Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Vairāki riska faktori
Ļaundabīgos audzējus galvenokārt izraisa šūnu DNS bojājumi, kas liek tām nekontrolēti vairoties, turklāt organisma imūnsistēma nespēj novērst šādu anomāliju. Organismā veidojas jauni asinsvadi, kas audzēju apgādā ar barības vielām, vēzis var ieperināties vienā orgānā – būt lokāls –, bet ļaunās šūnas var arī izplatīties uz citiem orgāniem, veidojot metastāzes.
Atsevišķas onkoloģiskas slimības dzīvniekiem izraisa vīrusi, piemēram, leikēmiju un venēriski transmisīvo sarkomu. No seksuāli transmisīvā ceļā iegūstamā sarkomas vīrusa var izvairīties, dzīvnieku laikus kastrējot. Ir arī novērots, ka
ar vēzi biežāk sasirgst selekcionēti šķirnes suņi, kas nozīmē, ka vēzi var mantot ģenētiski.
Tāpēc, pirms iegādājas šķirnes suni vai kaķi, būtu nepieciešams pārbaudīt, kā selekcionāri novērsuši ģenētisko risku, sapārojot dzīvniekus, tāpat vēlams veikt kucēnu DNS testus un vēža skrīningus.
Arī piesārņota vide var būt nozīmīgs riska faktors mājas mīluļa saslimšanai ar vēzi, piemēram, ja saimnieki ir kaislīgi pīpmaņi un suns spiests ilgstoši uzturēties piesmēķētās telpās.
Vēl viens no faktoriem, kas būtu jāņem vērā, domājot, kāpēc mīluli piemeklējusi ļaunā slimība, ir mājdzīvnieka vecums. Mūsdienās ir vairojusies suņu un kaķu labturība – gan ar kvalitatīvu pārtiku, gan laikus diagnosticējot un ārstējot dažādas kaites, tāpēc suņu un kaķu mūžs kļuvis daudz ilgāks. Taču, jo vecāks kļūst mūsu mīlulis, jo lielāka iespēja, ka dzīves laikā viņa organismā ir uzkrājušās šūnas ar bojātu DNS, kas var veicināt ļaundabīgu audzēju rašanos vecumdienās.
Bet kā ar mājdzīvnieku barību – vai tā arī var būt ļaundabīgu audzēju rašanās iemesls?
Vai rūpnieciski ražota barība var izraisīt vēzi?
Nereti dzirdēti apgalvojumi, ka rūpnieciski ražotā mājdzīvnieku barība (vai konservanti, kas tai pievienoti) var izraisīt onkoloģiskas slimības, tāpēc labāk mīluli barot ar pašu gatavotu ēdienu vai vismaz dot tādas barības piedevas, kas pasargās no audzēju veidošanās.
Šādam uzskatam gan nav zinātnisku pierādījumu. Pētījumos ir meklētas sakarības starp barību un dažādiem vēža paveidiem, piemēram, risku kaķiem saslimt ar mutes dobuma plakanšūnu vēzi vai vairogdziedzera adenomu. Zinātnieki centušies noskaidrot barošanas paradumus un barības izvēli līdz audzēja diagnosticēšanas brīdim, taču ticamus pierādījumus nav atklājuši. Kādā pētījumā, piemēram, tika vāktas ziņas par to, cik bieži vairāku gadu garumā suņu saimnieki barojuši skotu terjerus ar svaigiem augļiem un dārzeņiem un vai tas būtu profilaktiski pasargājis no audzēju rašanās. Taču vairums no mums nespēj atcerēties, cik daudz un kādus augļus un dārzeņus esam paši ēduši pēdējo nedēļu vai mēnešu laikā, kur nu vēl atcerēties, kā barojām suni pirms vairākiem gadiem. Zinātnieki, kas pēta cilvēku slimības, jau sen ir atteikušies no šādiem barības epidemioloģiskajiem pētījumiem, taču veterinārmedicīnā tie vēl notiek. Līdz ar to ar zināmu skepsi būtu jāizturas pret pētījumu rezultātiem, ja tajā analizētas mājdzīvnieku īpašnieku sniegtās liecības par barības izvēli, tā nosakot barības iespējamo ietekmi uz vēža attīstību suņiem un kaķiem. Līdz šim nav zinātniski izdevies pierādīt, ka tieši rūpnieciski ražotā un veikalos nopērkamā mājdzīvnieku barība būtu sasaistāma ar audzēju veidošanās risku.
Vai aptaukošanās veicina vēža attīstību?
Liekais svars, aptaukošanās – šie faktori ietekmē organisma vispārējo stāvokli, kā arī pētījumos par cilvēku saslimšanu ir atklāta saikne starp aptaukošanos un palielinātu atsevišķu onkoloģisko slimību risku, piemēram, dzemdes, piena dziedzeru un aknu ļaundabīgo audzēju veidošanos, īpaši sievietēm pēc menopauzes.
Šādas sakarības gan līdz šim nav pierādītas attiecībā uz suņiem un kaķiem, jo tamlīdzīgi pētījumi vai nu nav veikti, vai arī bijuši nepilnvērtīgi, piemēram, tajos iesaistīto dzīvnieku skaits bijis pārāk mazs. Taču, pētījumos ar grauzējiem un primātiem ir pierādījies, ka var novērst audzēju rašanās risku, samazinot barības kaloritāti.
Ja vēl nav publicēti zinātniskie pētījumi, tas nenozīmē, ka nepastāv saikne starp suņu un kaķu aptaukošanos un ļaundabīgu audzēju veidošanos. Pat ja izslēdzam vēža attīstības risku, liekais svars rada daudz citu veselības problēmu mājdzīvniekiem, piemēram, locītavu un ādas slimības, diabētu, apgrūtinātu elpošanu u. c., kas var samazināt dzīvildzi.
Vai pie vainas ogļhidrāti?
Pēdējo gadu laikā uztura speciālisti nākuši klajā ar paziņojumu, ka aptaukošanās galvenais iemesls ir nevis sātīga, taukaina barība, bet gan ogļhidrātu pārmērīga lietošana uzturā. Miltu izstrādājumi, cukuru saturošie produkti, atsevišķi graudaugi ir daudz neveselīgāki par treknu ēdienu. Turklāt arī vēža šūnas ir kāras uz ogļhidrātiem, tāpēc labāk no tiem izvairīties, priekšroku dodot olbaltumvielām jeb proteīniem, neatsakoties arī no taukvielām, bez kurām nevar iztikt mūsu hormonālā sistēma. Vai tas attiecas arī uz mājdzīvnieku barības izvēli?
Jāteic, ka arī šajā jomā veterināro pētījumu nav daudz. Vienā, kas veikts ap 2000. gadu un kurā meklēta saistība starp suņu limfomas ārstēšanu un mazkaloriju dietu, netika atklāts, ka ogļhidrāti jel kādā veidā ietekmētu vēža progresēšanu. Tāpat arī diēta ar zemu ogļhidrātu saturu neuzlaboja saslimušo dzīvnieku stāvokli un nepagarināja to mūžu.
Ir gan noskaidrots, ka vēža šūnas uzņem vairāk glikozes nekā normāli funkcionējošās šūnas, taču tas vēl nenozīmē, ka, atsakoties no ogļhidrātus saturošiem produktiem, šādi tiks likti šķēršļi audzēja attīstībai. Glikozi vēža šūnas var iegūt arī no organisma rezervēm – glikogēna, kas glabājas muskuļos un aknās. Pieauguša suņa organisms (ja vien kucīte nav laktācijas periodā) spēj uzturēt stabilu glikozes līmeni asinīs pat tad, ja suns tiek barots ar pārtiku, kas nesatur ogļhidrātus. Līdz ar to nav izdevies gūt zinātniskus pierādījumus, ka ar zemu diētu, kurā ierobežoti vai izslēgti ogļhidrāti, būtu iespējams novērst ļaundabīgu audzēju rašanos suņiem vai kaķiem. Tas, protams, nenozīmē, ka mīluļi jābaro ar saldumiem vai miltu izstrādājumiem, taču jāsaprot, ka nav zinātniska pamatojuma tam, ka vēža profilaksei būtu ieteicams no ēdienkartes pilnībā izslēgt tādu enerģijas avotu kā ogļhidrātus. Taču var būt pavisam citi iemesli, kāpēc mājdzīvnieku īpašniekiem vajadzētu savus mīluļus barot ar zema ogļhidrātu satura pārtiku – piemēram, ja konstatēts diabēts vai audzējs skāris orgānus, kas ražo insulīnu. Šādu diētu var noteikt veterinārārsts, izvērtējot dzīvnieka kopējo veselības stāvokli.
Antioksidanti atbaida vēzi?
Lai izvairītos no ļaundabīgiem audzējiem, esot jālieto antioksidanti – vai šāds apgalvojums ir patiesība vai tomēr mīts? Aptiekās un citviet iegādājami dažādi bezrecepšu uztura bagātinātāji, kas satur antioksidantus – C un E vitamīnus, selēnu, bēta karotīnu, cinku, magniju u. c. Vai šādas barības piedevas vēža profilaksei būtu ieteicamas arī mājdzīvniekiem?
Kā zināms, antioksidanti sastopami katrā šūnā, kur tie iznīcina nestabilus skābekļa savienojumus, dēvētus par brīvajiem radikāļiem, ko rada skābekļa aktīvās formas (SAF). Antioksidanti arī nodrošina normālu šūnu metabolismu. Savukārt brīvie radikāļi var nelabvēlīgi ietekmēt šūnu DNS, tā veicinot vēža attīstību. Šūnās antioksidantu un SAF līdzsvars atkarīgs no antioksidantu satura pārtikā, ko uzņemam, kā arī no tā, kā organisms izmanto antioksidantus dažādu iekaisumu likvidēšanā. Saprotams, ka loģiski būtu parūpēties, lai organisms saņemtu papildu antioksidantu devu. Taču šāds uzskats var būt maldinošs, jo
pārmērīgas antioksidantu devas var radīt pretēju efektu – veicināt vēža attīstību.
Pētījumos ar bēta karotīna un A vitamīna saturošiem uztura bagātinātājiem secināts, ka tie var palielināt smēķētāju risku saslimt ar plaušu vēzi, tāpat palielinātas E vitamīna devas var izraisīt prostatas vēža attīstību, savukārt sievietēm, kas uzņem pārāk lielas C un E vitamīna, selēna un cinka devas, var būt risks saslimt ar ādas vēzi.
Vienlaikus ir bijuši arī daudzi zinātniski pētījumi, kuros nav izdevies atklāt saistību starp antioksidantu lietošanu un cita veida vēža attīstības risku vai šī riska novēršanu. Turklāt tie bijuši ilgtermiņa pētījumi pat 15 gadu garumā, iesaistot tajos tūkstošiem cilvēku. Veterinārmedicīnā šādu ilgtermiņa pētījumu līdz šim nav bijis, ja neskaita zelta retrīveru izpēti (šai šķirnei ir īpaša nosliece uz ļaundabīgiem audzējiem). Tāpat nav veikti pētījumi par konkrētu antioksidantu iedarbību uz vēža attīstības risku mazināšanu. Ir tikai secināts, ka antioksidanti var labvēlīgi ietekmēt gados vecu suņu kognitīvās (smadzeņu darbības – uztveres un atmiņas) spējas. Līdz ar to secināms, ka nav drošu pierādījumu par antioksidantu ietekmi uz vēža šūnām. Savukārt pētījumos, kuros iesaistīti cilvēki, pierādījies, ka lielas antioksidantu devas (10 līdz 100 reižu pārsniedzot normu) var rosināt atsevišķu veidu vēža šūnu rašanos. Tātad, izvēloties sabalansētu diētu ar dabiskus antioksidantus saturošiem produktiem (augļiem un dārzeņiem), kā arī nepārspīlējot ar antioksidantus saturošu uztura bagātinātāju izmantošanu, nostiprināsim veselību, neradot ļaunumu ne sev, ne mājdzīvniekiem.
Kurkuma kā brīnumlīdzeklis?
Viena no pēdējā laika aktualitātēm ir aizraušanās ar kulinārijā izmantojamās garšvielas kurkumas kā dziedniecības līdzekļa izmantošanu uzturā. Kurkuma īpaši iecienīta ājurvēdas dietās. To iesaka dažādu iekaisumu, piemēram, locītavu artrītu, ārstēšanai, kā arī pastāv uzskats, ka tā iedarbojas uz vēža šūnām.
Tik tiešām vairākos pētījumos «in vitro» (ārpus organisma, laboratorijās) ir rasti apliecinājumi, ka kurkuma satur bioloģiski aktīvu vielu – kurkumīnu, kas var raisīt antioksidatīvu, pretiekaisuma iedarbību. Bet tie nav bijuši klīniski pētījumi, ar kuriem būtu pierādīts, ka, lietojot uzturā kurkumu, tiek nogalinātas arī vēža šūnas. Taču ir secināts, ka kurkumu cilvēka organisms uzsūc vāji, tā var uzkrāties organismā, veidojot nierakmeņus, veicinot citu blakņu rašanos, kā arī var nelabvēlīgi ietekmēt atsevišķu zāļu iedarbību.
Daudz mazāk ir pētīta kurkumas saturošo vielu iedarbība uz mājdzīvnieku organismu. Vienā no pētījumiem ar artrītu sirgstošiem suņiem salīdzināts kurkumas un placebo efekts. Veicot objektīvus novērojumus, kā mainījušās locītavu kustības un kā tās subjektīvi vērtē suņu saimnieki, netika atrasti vērā ņemami pierādījumi, ka kurkuma būtu devusi kādu efektu.
Līdz ar to secināms, ka patlaban nepastāv kādas ar dietu saistītas stratēģijas vai metodikas, kas varētu kalpot kā profilaktisks līdzeklis vai paņēmiens mājdzīvnieku pasargāšanai no onkoloģiskajām slimībām. Ģenētiski defekti, piesārņota apkārtējā vide, aptaukošanās un hroniski iekaisumi tiek minēti kā vieni no vēzi veicinošiem faktoriem cilvēkiem, un ir pamats domāt, ka tie tāpat varētu ietekmēt arī mūsu mīluļus. Tāpēc, ja no ekoloģiskiem toksīniem un ģenētiskiem faktoriem tikpat kā nevaram izvairīties, tad parūpēties par mājdzīvnieku sabalansētu un pilnvērtīgu uzturu un nepieļaut to aptaukošanos ir mūsu ziņā.
Populārākie raksti
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
