Terārija rotaslietas — krāšņās kokvardes

Kas turamo dzīvnieku pasaulē meklē skaisto, nevis kustīgo, tam noteikti jāķeras pie kokvaržu kolekcijas veidošanas. Protams, akvārija zivtiņas arī ir bezgala skaistas, tomēr ir pavisam cita lieta, ja tikpat lielas skaistuma variācijas spēj piedāvāt tāda dzīvnieku grupa, kurai, tāpat kā mums, ir četras kājas. Ja vēl var radīt apstākļus, kuros šī dzīvnieku grupa nebēg un neslēpjas, bet ir labi aplūkojama, tad kokvaržu turētāja prieks kļūst salīdzināms ar rotaslietu kolekcionāra izjūtām.
Eksotiski mājdzīvnieki
Jānis Unke
21. marts

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ja pasaulē nebūtu pērtiķu, vardes droši vien būtu tas dzīvnieks, ar kuru cilvēkam identificēties ir visvieglāk. Pirmkārt, varžu āda ir gluda, nevis klāta bruņām, kārpām, zvīņām vai matiem (šajā ziņā izņēmums ir tikai daži vīrieši, bet tie tad arī vairāk izskatās pēc dzīvnieka nekā pēc cilvēka). Otrkārt, varžu priekškājas ir īsākas par pakaļējām, tātad viņām, tāpat kā mums, rāpties uz augšu ir patīkamāk nekā velties lejup. Treškārt, vardes, tāpat kā cilvēki, būtībā ir diezgan neaizsargāti radījumi, kurus uzlūkojot īsti netop skaidrs, kāpēc tie vēl nav iznīkuši dažādu briesmu pilnajā pasaulē. Ja skatu sašaurinām līdz kokvardēm, līdzības izjūta vēl pastiprinās, jo kokvardes no neiejūtīgās pasaules slēpjas nevis netīrā žampā, bet estētiski daudz skaistākās vietās – koku lapotnē, leknā zālē vai avenājos, tātad vietās, kur arī mēs labprāt uzkavētos

Prasību sarakstā – mitrums un siltums

Kokvaržu vairākums ir tropu dzīvnieki. Tas nozīmē lielisku iespēju mājās veidot miniatūram tropu mežam līdzīgus apstākļus, kuros ar minimāliem līdzekļiem – augu un varžu buķeti – var radīt neparastu un ļoti krāšņu ainu nelielā telpā. Svarīgākais nosacījums ir viens: tā kā jārada tropu mežam līdzīga atmosfēra, gaisam kokvaržu akvārijā jeb terārijā jābūt mitram. «Būtībā tas ir nevis terārijs, bet paludārijs – kaut kas vidējs starp akvāriju un terāriju, tāds kā miniatūrs purvājs,» saka herpetologs Igors Caune. Gruntij jābūt mitrai, un arī ūdensbaseins kokvaržu terārijā ir obligāts. Turklāt ūdeni vēlams mainīt katru dienu, lai tas nebojātos, jo silts ūdens bojājas ātri. Protams, atkarībā no kokvaržu sugas nepieciešamā mitruma pakāpe var būt dažāda, taču vismaz naktī ļoti lielu mitrumu vajag visām kokvardēm. Ūdens svaigumu uzturēt palīdzēs arī maza strūklaka, kas samitrina arī gaisu.

Var turēt kopā arī vairākas kokvaržu sugas, taču tad jāraugās, lai pārāk neatšķirtos to izmēri, citādi lielākās apēdīs mazākās.

Mitrumu dos arī terārija augi. Te nu kokvaržu turētājam paveras daiļdārznieka cienīga iespēja veidot ļoti dažādu ainavu. Baseinā var audzēt akvārija augus, kuriem ir arī virsūdens daļas. Tādu lapu, kuras kokvardēm nepatiktu, faktiski nav, jo tās no lapām nepārtiek, bet tikai tup uz tām. Tikai dzeloņaini augi nebūs tie piemērotākie kokvaržu maigajai ādai.

Līdzās mitrumam otra svarīga lieta ir siltums. Fona temperatūrai terārijā atkarībā no varžu sugas jābūt no plus 25 līdz 32 grādiem. To var nodrošināt ar nelielu spuldzīti. Naktī, kad dažas kokvaržu sugas, piemēram, sarkanacu kokvardes, sāk aktīvi kustēties un meklēt ēdamo, temperatūra var būt zemāka: plus 22–24 grādi.   

Kokvardēm patīk tupēt uz terārija stikliem, tas ir arī pats ieteicamākais sienu materiāls, turklāt pasargā no caurvēja. Terārijs jānosedz ar smalku sietu.

Turklāt mazai vardītei nav nepieciešams liels terārijs. Jāņem tikai vērā, ka zināmu kopšanu kokvardes tomēr prasa, lai gan tas ir daudz vieglāk nekā nodrošināt zivtiņu akvārijam tādus apstākļus, kas to īsā laikā nepārvērtīs līdzīgu lielveikalā bēdīgā izskata dēļ nenopirkto zivju pagaidu uzglabāšanas vietai.

Labi koptas – dzied

Viena no kokvaržu kā turamu dzīvnieku priekšrocībām ir vieglums – tās nebojā terārija augus, kad uz tiem sēž. Arī barošanas ziņā kokvardes ir daudz pieciešamākas nekā, teiksim, ēdelīgs kaķis. Pieaugušas vardes var barot tikai katru trešo dienu. Parastā barība ir circeņi, prusaki un citi kukaiņi, lielākās kokvardes, piemēram, litorijas vai lielākās sarkanacu kokvardes, var barot arī ar mazām pelēm. Varžu barošanu var krietni atvieglot, ja terārija aizklātā vietā, kas vardei nav redzama, ievieš augļu mušas drozofilas bezspārnu formu. Savairojušās mušas līdīs laukā terārijā, varde tās ieraudzīs un ēdīs.

Tā kā kokvardes diezgan ātri saslimst ar dažādām sēnīšu slimībām un ir diezgan grūti ārstējamas, nedrīkstētu pieļaut, ka terārija mitrajā vidē krītas temperatūra, jo tāda situācija ir labvēlīgāka sēnītēm, nevis vardēm. Arī jaunas varžu sugas laist pie esošajām drīkst tikai pēc mēnesi ilga karantīnas perioda – pa šo laiku kļūst skaidrs, vai reizē ar jaunajām vardēm atvesta arī jauna slimība.

Sākumā varžu dziedāšana šķitīs brīnišķīga, taču, ja tā atkārtojas katru dienu un arī naktīs, zināma muzikālā pārsātinājuma sajūta var rasties.

Atšķirībā no vienkāršas turēšanas kokvaržu pavairošana ir daudz smalkāka un sarežģītāka lieta. Liela daļa terārijā turēto kokvaržu vairojas tikai tad, ja tām tiek injicēti hormonu preparāti. Ja to negrib darīt, tad jātērē daudz laika, regulējot temperatūras un mitruma svārstības tā, lai vardes pašas sagribētu vairoties.

Viena lieta, ar ko jārēķinās, turot kokvardes, ir tā, ka, labi koptas, tās godinās savu saimnieku ar vairāk vai mazāk skaļu dziedāšanu. Sākumā viņu balss šķitīs brīnišķīga, taču, ja tā atkārtojas katru dienu un arī naktīs, zināma muzikālā pārsātinājuma sajūta var rasties.

Simtiem sugu

Ja neraugāmies stingri sistemātiski, kokvardēm varam pieskaitīt ne tikai pāri par 400 dzimtas Hylidae sugām, bet arī to attālākus radiniekus no bezastaino abinieku kārtas, kuri eksistencei izvēlējušies līdzīgu nišu. Arī īsto varžu un krupju dzimtās var atrast sugas, kuru dzīvesveids ir līdzīgs kokvardēm – tās dzīvo kokos, uz to pirkstiem ir paplašinājumi, kas ļauj noturēties pie substrāta. Terārijos ir turamas faktiski visas kokvaržu sugas, grūtāk būs nodrošināt apstākļus tikai tām Āzijas sugām, kuras dabā dzīvo vietās, kurās ir liela dienas un nakts temperatūras starpība. Populārākās un arī lielākās ir Austrālijas kokvardes litorijas. Litoria caerulea sasniedz 15 centimetru garumu, tās svaru noturēs tikai stipri augi, piemēram, difenbahijas. Tā kā kokvaržu sugu ir daudz, kolekcionāri parasti izvēlas un tur tikai kādas noteiktas kokvaržu grupas sugas, vai arī no vienas sugas izveido daudzas mākslīgas krāsu formas – tas tagad ir īpaši moderni.

Nebrīvē vardēm indīgums pazūd jau vienas paaudzes laikā.

Tos, kas uztraucas, vai eksotiskākas kokvardes nav stipri indīgas (dažu Dienvidamerikas kokvaržu dziedzeru ekstrakts tiek izmantots arī slavenās indes kurāres sastāvā), varam nomierināt: nebrīvē indīgums pazūd jau vienas paaudzes laikā. Protams, bāzt acīs vardi nav ieteicams. 

Tagad arī Latvijā

Ņemot vērā kokvaržu īpašo trauslumu un pievilcību, nav nekāds brīnums, ka šis dzīvnieks laikam ir vienīgais Latvijas faunā, kura populācija tika atjaunota, neraugoties uz to, ka neviens pētnieks nevar neapgāžami pierādīt, ka kokvarde Hyla arborea kādreiz te dzīvojusi (izplatības areāla pierādāmā ziemeļu robeža iet caur Dienvidzviedriju un Baltkrieviju). Nu jau vairāk nekā 30 gadi apkārt, kopš Latvijas Zaļās partijas dibinātāji Juris Zvirgzds un Valts Vilnītis sāka veikt vēl vienu darbu, kura rezultāts Latvijas dabai izrādījies daudz vērtīgāks nekā šīs partijas dibināšana, – kokvaržu ieviešanu Kurzemē.

Jau 1990. gadā Liepājas rajonā izveidojās stabila kokvaržu populācija, un tagad vasarās šīs skaistās vardītes Kurzemē ir atrodamas arī tālu prom no vietām, kurās toreiz tika izlaistas. Ieraugot mūsu kokvardi, rodas diezgan stipra vēlēšanās to noķert un likt akvārijā, taču jāatceras, ka kokvarde ir aizsargājams dzīvnieks, tāpēc labāk iegādāties nebrīvē pavairotus eksemplārus, nevis riskēt un ņemt no dabas. Turklāt zooveikalos var iegādāties arī citu sugu kokvardes.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs