Apbrīnojamais nautils — zilasiņu viesis no pagātnes

Nautilus pompilius jeb kuģītis uz Zemes parādījās vēl paleozoja ērā. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka nautili ir gandrīz pilnībā izmiruši, taču amerikāņu biologa Brūsa Sondersa uzstājības dēļ 1977. gadā Klusā okeāna dienvidu daļā tika atrasta mūsdienu nautilu mītnes vieta.

Pārdzīvojuši dinozaurus

Daudziem fantastikas cienītājiem vārds nautilus asociējās ar rakstnieka Žila Verna darbu, kur zemūdenē Nautilus ceļoja kapteinis Nemo. Mākslas pazinēji droši vien redzējuši gleznu reprodukcijas ar nautilu kausiem. Citiem savukārt nāk prātā krievu rokgrupa. Un tikai retais zina, ka Nautilus pompilius ir galvkāju molusks – noslēpumains jūras dzelmju iemītnieks, kas ir tiešs astoņkāju radinieks.

Zinātniekus gan joprojām urda jautājums – kā nautiliem izdevies izdzīvot uz Zemes tik ilgu laiku praktiski bez izmaiņām?

Citi lasa

Daina Lapiņa

Kūciņas

Gluži kā gaisīgi zefīri! Putotu olbaltumu krēma kūciņas pusstundā

Zane Piļka- Karaļeviča

Piemiņa

Viņš nomira manu acu priekšā: Dzīvesbiedre pastāsta, kādas bija aktiera Lūša pēdējās stundas

Lauma Lapsa

Slavenības

Notirgo eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pasniegtu dāvanu

Ko tad mēs zinām par šiem interesantajiem un savā ziņā unikālajiem jūras dzīvniekiem? Izrādās – gaužām maz. Kaut arī nautili ir vieni no senākajiem dzīvniekiem uz planētas, mēs tikai tagad pamazām sākam izzināt šo radību noslēpumus. Zinātnieki noskaidrojuši, ka kopš laika, kad mūsu planētas jūrās parādījās pirmie galvkāju moluski, ir pagājuši 500 miljoni gadu. Kad mēģini apjaust šo ciparu – kļūst baisi. Kolosāls laika bezdibenis šķir mūs no tā brīža. Dzīvība vēl nebija nonākusi uz sauszemes, un līdz dinozauru ērai 250 miljoni gadu. Tieši tad arī radās vissenākie galvkāji – amonīti un nautiloīdi. Tie bija visdažādāko formu un izmēru, sākot no vismazākajiem, zirņa lielumā, līdz pat milzīgiem monstriem ar trīsmetrīgām gliemežnīcām. Pakāpeniski citas dzīvības formas izstūma šos moluskus, un mezozoja ēras beigās (apmēram pirms 80 miljoniem gadu) vairums no viņiem izmira. Tikai sešas nautilus sugas pārdzīvoja savu laiku un saglabājās līdz pat mūsdienām. Saglabājušās nautilu sugas maz atšķiras no saviem aizvēsturiskajiem senčiem…

Dzīvās fosilijas?

Vēl ne tik sen daudzi nautilus dēvēja par dzīvajām fosilijām un uzskatīja, ka šie dzīvnieki ir tuvu izmiršanai, taču izrādījās, ka visiem šiem minējumiem nav nekā kopīga ar īstenību. Biologu maldus attiecībā uz nautiliem skaidroja vienkārši: ar viņiem neviens nopietni nebija nodarbojies, jo atrast viņus okeānā nav nemaz tik vienkārši. Taču amerikāņu biologa Brūsa Sondersa ekspedīcija 1977. gadā atrada vietu, kur dzīvo nautili – Klusā okeāna dienvidu daļā, pie salām, ko ieskauj koraļļu rifi. Rifu malā, kur okeāna dziļums strauji pieaug no 50 līdz 300 metriem, Sondersam beidzot izdevās noķert lielu daudzumu šo molusku, kuri iepriekš tika uzskatīti par ļoti retiem dzīvniekiem. Par izmirušiem nautilus nevar saukt – viņi izrādījās visai dzīvotspējīgi, turklāt lieliski pielāgoti jūras stihijai.

Gliemežnīca – dabas brīnums!

Nautili, protams, nav tik lieli kā izmirušie amonīti, kuru gliemežnīca varēja sasniegt 8 metrus diametrā. Taču vienīgi viņiem no visiem šodien eksistējošajiem moluskiem ir tik pārsteidzošas konstrukcijas gliemežnīca. Tā tiešām ir īsts dabas brīnums! Sākot jau ar to, ka tai ir praktiski ideāla matemātiskas līknes forma (matemātiķi to sauc par logaritmisko spirāli). Šī gliemežnīca sākas centrā ar mazu pūslīti, bet pēc tam, pakāpeniski paplašinoties, vijās ap sevi spirālē divos trijos vijumos un beidzas ar atvērtu, paplašinātu galu, no kura izlīdis paša moluska purns, taustekļi un acis.

Nautila gliemežnīca izaug līdz 25 centimetriem diametrā un sastāv no vairākām kamerām, kas savstarpēji nodalītas ar ieliektām starpsienām. Tajās ir atveres, caur kurām iet tāda kā tieva caurulīte – sifons: orgāns, kas regulē moluska peldspēju. Ar sifona palīdzību nautilam ir iespēja gliemežnīcas kameru dobumos atpumpēt ūdeni, izdalot tur gāzi (argona un slāpekļa maisījumu), vai arī otrādi – izlaist gāzi un piepildīt kameras ar ūdeni. Tādu manipulāciju rezultātā viņa peldspēja izmainās un nautils var, pēc vēlēšanās, uzpeldēt ūdens virspusē vai arī ienirt jūras dibenā.

Nautilam augot, pieaug arī kameru skaits, un katru reizi dzīvnieks pārceļas uz priekšējo – visietilpīgāko – kameru, bet pārējās izmanto kā pludiņu vai balastu. Pēc moluska gliemežnīcas var noteikt arī dzīvnieka vecumu. Biologs Nils Landmans no Amerikas Dabas vēstures muzeja atklājis, ka dzīves sākumā nautilam ir tikai septiņas kameras, pēc tam ik pēc trijām nedēļām tām pievienojas vēl pa vienai kamerai, bet kad dzīvnieks sasniedz 10 gadu vecumu, kameru augšana palēninās.

Pavisam nautilam var būt līdz 40 kamerām, no tā izriet, ka dzīvo viņš vairāk nekā 17 gadu, kas ir daudz ilgāk, nekā dzīvo citi galvkāju moluski.

No ārpuses nautila gliemežnīca ir baltā krāsā, ļoti līdzīga fajansa izstrādājumiem, apgleznota radiālām dzelteni oranžām vai oranži sarkanām joslām. Gliemežnīcas iekšpuse ir pārklāta ar ļoti skaistu perlamutru. Kad nautils iet bojā, viņa gliemežnīca saglabā peldspēju, un to ar straumi un vējiem var aiznest ļoti tālu no molusku dzīvesvietas. Nautilu gliemežnīcas var sastapt Indijas un Klusā okeāna atklātos ūdeņos, Japānas, Āfrikas, Jaunzēlandes un citu valstu krastos.

Lieliski maskējas

Atrast un noķert nautilu atklātos ūdeņos ir visai sarežģīti. Šajā ziņā biologi, kuri maldīgi bija uzskatījuši nautilus par izmirušiem, nemeloja. Nautili visai atjautīgi maskējas. Lieta tāda, ka šo molusku gliemežnīcas augšējā daļa ir tumša, tāpēc no augšas nautilu uz tumšo dzelmju fona ir ļoti grūti pamanīt. Savukārt viņa apakšējā daļa ir pilnīgi gaiša, pat balta, un, skatoties no apakšas pret gaišo ūdens virsmu, nautilu ieraudzīt gandrīz neiespējami. Droši vien tieši šī īpašība ļāvusi nautiliem izdzīvot visus šos gadus.

Vispār nautili ir ļoti lēnīgi. Viņiem patīk atrasties klusos ūdeņos, kur neviens tos netraucē. Viņi lēni peld, šūpojoties no viena sāna uz otru, vai arī rāpo ar taustekļu palīdzību pa jūras dibenu.

Arī medībās nautils ir mazkustīgs, viņš vairāk gaida, kad medījums pats piepeldēs klāt.

Par mazkustīgumu runā arī fakts, ka viņš ēd tikai reizi mēnesī! Skaidrs, ja jau viņam ar to pietiek, tātad viņš izlieto ļoti maz enerģijas, dzenoties pakaļ medījumam. Nautils labāk to gaidīs, nekustīgi karājoties ūdenī. Starp citu, spēju karāties ūdenī jebkurā dziļumā un cik ilgi vien nepieciešams zinātnieki sauc par neitrālo peldspēju. Tāpat kā maskēšanās veids, arī šī nautila īpašība saistīta ar viņa gliemežnīcas uzbūves specifiku.

Nautilam uz purna ir apmēram 90 taustekļu. Tiesa, tie ir bez piesūcekņiem. Uz izvirzītajām caurulītēm izvietoti arī ožas un garšas orgāni. Ar to palīdzību nautils saož medījumu, bet ar taustekļiem satver un ieliek savā platajā, apaļajā mutē, kura apbruņota ar deviņiem asiem kā nazis zobiem. Un, lai arī nautils medī tikai naktīs un viņam ir ļoti vāja redze, šo trūkumu viņam kompensē ārkārtīgi spēcīgā oža. Nautili lielākoties pārtiek no dažādiem vēzīšiem un mazām zivtiņām, taču nesmādē arī maitu.

Neticama dzīvotspēja

Nautilu mātītes vairošanās periodā dēj ļoti lielas olas – apmēram īkšķa lielumā. Olu nav vairāk par divām – arī ar to nautili atšķiras no citiem galvkāju moluskiem. Piemēram, kalmāriem ir ļoti daudz mazu oliņu, viņiem piedzimst kaudze mazuļu, kuri ātri aug, un daudzi attiecīgi ātri arī aiziet bojā.

Acīmredzot arī šī nautilu īpatnība ļāvusi viņiem izdzīvot miljoniem gadu garumā: no lielajām olām pēcnācēji piedzimst jau pietiekami attīstīti un dzīvei pielāgojušies.

1985. gadā biologs Džons Arnolds, kas strādā Havaju salu akvārijā, pirmo reizi ieraudzīja nautila augli. Viņš atvēra moluska olu, un tur atradās kaut kas līdzīgs embrijam. Arnolds bija veicis šādu operāciju arī agrāk, taču olas iekšienē parasti atrada tikai tumši brūnu šķidrumu. Taču šoreiz tur kaut kas kustējās. «Tas bija tik ļoti pārsteidzoši, ka es apsēdos un neatraujoties vēroju to veselas piecas minūtes, bet pēc tam pasaucu muzeja apsargu – es baidījos, ka man tas vienkārši ir rēgojies, tāpēc steidzos savu atradumu parādīt vēl kādam.» Arnolds ir pirmais cilvēks, kas redzējis nautila embriju.

Vēl vienu iemeslu nautilu neticamai dzīvotspējai nesen atklāja Deivids Vudrafs no Kalifornijas universitātes. Izrādījās, ka šie dzīvnieki ģenētiski ir ļoti daudzveidīgi – ģenētiskais mainīgums viņiem ir divas reizes lielāks nekā cilvēkiem. Un tas nozīmē, ka nautili nebūt nav dzīvās fosilijas, bet pilnvērtīgi mūsdienu dabas dzīves dalībnieki. Lai gan viņu evolucionārā attīstība apstājās pirms miljoniem gadu, ģenētisko daudzveidību viņi nav zaudējuši, kas acīmredzot arī kalpoja par pamatu izdzīvošanai. Tiesa, ne visus nautilu noslēpumus ir izdevies atminēt. Lūk, viens no tiem: ja jau viņu gēni ir saglabājuši tādas spējas mainīties, kāpēc tad mūsdienu nautili izskatās tieši tāpat kā viņu senči? Uz šo jautājumu vēl jāatrod atbilde.

Vai tu zināji?

1. Nautilus pompilius pieder pie galvkāju molusku klases, ir astoņkāju, kalmāru un tintes zivs radinieks. Taču no visiem citiem galvkājiem viņu atšķir ļoti būtiska lieta – gliemežnīca atrodas nevis ķermeņa iekšpusē, bet ārpusē, tāpat kā gliemežiem un vēderkāju moluskiem. Turklāt gliemežnīca ir pilnvērtīga, nevis rudimentāra palieka atšķirībā no astoņkājiem un visiem pārējiem galvkājiem.
2. Nautiliem ir pārsteidzoši attīstīta spēja reģenerēties. Brūces uz viņu ķermeņa sadzīst jau pēc dažām stundām, neatstājot rētas, bet, zaudējot taustekli, jau pēc neilga laika tā vietā izaug jauns.
3. Zinātniskais nosaukums Nautilus tulkojumā no grieķu valodas nozīmē jūrasbraucējs. Arī daudzu citu jūras dzīvnieku nosaukumi ir grieķu valodā, jo senie grieķi bija lieliski jūrnieki. Grieķu vārds ir arī argonautam jeb astoņkājim.
4. Pieauguša nautila gliemežnīca diametrā sasniedz apmēram 25 cm, viņa ķermeņa svars gaisā ir 1,5 kg, ūdenī viņš ir daudz vieglāks – apmēram 1 kg.
5. Nautilu gaļa ir ēdama, taču cilvēki visbiežāk viņus ķer skaisto perlamutra gliemežnīcu dēļ.
6. Kapuce, kas pārklāj nautila galvu, ir veidota no četrām kopā saaugušām taustekļu pamatnēm.
7. Dienā nautili slēpjas gliemežnīcā, ievelkot tajā savus taustekļus.
8. Visi svarīgākie iekšējie orgāni atrodas gliemežnīcas priekšējā kamerā. Nautiliem ir divi pāri žaunu un 4 nieru maisiņi.
9. Atšķirībā no cilvēkiem nautilu asinīs skābekli pārnēsā nevis hemoglobīns, bet gan hemocianīns. Un tā kā hemocianīns satur varu, nautilu asinis ir zilas.
10. Krievijā ir slavena rokgrupa ar nosaukumu Наутилус Помпилиус.

Foto paraksts:

Nautils, kā jau visi galvkāju moluski, ir tikai un vienīgi jūras dzīvnieks, tāpēc nevar dzīvot saldūdenī.

Nautila gliemežnīca ir viens no zināmākajiem dabas objektiem, kam ir zelta griezuma jeb dievišķā proporcija.