Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jaunajai paaudzei jābūt kvalitatīvai
Lai arī dzemdēt ļauts tikai dominējošajai mātītei, paliek grūsnas arī dažas citas kuces. Karalienei mātei tas var nepatikt – viņa var aizliegt citiem bara locekļiem palīdzēt šos mazuļus barot un audzināt, dažreiz pat nokož konkurentes bērnus.
Visam baram jābūt centrētam uz to, lai pirmā pāra bērni vienmēr būtu pietiekami pabaroti, aprūpēt un aizsargāti, lai izaugtu ļoti spēcīga un veselīga jaunā paaudze. Tas, kas notiek ar nelegālajiem bērniem, nevienam nerūp (atskaitot viņu vecākus). Pirmajā brīdī šāds likums šķiet skarbs, bet tam ir liela nozīme, saglabājot veselīgu populāciju.
Hiēnsuņiem ir īpatnēja izpratne par savas sugas turpināšanu – viņiem svarīga nevis kvantitāte, bet kvalitāte. Tāpēc ar šo likumu tiek kontrolēts bara skaits. Kāda jēga pastāvēt izbadējušam, vārgam, no izsalkuma agresīvam baram? Labāk neliels, bet apmierināts un spēcīgs bars! Tā kā hiēnsuņu bari savstarpēji nekaro par teritorijām, viņus uztrauc tikai savas dzīves kvalitāte – cik daudz ēdamā var sagādāt.
Dīvaini, ka dominējošajai mātītei ir ļoti lieli metieni – līdz pat 21 kucēnam, bet nelegālajām māmiņām dzimst vien divi trīs kucēniņi. Kā tas var notikt – šī mīkla vēl nav atminēta, bet, iespējams, hiēnsuņi, tāpat kā žurkas, var kontrolēt embriju skaitu. Ja vide ir ļoti nelabvēlīga (žurka saprot, ka nākotnē nebūs, ko ēst), pat viss embriju metiens var uzsūkties atpakaļ mātes organismā.
Iespējams, arī nelegālās hiēnsuņu mātītes kontrolē embriju skaitu – dzemdē tik daudz kucēnu, cik pašas var atļauties pabarot.
Par pirmā pāra bērniem rūpējas pilnīgi visi bara locekļi – mazie hiēnkucēni ir paēduši (kamēr maziņi, ar pienu zīda visas kuces), apmazgāti, izklaidēti un citādi izauklēti kā īsti karaļbērni. Kad suņuki paaugas, puisīšus lielie ņem līdzi uz medībām. Sākumā sīkajiem ļauj skriet līdzi un skatīties, un tad, kad antilope nomedīta, noplēst pa gaļas gabaliņam…
Vēl trīs interesanti fakti: puisīšu dzimst vismaz divreiz vairāk nekā meitenīšu. Tēlaini izsakoties – to pieprasa daba, jo bara eksistence atkarīga no medniekiem. Šo faktu papildina nākamais – statistika vēsta, ka, neraugoties uz nesavtīgajām rūpēm par mazuļiem, hiēnsuņu baros ir ļoti liela kucēnu mirstība. Nāves cēloņi ir dažādi, bet, ja vīriešu kārtas suņuku dzimst divtik vairāk par meitenītēm, arī pēc nāves atlases nākamajā paaudzē paliek pietiekami liels medījošo suņu skaits.
Trešais fakts ir pats interesantākais – vismaz puse jaunās paaudzes suņupuiku paliek dzīvot pie kucēm, kas viņus dzemdējušas. Tā sacīt – paliek kalpot savām mātēm. Iespējams, te arī rodams izskaidrojums par unikālo pakļaušanos un pieķeršanos. Un ķermeņa aromātu – ja gandrīz viss bars ir radinieki, tad viņi arī smaržo vienādi. Tie jaunie suņupuikas, kam atklājas līdera gēns, divarpus gadu vecumā pamet savu kuplo ģimeni un dodas dibināt personiskos barus, bet jaunās mātītes, kas negrib palikt ģimenē (visbiežāk tāpēc, ka konfliktē ar karalieni māti), dodas meklēt barus, kuros trūkst mātīšu.
Pēc tādas shēmas viņi dzīvo un jūtas laimīgi… Atliek vien piebilst, ka par mājdzīvniekiem Āfrikas savvaļas suņi laikam nekad nekļūs, jo visi mēģinājumi viņus pieradināt vai dresēt ir beigušies neveiksmīgi. No otras puses – kāpēc lai tik ideālas sabiedrības dzīvnieki pārdotos nežēlīgajai cilvēku pasaulei. Savā barā viņus vienmēr mīlēs, līdz pēdējam elpas vilcienam baros un nekad neizmetīs uz ielas…
