• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C Mākoņains, A/DA vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Dzīvnieku glābēja Zanda: Vienīgais, pie kā nekad nespēšu pierast, ir dzīvnieka nāve

    Dzīvnieku aizsardzība
    Zane Piļka-Karaļeviča
    Zane Piļka-Karaļeviča
    24. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    Ikdienā viņa ir personāldaļas asistente un mārketinga speciāliste. Taču savu brīvo laiku jaunā, simpātiskā un ārēji trauslā meitene velta nevis izklaidēm un atpūtai, bet gan mājdzīvnieku glābšanai. Iepazīsties – Zanda Indriksone, biedrības Zanimal Hope vadītāja. Pateicoties viņai, no dzīves uz ielas izglābti jau vairāk nekā 700 dzīvnieki.

    Cik gadus to nodarbojies ar dzīvnieku glābšanu?

    – Nu jau vairāk nekā piecus. Šobrīd man ir 26 gadi, var teikt, ka jau kopš universitātes laikiem cenšos palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem dzīvnieciņiem.

    Atceries pirmo izglābto dvēseli?

    – Apzināts glābšanas mēģinājums, kas, par laimi, arī izdevās, notika pirms pieciem gadiem. Nekad mūžā nebiju redzējusi tādā stāvoklī kaķīti, kam ir izsprāgušas acis. Sākumā nemaz nepamanīju viņu, viņš pamanīja mani. Mēs, bariņš draugu, stāvējām, runājām, un pēkšņi šis kaķītis man uzrāpoja uz kājas. Pat sabijos. Nezināju, ko darīt, kam zvanīt. Sazvanīju Beinerta veterināro klīniku, kur ir bezmaksas pirmā pārbaude ielas kaķiem. Un tā tas aizgāja…

    Kaķītis izdzīvoja?

    – Novērtējums bija diezgan švaks, taču mēs nepadevāmies. Diezgan ātri atradu slimajam runcītim jaunas mājas. Togad ļoti daudzus ielas kaķus nesa uz Beinerta klīniku un tur arī atstāja. Klīnikai nebija, kur tos likt, tāpēc es pieķēros šim darbiņam – fotografēju kaķus un izvietoju Facebook ziņas, ka dzīvnieki meklē mājas. Biju sadraudzējusies ar klīnikas administratori, kura padeva man ziņu, ka atstāts kārtējais kaķis.

    – Tev kā meitenei droši vien bija emocionāli grūti veikt šo darbu, redzot, uz kādām zvērībām ir spējīgi cilvēki?

    – Jā, šis ir ļoti stresains darbs. Dažbrīd ir ļoti grūti tik ar sevi galā. Taču nav variantu, šis darbs ir vienkārši jādara un jāpiever acis uz sevi un savu emocionālo stāvokli. Pirmos gadus bija smagi, naktīs dažbrīd pēc redzētā nevarēju aizmigt. Taču nu jau spēju no tā visa norobežoties.

    Vienīgais, pie kā nekad nespēšu pierast, ir dzīvnieka nāve.

    Kad tu vairs nespēj palīdzēt un dzīvnieks mirst, emocijas gūst virsroku. Pat pēc tik daudzu gadu pieredzes.

    – Kurā brīdī tu izdomāji dibināt dzīvnieku biedrību Zanimal Hope?

    – Biedrību dibināju pirms diviem gadiem. Sapratu, ka izdevumi dzīvnieku ārstēšanai ir pārāk lieli un mana kabata to vairs nevar pavilkt. Biedrība dot iespēju iegūt oficiālu kontu, kurā cilvēki var ziedot naudiņu dzīvnieku glābšanai.

    – Tu esi precējusies?

    – Jā!

    – Kā vīrs izturas pret tavu sirdsdarbu? Viņš arī aktīvi iesaistās?

    – Jā, viņš man ļoti palīdz. Īpaši, ja kaķītim jāveic kaut kādas manipulācijas un es netieku viena galā. Protams, katram vīrietim ir savas robežas. Un man, par laimi, ir vīrietis, kurš tās nosprauž. Jo, ja tā nebūtu, es būtu tā trakā kaķu tante ar divdesmit trīsdesmit kaķiem mājās.

    – Jums ir arī bērni?

    – Manam vīram ir bērni. Un arī viņi palīdz, cik spēj. Taču es šajā darbā iesaistu ne tikai ģimeni, bet arī sabiedrību. Esmu izvirzījusi sev mērķi šajā uzdevumā iesaistīt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu, ne tikai ziedojot un izlasot manus ierakstus Facebook, bet arī palīdzot tiešā veidā. Proti – sniedzot dzīvniekiem pagaidu mājas. Šos cilvēkus saucu par auklītēm.

    – Tev ir daudz tādu auklīšu?

    – Viņu skaits mainās. Ir tādas, kas vienreiz pieteikušās, izmēģina to visu un saprot, ka tas ir par grūtu. Par grūtu šķirties, par grūtu uztvert smago informāciju, par grūtu mainīt dzīvniekus šurpu turpu. Ir tādas, kas strādā jau gadiem.

    – Pastāsti, kā reāli notiek dzīvnieku glābšanas darbs? Kā tu uzzini, ka kaķim vai sunim nepieciešama palīdzība?

    – Par situācijām man ziņo paši iedzīvotāji, biedrības, draugi. Vasarās parasti no saucieniem pēc palīdzības nevaru atkauties. Pati dzīvniekus uz ielām vispār vairs neredzu. Man ir tāda sajūta, ka viņi no manis mūk, jo saprot, ar ko ir jārēķinās, ja tiks manās rokās. (Smejas.)

    – Tev zvana arī naktīs?

    – Protams. Sākotnēji cēlu pilnīgi visus zvanus, arī tādus, kas ienāca trijos naktī, bet tagad man uzlikts konkrēts cilvēku saraksts, kuri naktīs var mani sazvanīt. Lielākoties tās ir auklītes.

    – Par ko tu strādā ikdienā?

    – Latvijas Universitātē esmu saņēmusi vadības zinības bakalaura grādu. Piestrādāju arī mārketingā un personāldaļā, piesaistot darbiniekus.

    Visa šī dzīvnieku glābšana man lika apgūt ļoti daudzas sfēras, tostarp psiholoģiju.

    Jo, meklējot dzīvniekam jaunus saimniekus, mēs neatdodam to gluži pirmajam zvanītājam. Ja ir vairāki gribētāji, rūpīgi izvērtējam, kuram kaķīti vai sunīti uzticēt. Ja ir tikai viens zvanītājs, nereti nogaidām. Nemitīgi ir iekšējs stresiņš, jo tu esi par kādu atbildīgs.

    – Ja ir daudz gribētāju, kā tu izvērtē, kuram cilvēkam atdot kaķi vai suni? Tiecies ar visiem klātienē vai jau pēc telefonsarunas saproti, kurš būs īstais?

    – Man nevajag pat tikties, jau telefonsarunas laikā kā ekstrasenss jūtu – var šim cilvēkam uzticēt dzīvu radību vai ne. Ja ir daudz gribētāju, sarunas laikā visu manis interesējušo informāciju par cilvēku pierakstu. Pēc tam kopā ar šī dzīvnieka auklīti vai kādu citu viņa glābšanā iesaistītu cilvēku apsēžamies un kopā izspriežam, kurš piedāvājums konkrētam ķepainim būs vislabākais.

    – Tu pagaidām ne reizes neesi kļūdījusies?

    – Esmu… Dažreiz cilvēki paši saprot, ka ir kļūdījušies, ir pārrēķinājušies ar suņa lielumu, ar brīvo laiko utt. Tad mēs pieņemam tos dzīvniekus atpakaļ. Ir bijušas dažādas situācijas.

    – Biedrības Zanimal Hope Facebook lapas ieraksti vienmēr ir ļoti rūpīgi pārdomāti, dzīvnieciņi ļoti skaisti safotografēti. Nemūžam nepateiksi, ka foto redzamais reiz bijis ielas kaķis.

    – No fotogrāfijas ir ļoti daudz kas atkarīgs. Īpaši jau tas, cik ātri izdosies dzīvniekam atrast jaunu ģimeni. Ja ir skaista bilde, interese būs daudz lielāka nekā par miglainu foto. Izšķirstot Zanimal Hope ierakstus, arī pamanīsi, ka gandrīz katrā ierakstā redzama cilvēka roka. Tā arī ir ļoti svarīga lieta, jo, to redzot, cilvēks zemapziņā saprot, ka dzīvnieks nav agresīvs, bet mīļš.

    – Kur tu smelies šīs idejas?

    – Nekur, tas viss nāk no manis pašas. Kad veidoju aprakstu, cenšos iemiesoties dzīvniekā, lai iespējami precīzāk pastāstītu viņa stāstu un atklātu sabiedrībai viņa vērtību.

    – Kāpēc biedrībai tāds nosaukums – Zanimal Hope?

    – Es vairākas nedēļas par to domāju. Burts Z ir domāts kā Zanda, jo vēlējos nosaukumā ielikt arī daļiņu sevis. Un tam klāt pieliku animal hope, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē – dzīvnieku cerība.

    – Teici, ka kopumā jums izdevies izglābt 700 ielas dzīvnieku. Vairums no tiem ir kaķi vai suņi?

    – Kaķu ir daudz, daudz vairāk. Bet Rīgā arī problēma ar viņiem bija daudz lielāka, un es jau sākotnēji palīdzēju tikai Rīgas dzīvnieciņiem. Tagad gan pamazām eju uz Latgales pusi, jo tur ir visbriesmīgākā situācija.

    – Rīgā situācija uzlabojusies?

    – Noteikti. Vismaz es jūtu, ka ielas kaķu galvaspilsētā kļuvis mazāk. Iespējams, tas ir, pateicoties sterilizācijas programmai Noķer. Sterilizē. Palaid. Taču aktualizējusies cita šausminoša lieta – Rīgā palielinās izmesto mājas kaķu un kaķēnu skaits. Kaķēni kastē tiek atstāti pie miskastēm. Pamesti ar visu mammu kaut kur kāpņutelpā. Bijuši gadījumi, kad kaķus aizsietos maisos izmet miskastē vai akā. Ir ļoti sāpīgi redzēt šādus dzīvniekus.

    Pārāk daudz kaķu kā tāda draza tiek izmesti, un tas ir šausmīgi.

    – Kuriem kaķiem atrast saimniekus ir visgrūtāk?

    – Melnbaltiem. Nezinu, kāpēc. Visvieglāk atrast mājas tīri baltiem. Baltie un smilškrāsas ir vispieprasītākie.

    – Tev pašai ir kāds dzīvnieks mājās?

    – Nē! Es kalpoju savai misijai. Lieliski apzinos, ja man būs kaķis, es nevarēšu viņam pievērst pietiekami lielu uzmanību, jo lielāko daļu mana laika aizņems rūpes par slimnieciņiem un pamestajiem dzīvniekiem. Es nevēlos nevienu dzīvnieku apgrūtināt un likt viņam samierināties ar tādu dzīvi.

    – Tu spēj saprasties ar visiem dzīvniekiem?

    – No lieliem suņiem man ir bail, jāatzīst, ka arī no maziem. No kaķiem gan man nav bail, lai arī esmu dabūjusi trūksties un bēgt prom. Arī rokas bijušas līdz asinīm saskrāpētas, taču es sevi nesaudzēju. Agrāk vai vēlāk ar viņiem kontaktu vienmēr esmu nodibinājusi.

    Zanimal Hope pilnīgi visiem ielas kaķiem meklē jaunas mājas?

    – Nē. Visiem arī tas nav jādara. Ielas kaķus iedalu četrās grupās. Ir mežonis, kuram ir labāk dzīvot uz ielas. Viņš jānoķer, jāsterilizē un jāizlaiž turpat, ja ir barotājs. Parasti tāds ir. Otrā grupa ir kaķēni, kas piedzimuši šiem te mežoņiem, kuri vēl nebija sterilizēti. Es uzdrīkstos palīdzēt kaķēniem, kuri ir ne vecāki par četriem mēnešiem. Ja viņi jau ir mežonīgi, ar viņiem ļoti smagi jāstrādā, lai to dabūtu ārā, un dažkārt tas ir bezcerīgi. Trešā grupa ir tie kaķi, kuri ir mīļi, pie kuriem piestrādājušis paši barotāji, glaudot viņus un ņurcot. Tiem obligāti jāmeklē mājas, jo uz ielas viņi neizdzīvos. Un ir ceturtā grupa – izmestie mājas kaķi, kuriem pavisam noteikti jāmeklē jauna ģimene.

    – Vai no visiem tevis izglābtajiem dzīvniekiem tev ir kāds īpašs, kuru nevari aizmirst?

    – Jā. Tā bija melna kaķenīte, kas pie manis nodzīvoja septiņus mēnešus. Viņu sauca Bebīte. Pie manis viņa atbrauca ļoti, ļoti vārga, viņai bija imunitātes deficīts. Viņai lipa klāt pilnīgi viss. Bebītei bija hroniskas iesnas, hroniski izdalījumi no acīm. Es viņu cītīgi ārstēju, katru dienu bija jādod medikamenti, šprices, sistēmas. Tomēr Bebītes organisms padevās… Tas bija vienīgais kaķis, kuru es atstāju sev, jo es viņu vienkārši nespēju izārstēt. Tie bija jauki septiņi mēneši kopā. Pēc viņas aiziešanas es uz laiku paņēmu pauzi dzīvnieku glābšanas darbā. Es vienkārši nespēju…

    – Kāds ir tavs sapnis?

    – Es ļoti vēlētos, lai Latvija pietuvotos tam, kā dzīvnieki dzīvo Vācijā un Anglijā. Uz ielas tur nav ne kaķu, ne suņu. Tur ir ļoti stingra kontrole un barga sodu sistēma, ja tu par dzīvnieku pienācīgi nerūpējies. Anglijā paviesojos arī dzīvnieku patversmē. Ļoti šika! Daļa no Latvijas viesnīcām tai pat klāt nestāv. Tur ir ļoti skaisti. Kaķiem apstākļi vienkārši spīdoši. Viņi tur sadalīti pa istabām, kurām ir stikla sienas. Visur nagu asināmie, mantiņas, barības trauciņi. Balkons, uz kura viņi var iziet. Katrā istabā dzīvo, maksimums, trīs kaķi. Un platība istabām tiešām ir liela. Katrā istabā nolikts arī krēsls, kas domāts cilvēkam, kas iet uz patversmi kaķus mīļot.

    – Tu gribētu sev tādu patversmi?

    – Nē! Man patīk auklīšu politika, jo mēs tādā veidā dzīvnieciņam iemācām, kā tas ir – dzīvot ģimenē. Tas, manuprāt, ir daudz skaistāk nekā patversme. Viņš nepiedzīvo to ārkārtīgi lielo stresu, kas ir patversmē, kur visi raud. Esi to dzirdējusi? Es nekādā gadījumā neaicinu neadoptēt patversmes dzīvniekus, vienkārši auklīšu politika man tuvāka.

    – Kā tev šķiet, šis darbs un misija glābt nelaimē nonākušos dzīvniekus tev ir uz visu mūžu?

    – Esmu par to domājusi un sapratusi, ka tas kaķītis, kas man pirms pieciem gadiem uzrāpoja uz kājas, bija likteņa pirksts. Vairākas reizes esmu mēģinājusi mukt no šī visa. Neizdodas. Dzīvnieki mani atrod paši. Pat esot Šrilankā un Dubaijā. Laikam jau tā ir mana sūtība.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+