meža? Lapsa apsēžas rindiņā blakus kaķiem.

Kaķiem no viņas bišķin dreb bikšeles, bet piens viņiem svarīgāks par bailēm. Un lapsai pienu gribas vairāk nekā nokost kaut kādu kārnu kaķi.

Viņa dabū savu pienu un, paldies nepateikusi, dodas atpakaļ uz mežu taisni gar mūsu mājām, savu rudo dupsi daiļi gorīdama. Pa ceļam viņa piestāj pie mūsu šmucbedres – tā ir zemē izrakta bedre lauku mājā, kurā nav kanalizācijas un atkritumu izvešanas. Tur met visus organiskos pārtikas atlikumus. Šmucbedrē var atrast vistu kaulus, vecas siļķes un citus neiedomājamus labumus. Labi pieēdusies, lapsa aizlīgo projām.

Eži

Mums dārzā ir eži. Kur gan nav ežu? Pat Rīgas centrā tie ir, tāpat kā lapsas! Bet mūsu eži ir manas kaķenes draugi. Viņi katru vakaru satiekas krēslas stundā. Mēs, cilvēki, skatāmies pa logu, lai neiztraucētu. Viņi spēlē paslēpes vai kaut ko tamlīdzīgu.

Kaķis it kā ķer ezi, ezis it kā slēpjas blakus krūmiņā, bet pēkšņi izlien un iekož kaķim astē. Kaķis ezi ķersta, ezis slēpjas un atkal uzbrūk kaķa astei. Un tā bez gala. Šī ir draudzīga un labi organizēta rotaļa, jo ilgst vismaz stundu un neviens no dzīvniekiem nav dusmīgs vai nobijies.

Par kaķa izklaidēšanu eži dabū saujiņu sausās kaķu barības.

Mēs ežiem nedodam pienu, bet vienmēr izliekam mazu šķīvīti ar ūdeni, lai večuki remdē slāpes pēc dauzīšanās un pieēšanās.

Cauna 

Mums bēniņos apmetusies cauna. Ārkārtīgi skaists dzīvnieks, kuru ļoti grūti ieraudzīt. Pārsvarā var ieraudzīt tikai viņas kakiņas gan bēniņos, gan pie visiem mājas stūriem un pēc kakiņām saprast, cik ļoti viņai garšo ķirši un āboli (nodevīgās sēklas un kauliņi!).

Caunai ik vasaru ir bērni. Kad paaugušies, viņa tos ved laukā vēlās krēslas stundās. Mēs arī sēžam laukā un neelpojam, lai nesabiedētu. Vērojam, kā caunu ģimene pustumsā šaudās pa dārzu un māte saviem bērniem kaut ko svarīgu māca, jo viņi nemitīgi tiek šausmīgi iekaustīti, par ko skaļi brēc. Top skaidrs, ka dzīvnieku pasaulē joprojām tiek izmantotas represīvas pedagoģijas metodes un bērnu pēršana.

 Ģimene un citi zvēri

Neesmu nekāds Džeralds Darels, kas mājās ieviesis zoodārzu,bet stāstus par zvēriem es varētu turpināt bezgalīgi. Par stirnu buku, kurš nāk trīt ragus pret vecāsmātes ābelēm un rej uz mums, ja tiek iztraucēts. Par sikspārņiem pagraba pažobelē, kuri vakaros šaudās gar vasarnieku un vīna baudītāju ausīm tā, ka nošvīkst.

Par vilkiem un viņu nepārprotamo klātbūtni manos lauku sēņu mežos, un kamenēm, kuras ierīko ligzdu virs manām ieejas durvīm un ir vislabākās, draudzīgākās kaimiņienes pasaulē.

Par vārnu, kura staigā manai tantei pakaļ, kad tante pavasarī sēj zirņus, – viena zirņus iekaisa dobē un aizber, otra pēc piecām minūtēm izkašā un apēd. Un neko tu viņai nepadarīsi, tai otrajai…

Ja man nebūtu lauku, man nebūtu šo stāstu, kas pašas acīm redzēti. Manam bērnam nebūtu šīs unikālās pieredzes ar zvēriem, putniem, kukaiņiem un lauku bezgalīgo brīvības sajūtu, kad vari skriet basām kājām, pa ceļam apēst kādu ķirsi un, ja vajadzība spiež, ātri pačurāt turpat zem upeņu krūma, jo kaimiņi ir pārāk tālu, lai kāds ģimenei nepiederīgais to redzētu.

Ja runājam par ķiršiem, saldo ķiršu ražas laikā tiek organizēta numurēta rinda uz sauso tualeti, jo visi tā pieēdušies debešķīgi saldos dzeltenos un rozā ķiršus, ka punči streiko. Augļu cukurs lielā koncentrācijā ir briesmīga lieta… Arī tas pieder pie lauku dzīves – amizanta ģimenes kopības izjūta kolektīvas ķiršu caurejas gadījumā! Pilsētas restorāna terasē šos jokus un atmiņas es nenopirktu pat par naudu, jo viņiem šādi piedzīvojumi ēdienkartē nav iekļauti. Manikīrs un pedikīrs, protams, smagi cieš no lauku dzīves. Bet latviešu sievietei tas nav tik ļoti svarīgi. Viņa tāpat ir skaista un, galvenais, laimīga laukos.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs