Aksolotls — mājdzīvnieks maģiskā reālisma cienītājiem

Aksolotli ir ļoti viegli kopjami. Katrā ziņā viņus turēt ir daudz vieglāk, nekā izrunāt viņu vārdu. Arī viņa vārda atšifrējums no acteku valodas – aksolotls tiek tulkots gan kā tas, kurš rotaļājas ūdenī, gan kā ūdens monstrs. Tieši tā arī ir. Pat akvārijā var novērot, kā aksolotlu savstarpējās spēlītes dažreiz beidzas ar kājas nokošanu otram, turklāt šis otrs to neuztver kā kaut ko ārkārtēju viena iemesla dēļ – nokostā ekstremitāte drīz vien ataug.
Eksotiski mājdzīvnieki
Jānis Unke
22. marts

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Aksolotli ir tik dīvaini radījumi, ka tie gluži vienkārši nevarēja nepamanīti paiet garām Latīņamerikas maģiskā reālisma lielmeistariem. Rezultātā tapa viens no izcilākajiem stāstiem pasaules literatūrā, argentīnieša Hulio Kortasara Aksolotli, kurā rakstnieks uzdeva jautājumu, kurš īsti ir būrī – aksolotli vai to vērotājs. Aksolotla skatienu Kortasars raksturoja kā pilnīgi nedzīvu, taču vērojošu. Šodien, globālās videonovērošanas laikmetā, jau diezgan droši varam teikt, ka būrī esam mēs – tie, kurus nepārtraukti novēro kāda neredzama aksolotla nedzīvā, taču visu redzošā acs. Tātad akvārijā turēts aksolotls, lai cik nekustīgs un neemocionāls izskatītos viņa skatiens, var mums kalpot kā psiholoģiska kompensācija par nespēju izvairīties no tā, ka tiekam novēroti paši. Grūtākā brīdī, kad tev kārtējo reizi šķiet – kāds cits par tevi zina daudz vairāk nekā tu pats, vari pieiet pie akvārija un izkratīt sirdi savam aksolotlam: «Vecīt, neskumsti! Redzi nu, man iet tieši tāpat kā tev, bet tev vismaz ir kāds, kurš uzcienā ar tārpiņu…»         

Neotēniķis

Bet vispareizāk laikam būs pieņemt, ka aksolotla nosaukums ir pat par vienkāršu tik dīvainam zvēram kā šis… Kā lai to tā mūsdienīgāk pasaka – pedofila ideāls? Proti, bērns, bet vienlaikus arī seksam un sugas turpināšanai pilnīgi nobriedis radījums.

Mūžīgās bērnības stadijas priekšrocības – aksolotli saglabā kurkulēniem raksturīgu lielu reģenerācijas spēju. Viņiem var atjaunoties nokosta kāja, aste un arī iekšējie orgāni.

Kā tad izpaužas aksolotla pieaugušā bērna daba? Ļoti uzskatāmi – ārējo žaunu pušķīši pie viņa galvas skaidri norāda, ka mums ir darīšana ar bēbi, abinieku kurkulēnu. Taču, ja šis kurkulēns pieņemas svarā un, saglabājis savu bēbja izskatu ar visām ārējām žaunām (kuras citu abinieku kāpuri pazaudē, kad kļūst pieauguši), ķeras pie seksa un vairošanās, nemaz netaisīdamies kļūt par normālu pieaugušu abinieku, tad šī parādība vairs tik parasta nešķiet. Tāpēc tai ir izdomāts īpašs termins: neotēnija. Tā ir raksturīga ne tikai tai ambistomu sugai, kuru parasti sauc par aksolotlu – Ambystoma mexicanum, bet arī dažām citām ambistomām. Vienām dabā novērojama daļēja neotēnija, dažām – pilnīga, kad pieaugušas ambistomas stadija dabā vispār nav sastopama. Par aksolotliem sauc visu šo sugu neotēniskos kāpurus. Dabā viņu neotēniju veicina zināms augstums virs jūras līmeņa, plēsēju trūkums ūdensbaseinā, kurā viņi dzimuši un dzīvo, un lielas sausuma iespējas apkārt šai ūdenstilpei.

Atrašanās mūžīgās bērnības stadijā dod dažas priekšrocības – aksolotli saglabā kurkulēniem raksturīgu lielu reģenerācijas spēju. Viņiem var atjaunoties nokosta kāja, aste un arī iekšējie orgāni.

Tiesa, apbrīnojot aksolotla dīvainības, nedrīkst aizmirst, ka šajā ziņā viņš astaino abinieku pulkā nav nekāds čempions. Lieta tāda, ka ar zināmiem paņēmieniem nebrīvē var panākt pat to aksolotlu pārvēršanos pieaugušas ambistomas stadijā, kuriem brīvā dabā tā nav novērojama. Taču par pūķa bērnu sauktais Eiropas protejs Proteus anguinus, kas savas dienas, pareizāk sakot, naktis vada tumšās Slovēnijas un Horvātijas kalnu alās, nekādiem līdzekļiem nav piedabūjams pārvērsties kādā citā radījumā un tikt vaļā no savām ārējām žaunām. Ej nu mini, kāda ir izskatījusies viņa mamma…

Aksolotla turētājus piesaista arī viņu krāsas variācijas. Parasti aksolotli ir tumši pelēkbrūni, bet gadās arī rozīgi, dzelteni vai pienbalti ar sarkanām žaunām.

Arī aksolotli līdz pat 19. gadsimtam lieliski iztika bez pārvēršanās, dzīvodami divos Meksikas kalnu ezeriņos – Čalko un Ekshočimilko (šī ezera dienviddaļa ir vienīgā, kur aksolotls vēl ir saglabājies savvaļā, citur viņš ir izzudis savu gastronomisko īpašību dēļ). Taču 19. gadsimtā aksolotlus ieveda Eiropā, un te viņi dabūja izjust popularitātes smago nastu. Gan viņu neotēnija, gan reģenerācijas spēja eiropiešus ieinteresēja tik ļoti, ka aksolotli kļuva iecienīti akvāriju dzīvnieki un tika izmantoti arī dažādiem eksperimentiem. Kā noprotat, reģenerācijas eksperimenti viņiem varēja arī nebūt pārāk patīkami.

Vēl viena lieta, kas piesaista aksolotla turētājus, ir viņu krāsas variācijas. Parasti aksolotli ir tumši pelēkbrūni, bet gadās arī rozīgi, dzelteni vai pienbalti ar sarkanām žaunām. Ģenētiskos eksperimentos rezultātā ir izveidoti arī aksolotli – arlekīni.    

Redz uz augšu

Vēl viena aksolotla viltība ir spēja elpot gan ar žaunām, gan plaušām. Ārējo žaunu pušķīši atrodas aksolotla galvas sānos un izskatās kā mazi zariņi. Tos aksolotls ik pa laikam pakustina – piespiež pie sāniem vai papurina, lai tiktu vaļā no kāda gruža, kas ieķēries žaunās. Parasti aksolotls elpo ar žaunām, tāpēc nebrīvē tiek turēts akvārijā. Taču, ja ūdens šajā akvārijā nebūs piesātināts ar skābekli, viņš sāks vairāk elpot ar plaušām un žaunas daļēji atrofēsies.

Tā kā aksolotls ir mazkustīgs, arī pārāk liels akvārijs viņam nav vajadzīgs.

Akvārijā aksolotls lielāko daļu laika pavada, nekustīgi guļot dibenā. Tā viņš taupa enerģiju un nolūko upuri, pret saviem likteņa brāļiem un māsām akvārijā izturēdamies stipri vienaldzīgi, ja vien ir pabarots. Dažreiz viņš uzpeld līdz ūdens virspusei ievilkt malku svaiga gaisa un tur arī paliek, slinki kustinādams kājas, kamēr kāds neiztraucē.

Tā kā aksolotls ir mazkustīgs, arī pārāk liels akvārijs viņam nav vajadzīgs. Diviem pilnīgi pietiks ar 30–40 litru akvāriju. Akvārija gruntī (tā nedrīkst būt pārāk smalka, lai aksolotls neierītu kādu akmentiņu vai smilšu graudu, kas viņam var kaitēt) var iestādīt dažus ūdensaugus, bet ar šo lietu nevajag pārspīlēt, jo aksolotls ir samērā neveikls, tāpēc, mazliet paaudzies (labi kopts un barots, viņš var izaugt līdz 30 cm garš), viņš var, peldēdams caur savu zemūdens birzi, nolauzt zariņus vai pat pats sapīties augājā. Toties ainavu var papildināt ar kādu priekšmetu, aiz kura plēsīgais abinieks varētu paslēpties, piemēram, ar koka mizu vai zaru.

Spilgts apgaismojums aksolotlu akvārijam nav nepieciešams, viņiem tas nepatīk. Arī bez ūdens filtrācijas un aerācijas var iztikt, aksolotls iztiks ar negāzētu ūdeni – toties tad ūdens akvārijā ik pa četrām dienām jāmaina, pirms tam ļaujot tam dienu vai divas nostāvēties. Vēlamā ūdens temperatūra ir 16 līdz 21 grāds, turklāt aksolotli vieglāk panes zemas temperatūras nekā augstas, 24 grādus silts ūdens viņiem jau rada stresu.  

Aksolotli ātri pierod ēst no rokas un var pat draudzīgi skrubināt barotāja pirkstus ar saviem mazajiem zobeļiem

Gandrīz vai sarežģītākā lieta (ja atskaita to, ko nespēja paveikt pat Kortasars, – uzminēt, ko aksolotli jūt un domā) aksolotlu kopējam ir viņu barošana, lai gan būtībā arī te nekā īpaša nav. Tā kā aksolotls tomēr ir kurkulēns, barību viņš nevis kampj ar žokļiem, plaši atvēris muti, bet iesūc un tad mutē sasmalcina. Vislabprātāk viņš ēd to barību, kas viņam tiek pasniegta no augšas, jo tā nu aksolotla acis ir iekārtotas, ka uz leju viņš neredz. No augšas viņš ēd arī ar pinceti vai roku pasniegtu barību – aksolotli ātri pierod ēst no rokas un var pat draudzīgi skrubināt barotāja pirkstus ar saviem mazajiem zobeļiem. Par barību aksolotlam der odu kāpuri, slieciņas un dažādi citi tārpiņi, kukainīši, kam nav cietu bruņu un ir norauti spārni, kā arī svaigas gaļas gabaliņi (piemēram, liellopu sirdis, jo tajās ir abiniekiem īpaši noderīgas olbaltumvielas – aktīns un miozīns). Kad aksolotls pie tevis ir pieradis, viņš ņems arī čipsus – sauso barību. Galvenais, nedrīkst atstāt neapēsto barību akvārija dibenā, jo tā bojā ūdeni.

Vidusmēra kopējam patīkamākais ar aksolotla barošanu saistītais fakts ir tās biežums – pietiks ar reizi trijās dienās. Retāk gan nav ieteicams, jo tad izsalkušais aksolotls sāks kampt savus sugasbrāļus aiz kājām un žaunām un centīsies tās nokost, cītīgi purinot galvu. Kā jau minēts, liela skāde apkostajiem no tā neceļas, nokostās kājas vietā ātri ataugs cita, ja nu vienīgi tai būs nevis pieci pirksti, bet četri. Ataugs arī žauna, bet tā vairs nebūs tik krāšņa kā iepriekšējā.

Labi kopts un barots, aksolotls var izaugt līdz 30 cm garš. Neapēsts viņš akvārijā var nodzīvot līdz 15 gadiem.

Arī labi barotus aksolotlus tomēr nevajag turēt vienā akvārijā kopā ar maziem tritoniem un zivtiņām, jo tos aksolotli tik un tā uzskatīs par barību. Savukārt lielākas zivis vai piešainās vardes, dzīvojot kopā ar aksolotliem, var apskādēt viņus, apgraužot to kuplās žaunas.

Akvārijā aksolotli var arī vairoties. Ikri attīstās pāris nedēļu laikā. Tad gan jāskatās, lai lielie neapēd ikrus un mazākos kurkulēnus. Neapēsts un labi kopts, aksolotls akvārijā var nodzīvot līdz 15 gadiem.

Atpakaļ nepārvērtīsi

Mājas apstākļos var veikt arī eksperimentu – pārvērst aksolotlu ambistomā. Tikai jāņem vērā, ka atpakaļ par aksolotlu gan to vairs nevarēs pārvērst, tāpēc, ja esi viņam pieķēries, labāk ar savu draugu neeksperimentē. Tehniskā puse ir diezgan vienkārša: mākslīgi jārada ūdenstilpes pakāpeniskas izžūšanas efekts. Akvārijā pamazām jāsamazina ūdens līmenis. Tas jādara tikmēr, kamēr aksolotla muguras sekste pastāvīgi ir virs ūdens. Pēc tam akvārijs jāpārvērš akvaterārijā ar iespēju aksolotlam iziet uz sauszemes – tai gan jābūt ļoti mitrai. Procesu veicināt palīdzēs vairogdziedzera preparāta tireoidīna piepilināšana akvārija ūdenim. Veiksmīga eksperimenta gadījumā aksolotls zaudēs ārējās žaunas, seksti un arī savu grūti izrunājamo nosaukumu, pārvērzdamies skaistā ambistomā.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs