Viņa tikko iznāca no sieviešu cietuma… Atklāti par dzīvi ieslodzījumā un pēc tā

Konsultē

Krista Skara, Valsts probācijas dienesta Probāciju programmas nodaļas vadītāja,

Gundega Kukle, Valsts probācijas dienesta projekta Atbalsts probācijas klientu resocializācijai datu analīzes vadošā eksperte,

Agita Mediņa, Iļģuciema sieviešu cietuma resocializācijas nodaļas priekšniece.

«Jo ilgāks laiks pavadīts apcietinājumā, jo grūtāk atgriezties dzīvē. Jo ilgāk cilvēks atrodas ārpus aprites, jo grūtāk viņam adaptēties pārmaiņām, kas notikušas apcietinājuma laikā,» atzīst Gundega Kukle, piebilstot, ka tā nav tikai Latvijas, bet globāla problēma it visur pasaulē. «Ja sieviete bijusi apcietinājumā īsu termiņu, atgriezties būs vieglāk,» piekrīt Agita Mediņa. «Gads vai divi nav maz, bet divdesmit gadi – pavisam daudz. Ir sievietes, kurām ir atbalstoša ģimene, mamma. Ja dzīvē bijusi mamma un ja mamma joprojām ir dzīva, tas ir milzīgs resurss. Ja ir ģimene un attiecības tiek uzturētas, sievietei ir, kas viņu sagaida, iznākot no apcietinājuma. Šādā situācijā ir vieglāk. Ja atbalsta nav, tad atgriezties ir grūti. Ir sievietes, kuras par atbrīvošanos domā no brīža, kad sāk izciest sodu; ir sievietes, kas grib zināt, ko viņas var darīt, lai varētu atbrīvoties agrāk, pirms termiņa, un ir sievietes, kas par to nedomā.»

Izaicinājums Nr. 1 – droša dzīvesvieta

Pavisam praktiski – vai, atbrīvojoties no apcietinājuma, sievietei fiziski ir vieta, kurp doties. Ja nav, vai ir atbalsta mehānismi, kas palīdz šo jautājumu risināt? Gundega Kukle: «Pārsvarā šīm sievietēm bijušas konfliktējošas attiecības, iespējams, bijis daudz vardarbības, alkohols, tādēļ sievietēm drošās dzīvesvietas jautājums ir daudz aktuālāks nekā vīriešiem. Pat ne konkrēti vieta – tā varbūt ir –, bet dzīvesvietas vide – cik tā labvēlīga sievietei? Iespējams, agrākajā dzīvesvietā joprojām dzīvo vīrietis, ar ko bijušas vardarbīgas attiecības, vai ģimene, kurā ir alkoholisma problēmas vai tiek veiktas nelikumīgas darbības, kas nes vieglu peļņu. Tas ir viens no riska faktoriem. Droša dzīvesvieta ietver arī to, ka viņa tur var atgriezties kopā ar bērniem, bet, ja šīs drošības nav, tie ir papildu stresa faktori, kas liek sievietei meklēt vieglākus ceļus, kā izdzīvot, un pakļauj riskam, ka viņa atgriezīsies nelabvēlīgajā dzīves vietā.» 

Normatīvie akti nosaka, ka 6 mēnešus pirms personas atbrīvošanas no ieslodzījuma viņa var vērsties pie cietuma sociāla darbinieka, norādot, ka nav dzīvesvietas, kur atgriezties pēc ieslodzījuma. Tādā gadījumā ieslodzījuma vieta vērsīsies pašvaldībā, kur persona deklarēta, lai lūgtu risināt šo jautājumu. «Daudz pašvaldības mums atbild: lūk, pieņemšanas laiki – kad persona atbrīvosies, lai sagatavo noteiktus dokumentus un ierodas, vēlams, iepriekš sazinoties.

Bet cilvēks, tikko iznācis no ieslodzījuma, stāv ar savu maisiņu pie vārtiem, un viņam īsti nav, kur iet.

Vienlaikus, jāatzīst, ka ir pašvaldības, kas šo jautājumu sakārto, un personai, atgriežoties brīvībā, ir sagādāta dzīvesvieta.»

Vai šāda atsaucība vērojama lielajās pašvaldībās, kur šķietami arī vairāk resursu? Agita Mediņa: «Nē, drīzāk laukos. Arī nelielajās pašvaldībās, piemēram, Dobelē. Savukārt galvaspilsētas pašvaldība piedāvā nakts patversmes pakalpojumu. Būs vieta, kur nomazgāties, nolikt somas un reizi dienā iedos ēdienu un pārnakšņot, kamēr tiek sagādātas nepieciešamās izziņas. Ja sieviete ir ar bērniņu, kamēr tiks risināti jautājumi par izziņām un dzīvesvietu, viņa nonāks krīzes centrā. Gluži uz ielas cilvēks nav.»

Ja sieviete pēc soda izciešanas nonākusi probācijas uzraudzībā, tad viens no Probācijas dienesta atbalsta mehānismiem – sniegt informāciju un motivāciju, lai rastu atbalstu dzīvesvietas jautājumos sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām, piemēram, resursu centru Marta.

Kāda loma jaunās dzīves ceļā ir resocializācijai?

Tēlaini varētu teikt, ka sievietes atgriešanās brīvībā sākas, vēl esot apcietinājumā. Ko tas nozīmē realitātē? «Kad sieviete sāk izciest sodu, izvērtējam, kas licis viņai nonāk ieslodzījumā un kas varētu likt atgriezties ieslodzījumā vēlreiz. Piemēram, pie mums nonāk sieviete ar 7 klašu izglītību, nav profesijas, bijuši tikai gadījuma darbi, dzīvesvieta te ir, te nav, lietojusi kādas atkarību izraisošas vielas, un, protams, viņai būs izveidojušās domāšanas un uzvedības kļūdas. Plānā būs salikts viss, ar ko šīs problēmas varam labot: resocializācijas programma, darbs ar psihologu, apgūt pamatizglītību, iegūt profesiju, mazināt atkarības.

Lūgsim viņu sākt strādāt.
Atalgojums gan nav liels, sieviete saņem 50 % no tā

(no algas tiks atvilktas summas, ar ko viņai jānorēķinās par izpildu lietām, piemēram, zaudējumiem, kas radušies zādzību rezultātā), tomēr šādi viņa var nosegt savu parādu

un varbūt arī kaut ko iekrāt. Cietumā sieviete var lūgt atvērt viņas atbrīvošanas fondu, kas nozīmē – noteikta summa no algas pēc viņas lūguma tiks uzkrāti šajā fondā, un atbrīvojoties viņai būs iekrājums. Cietumā darbojas Rīgas Reinholda Šmēlinga vidusskolas filiāle, kur var iegūt gan pamatizglītību, gan vidējo izglītību, un nekur neparādīsies ieraksts, ka izglītība iegūta apcietinājumā.»

Iļģuciema sieviešu cietumā ir iespēja arī apgūt kādu no profesijām – šuvēja, viesnīcu istabene, arī apdares darbu strādnieka, pavāra palīga, florista, vizāžista profesionālo izglītību.

«Sievietēm ļoti patīk apgūt vizāžista prasmes,

plānojam kursu papildināt arī ar friziera arodu, ļoti pieprasīta ir floristika. Mācām pat uzņēmējdarbību – desmit sievietes, kam šķiet, ka nākotnē varētu veidot savu privāto biznesu, apgūst grāmatvedības pamatus, izveido sava potenciālā uzņēmuma plānu. Kad Brīvdabas muzejā ir amatnieku tirdziņš, satieku mūsu meitenes ar viņu darinājumiem – bezgala skaistiem, kurus arī pērk.

Protams, daudzām nokļūšana cietumā ir liela traģēdija, bet ir sievietes, kas brīvībā nav varējušas sevi atrast, trūcis atbalsta un motivācijas.

Viņas var gleznot, spēlēt teātri, viņas redz visas jaunākās latviešu filmas, apmeklē sporta apļu treniņus, vecākas ieslodzītās nodarbojas ar labdarības adīšanu, adot čībiņas un zeķes neiznēsātiem bērniem. Spēlē šahu un piedalās šaha turnīros! Daudz no šīm iespējām nodrošina brīvprātīgie – cilvēki, kuri bez maksas vada šīs nodarbības.»

 «Sievietēm, kuru dzīves scenāriji (izglītība, nodarbošanās) šķietami nekādi neparedz atrašanos cietumā, ir vieglāk atgriezties dzīvē ārpusē, bet grūtāk adaptēties cietumā. Grūtāk pieņemt, ka apcietinājumā ko pozitīvu var gūt pat viņas. Šīm sievietēm vairāk noder gleznošana, mākslas aktivitātes, līdz ar ko mainās arī viņu domāšana – ja arī viņas kļūdu ir pieļāvušas, darinot ko skaistu, nevar nemainīties. Ieslodzījums nav brīdis, kurā cilvēka izaugsme apstājas,» bilst Agita Mediņa. Vienlaikus viņa nenoliedz, ka viss nav tik rožaini. Piemēram, ja brīvībā sieviete saskārusies ar atkarību problēmu, tad, iznākot no cietuma, bieži vien atkarība gaida, saka Mediņa. «Dzīves laikā gūto pieredzi, kā nestrādājot tikt pie naudas, nevaram izdzēst. Varam radīt jaunus paradumus, bet izdzēst to, kas bijis, nevaram. Un ne visiem gribas dzīvot to parasto dzīvi ārpusē. Lielākais bubulis ir atkarības – varam ar tām strādāt, Olaines cietumā ir Atkarību mazināšanas centrs, kur ar speciālu programmu sešu mēnešu garumā cenšas palīdzēt, bet ne vienmēr tas nostrādā. Reizēm atkarība ir stiprāka, un piedāvājums nesnauž.»

Izaicinājums Nr. 2. – darba iespējas

Pieņemsim, sievietei ir profesija – iegūta, vēl esot brīvībā, vai apgūta cietumā. Vai, atbrīvojoties pēc apcietinājuma, viņai būs viegli atrast darbu? Likums nosaka: persona, kas sodīta par kriminālnoziegumu, nevar ieņemt amatus drošības iestādēs, finanšu jomā, kļūt par policistu, pedagogu vai prokuroru.
Darba likums gan arī nosaka, ka jautājumi par iepriekšēju sodāmību nevar tikt uzdoti darba intervijā, izņemot gadījumus, kad attiecībā uz veicamo darbu sodāmībai var būt būtiska nozīmē. «Likums nosaka konkrētus gadījumus, kad darba devējs no Soda reģistra var saņemt informāciju par potenciālo darbinieku, bet, veicot vienkāršāku darbu, – vai par sodāmību būtu jāzina?» retoriski jautā Krista Skara, piebilstot, ka lēmums teikt vai neteikt darba devējam par savu sodāmību paliek katras sievietes pašas ziņā.

«Rīgā nodarbinātības iespēju ziņā ir lielākas priekšrocības,» norāda Agita Mediņa. «Sadarbojamies ar Nodarbinātības valsts aģentūru – tā ieslodzītajām iespējams uzzināt gan par pieejamajām vakancēm, gan to, kā izveidot CV. Ja sieviete ir ieinteresēta atrast darbu, Nodarbinātības valsts aģentūra var arī sazināties ar potenciālo darba devēju, lai noskaidrotu, vai tas ir gatavs darbu piedāvāt. Redzu, ka bijušās ieslodzītās strādā noteiktu tirdzniecības centru kasēs, – mēs viņas tur satiekam. Un ir tirdzniecības centri, kuros šīs sievietes neredzam nekad, tātad šajos centros viņas darbā netiek ņemtas. Varbūt tā ir sagadīšanās, varbūt – uzņēmuma nostāja. Protams, būs vide, kur būs aizspriedumi, kur informācija izplatīsies.

Mazpilsētā dzīvojoša sieviete par to, vai kāds uzzinās, ka viņa bijusi apcietinājumā, uztraucas vairāk.
 

Nereti ieslodzītās pat tuviniekiem stāsta, ka viņas ir ārzemēs, nevis ieslodzījumā. Bet, ja esi dzīvojusi mazā lauku ciematā un ja tur nav darba, tad nav. Dažkārt atrast darbu nozīmē – mainīt dzīvesvietu. Sieviete tā var izbēgt arī no tā, ka draugi šā vārda sliktākajā nozīmē arī turpat dzīvo un viņu gaida. Un reizēm draugi gaida tepat, pie cietuma vārtiem…»

Izaicinājums Nr. 3 – ticība saviem spēkiem

Iespējams, tieši šis ir vislielākais izaicinājums sievietei: pēc ieslodzījuma noticēt savai pašvērtībai un spējai ietekmēt savu dzīvi.

«Darbs ir svarīgs, bet nedaudz jāsakārto arī sava iekšējā pasaule,»

bilst Krista Skara. «Sievietēm, kas nonāk kriminālsoda izpildē, ir dažāda un ilgstoša traumatiska dzīves pieredze, un pēc ieslodzījuma viņām bieži ir sajūta, ka dzīve vienkārši plūst un traumas pieredze ir viņas apēdusi. Pārsvarā viņas piedzīvojušas fizisku un seksuālu vardarbību, kas novedis pie tā, ka attīstījušies garīgās veselības traucējumi, trauksme, depresija, emocionālas problēmas – sievietes bieži vien ir ļoti dusmīgas un naidīgas. Ja ar šīm problēmām netiek strādāts, tas ir viens no riska faktoriem, ka viņa veiks kādu noziedzīgu nodarījumu, varbūt vardarbīgu noziegumu pret partneri. Ar motivējošām metodēm, cilvēciskām sarunām varam rosināt uz to, ka viņa aizdomājas, kā strādāt ar savu traumu. Tas nozīmē gan darbu ar psihologu, gan atbalstu var sniegt nevalstiskās organizācija.Varbūt sieviete braukusi dzērumā, un tam bijušas smagas sekas, varbūt tirgojusi narkotikas vai kādu nogalinājusi? Tam klāt arī milzīga vainas izjūta un kauns. Mūsu uzdevums ir parādīt mehānismus, kā ar šiem jautājumiem var strādāt. Un kaut vai cilvēciskā sarunā mudināt, piemēram, sakopt sevi, nokrāsot matus. Palīdzēt saprast, ko sieviete var savā dzīvē manīt pašās spēkiem un ko nevar.»

Sieviešu skaits, ar ko 2024. gadā pēc ieslodzījuma strādāja Valsts probācijas dienests:

• papildsodu probācijas uzraudzībā kopumā saņēma 106 sievietes  (jaunākā 15,8 gadi, vecākā 67,5 gadi);

• nosacīti pirmstermiņa atbrīvotas: kopumā 41 sieviete (jaunākā 19,6 gadi, vecākā 70,1 gads).

Aptuveni 13 % no Valsts probācijas dienesta klientiem ir sievietes.

Nevajag veidot atstumto sabiedrību 

Mācītāja, Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne RUDĪTE LOSĀNE divdesmit savas dzīves gadus veltījusi tam, lai ieslodzītās atgūtu savu pašapziņu un identitāti.

«Sievietes cietumā ir ļoti sarežģītas. Interesējoties par cietuma subkultūru, pamazām sapratu, ka varu darīt nez ko, bet, līdzko sievietes atgriezīsies savās mazajās kopienās, viņas dzīvos pēc tiem standartiem un tām normām, kādas tur pieņemtas. Cietums ir varas cīņa starp divām subkultūrām – darbiniekiem un ieslodzītajiem.

Sākot strādāt ar šīm sievietēm, redzēju viņas nomāktas, pelēkas, man bija bail no cietuma vides, kaut vai no tā, ka cietumā aiz manis aizkrita slēdzene, ko pati nevarēju atvērt…

Programma Mirjama, kur ir trīspadsmit vietas un kur šobrīd iesaistītas astoņas sievietes, ir balstīta praktiskā resocializācijas pieejā, kur teoloģija ir savienota ar mākslām. Iespēja piedalīties programmā ir visām sievietēm, kas ir cietumā, taču cietumnieču subkultūrā valda pretestība, tiek izplatīti dažādi mīti par programmu, sievietēm tiek draudēts: ja aiziesi uz programmu, mēs tevi izolēsim, nerunāsim. Tās, kas tiek šim spiedienam cauri un atnāk, veido ļoti spēcīgu kopienas kodolu. Tā ir arī mana doktora darba tēma – vēlos pierādīt, ka alternatīva pieeja, kas balstīta kristīgās vērtībās, ieslodzījuma vietā ļoti labi var sadzīvot ar klasisko resocializāciju. Programmas centrā ir kristiešu Svēto rakstu studijas, piedalās dažādu konfesiju pasniedzēji un mācām tā, kā mācītu akadēmiskā vidē. Studējama arī Evaņģēlijā esošos sieviešu stāstus, kas sievietēm palīdz izprast savu identitāti. Mirjama ir etimons vārdam Marija, kļūstam no Mirjamām par Marijām. Cenšos sievietes ievest mākslas pasaulē, kuru viņas ļoti maz pazīst, jo arī mākslai ir līdzvērtīga iedarbība uz cilvēka domāšanu kā reliģijai.
 

Sievietes šajā cietuma programmā nav klientes, viņas ir kopienas locekļi, uzrunāju viņas par māsām.
 

Pats svarīgākais – sievietes programmā tiek pieņemtas tādas, kādas viņas ir, tiek uzklausītas. Pastorālās sarunās redzu, ka šīs studijas ir vajadzīgas. Priecājos, ka pēdējo desmit gadu laikā neviena no programmas audzēknēm nav atkārtoti atgriezusies cietumā. Esmu redzējusi, kā programma palīdz sievietēm atgūt pašvērtējumu, apzināties, ka viņa ir vērtība. Studijās sievietei rodas ne tikai cita izpratne par Bībeles tekstiem, bet arī par sevi, notiek izmaiņas. Reizēm, kad mums atnāk viesi, viņi jautā: kāpēc jums sievietes programmā tādas gaišākas nekā citas? Nu, tā tas ir. Dievs arī ir gaisma. Ja pieņem šo stāstu, reflektē, tad beigās šai stāstā sāc arī dzīvot.

Protams, arī ieslodzītajiem pašiem ir jādzīvo un jāapliecina sava vieta sabiedrībā.
 

Bet reizēm vairāk briesmu varam piedzīvot no cilvēkiem, kuri nav bijuši ieslodzījuma vietā.

Nevajag veidot atstumto sabiedrību.»

Ceturtās reizes nebūs

Mārai ir 45 gadi, un 17 no tiem viņa pavadījusi ieslodzījumā. Viņas biogrāfijā ir gan bruņota laupīšana grupā, gan narkotisko vielu glabāšana un realizācija. Mārai ir četri bērni – vecākais dēls, kuram 24 gadi, ar viņu nesarunājas, jaunākie bērni – bērnunamā, bet tiekas ar mammu.

No apcietinājuma viņa atbrīvojās pērnā gada rudenī un vēl trīs gadus būs Probācijas dienesta uzraudzībā, ierodoties tur divas reizes mēnesī.

Pirmoreiz man piesprieda 8 gadus – pašai bija 22 gadi, nosēdēju 6 gadus un 10 mēnešus. Pirmās divas reizes tiku atbrīvota pirms termiņa, bet pēdējoreiz – septiņus gadus – nosēdēju no zvana līdz zvanam, pilnu laiku. Godīgi sakot – gribas to visu ātrāk aizmirst.

Narkotikas sāku lietot, kad vēl dzīvoju ar iepriekšējo vīru. Viņš mani ļoti smagi piekāva, bija galvas trauma un smadzeņu satricinājumus. Biju visa salauzta, draudzene mani savāca no ielas, aizbēgu no vīra ar diviem bērniem ziemas vidū.  Tomēr atgriezos, iesniegumu policijā nerakstīju – kā es rakstīšu iesniegumu par vīru?

Mans vīrs bija sēdējis, mēs cietumā iepazināmies, zināju, ka viņš notiesāts par brāļa slepkavību. Nu, visādi gadās…

Man ir daudz paziņu, kas nodarbojas ar spēka cīņām, daudziem nez kāpēc sanāk nogalināt – vai nu neuzmanības dēļ, vai dzērumā. Bet, lai kā būtu, cerēju, ka mani nesitīs, taču tā nebija. Tad arī sāku lietot. Amfetamīnu. Sākumā it kā puspajokam, reizi mēnesī, varbūt divas, bet tad arvien biežāk. Sākām pārdot visu, kas ir mājās: zelts, kas cits vērtīgs. Tikai bērnu naudai klāt neķērāmies – lai kāda maita es būtu, bērniem bija pilns ledusskapis un kārtīgs apģērbs.

Kad iesēdos pirmoreiz, man jau bija profesija – biju pavāre, bet cietumā līmēju papīra kastītes. Tad vienu dienu atnāca šūšanas ceha priekšniece un aicināja iet šūt. Šūt nemācēju, bet jāstrādā ir. Ja gribi atbrīvoties pirms termiņa, jādara viss. Un vēl jāmācās. Gribēju mācīties par frizieri, bet nu nesanāca – ar pasniedzēju pārāk atšķirīgs raksturs mums bija. No darba gan nebaidos – tagad, brīvībā, man ir darbs, un pēc mūsu sarunas iešu vēl uz vienu darba interviju, gribu otru darbu.

Mammu nogalināja, kamēr sēdēju otro reizi, māsa nomira no pārdozēšanas,

brālis ar mani nerunāja, tā arī pateica: «Tava vieta cietumā.»

Katru dienu dzīvoju pašpārmetumos – visvairāk par to, ka manis, muļķa radījuma dēļ, cietuši mani bērni. Tieši viņu dēļ gribēju saņemties. Tā kā cietumā strādāju, biju iekrājusi naudu, nepilnus divus tūkstošus eiro, gribēju noīrēt dzīvokli, bet sākumā nesanāca. Pirmās trīs nedēļas pēc atbrīvošanas dzīvoju kopmītnēs, tur kontingents tāds – katru dienu pie mājas ātrie vai policija. Mans civilvīrs, kurš dzīvoja ārpus Latvijas, kad to ieraudzīja, uzreiz pateica: vāc mantas, tu te nepaliksi. Noīrējām kopā dzīvokli vienā no Rīgas mikrorajoniem. Abi strādājam. Jau cietuma biju sākusi sev labot zobus – man augšējās zobu rindas nebija vispār. Tagad esmu ielikusi protēzi. Eju pie narkologa, pati maksāju par visām analīzēm, lai varu pierādīt – narkotikas manā dzīvē ir beigušās, esmu gatava jaunai dzīvei.

Zinu, ka izskatos vecāka par saviem gadiem, bet cenšos sevi kopt – manikīrs, gribu rētas no sejas noņemt… Un sapnis man ir. Gribu redzēt savas jaunākās meitas kāzas. Nezinu, vai līdz tam nodzīvošu, – veselība sabojāta, ar mugurkaulu problēmas. Bet to gribētu. Un vienkārši dzīvot. Kā es zinu, ka neiesēdīšos ceturto reizi? Bērni mani notur, tādēļ zinu, ka ceturtās reizes nebūs.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.