Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
Pirms nedēļas Latviju pāršalca skumja ziņa, ka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) intensīvajā terapijā no difterijas miris četrus gadus vecs nevakcinēts zēns. Drīz pēc tam viņa vecāki nolēma izņemt no slimnīcas vēl divus savus sasirgušos bērnus. Ar policijas un bāriņtiesas iejaušanos vecāki uz laiku tika aizturēti, viņiem apturētas aizgādnības tiesības, bet meitas nogādātas atpakaļ medicīnas iestādē. Šāds notikumu pavērsiens satricinājis sabiedrību. Vieni uzskata, ka šis ir vienīgais pareizais risinājums, jo vecāki ar savu lēmumu nevakcinēt bērnus apdraud viņu dzīvību, bet citus satrauc veids, kā šī situācija tiek risināta.
Nedēļu pēc mazā zēna traģiskās nāves partijas Apvienība Jaunlatvieši politiķis Artūrs Klēbahs tiktokā organizēja tiešraidi, kur mirušā puisēna mamma Anna pirmo reizi izklāstījusi savu redzējumu par notikušo.
Kā tas sākās?
«Vēl augusta pēdējās dienās man bija laimīgi, veseli bērni, kuri bija devušies uz Saulkrastiem atpūsties pie jūras pirms skolas. Arī atgriežoties no Saulkrastiem man vēljoprojām bija laimīgi, veseli bērni, kuri vēl spēlējās pagalmā,» tā savu stāstījumu sāk mirušā zēna mamma Anna. «Pirmās pazīmes, kas liecināja, ka kāds ir saslimis, bija 2. septembrī, bet tobrīd nelikās, ka tas ir kaut kas nopietns.»
Vecāki bija nolēmuši kopā ar diviem jaunākajiem bērniem pavadīt māsu pirmajā skolas dienā. Atgriežoties no svētku pasākuma, viņi pamanīja, ka puisēns ir saguris, taču nekādu pazīmju par nopietnu saslimšanu neesot bijis. Anna atklāj, zēnam pēc diendusas parādījusies augsta temperatūra un strauji sapampis kakls. Vecāki domājuši, ka puisēns nopietni saaukstējies. «Prasīju vīram, ko viņš domā, jo viņš bērnībā daudz slimojis. Viņš man atbildēja, ka izskatās pēc parastas angīnas,» saka māmiņa.
«Mēs sākām ārstēt ar mājas līdzekļiem, jo mēs neesam tā ģimene, kas pie pirmajām pazīmēm skrien pie ārstiem.
Līdz šim mani bērni vienmēr bija veselīgi, praktiski neslimoja, nebija alerģiju – viņi bija veselīgi lauku bērni,» saka Anna.
«Labi, ka visi bērni nevakcinēti.»
Puisēnam nav palicis labāk, tāpēc vecāki nolēmuši dēlu vest pie ģimenes ārstes. «Viņai bija aizdomas, ka degunā ir svešķermenis, jo tur parādījušās strutas,» atceras Anna. Dēlu nosūtīja uz Madonas slimnīcu, kur zēnam uzstādīta diagnoze – akūta angīna ar iekaisušiem limfmezgliem. Madonas slimnīcas ārsti bērnu nosūtījuši uz Rīgu – Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcu. Tur mediķiem uzreiz radušās aizdomas, ka bērns sasirdzis ar difteriju.
Māte stāsta, ka puisēns uzreiz nonācis intensīvajā terapijā. Valdot asaras, sieviete saka – kopš tā brīža dēls vairs neesot nācis pie samaņas. Viņa stāsta, ka 5. septembrī, kad dēls jau ārstējās Rīgā, pārējie bērni vēl jutušies labi. Meita pat todien devusies uz skolu. «Atgriežoties mājās, nekas neliecināja, ka viņa būtu slima, bet vienīgi viņa bija sagurusi. Es aizsūtīju viņu pagulēt. Skolas nedēļa bija gandrīz pagājusi, tāpēc domāju, ka viņa vienkārši no skolas nogurusi,» atklāj māmiņa. Taču tajā pašā naktī mamma pamanījusi, ka meitiņai uzkāpusi temperatūra un uztūcis kakls – tāds pats, kā dēlam. Anna sapratusi, ka šoreiz vilcināties nedrīkst, tāpēc izsaukusi ātro palīdzību.
Kad mediķi ieradušies, viņi esot bijuši nosodoši, jo zinājuši, ka viens bērns jau kritiskā stāvoklī atrodas slimnīcā. Annas māte, kas bija ieradusies ģimenes mājvietā, lai palīdzēt pieskatīt bērnus, ieminējusies: «Labi, ka visi bērni nevakcinēti.» Šī frāze mediķos raisījusi sašutumu.
6. septembrī BKUS slimnīcā jau ārstējušies divi no ģimenes bērniem – dēls un vecākā meita. Divas meitenes – divus un sešus gadus vecas – palikušas mājās karantīnā. Ar ģimeni sazinājās SPKC darbinieks, kurš ieradies viņu mājās, lai no ģimenes locekļiem paņemtu uztriepes analīzēm. «Tikai vakarā pamanīju, ka mazā meitene ir aizdomīgi sagurusi,» atminas Anna. Šoreiz viņa nolēmusi pati vest abas meitas uz slimnīcu Rīgā.
Sieviete stāsta, ka viņasprāt ārstēšana bijusi briesmīga. «Principā durstīšana ar adatām,» saka Anna, «mana lielākā meitiņa bļāva un teica, ka nomirs, jo ļoti daudz šprices dur. Tās dūra vienlaicīgi visur – muskuļos, kājās. Pa piecām uzreiz šļircēm.»
Difteriju atklāj arī mammai
Nākamajā rītā ārste mātei paziņojusi, ka dēla stāvoklis ir ļoti smags un iznākums var būt slikts. Pēcpusdienā sekoja nākamais trieciens – arī mammas testa rezultāti liecinājuši, ka viņa ir inficējusies un vairs nedrīkst palikt pie bērniem. Viņai bijis jādodas uz Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģijas nodaļu. Anna gan uzsver, ka vēlāk noskaidrojies, ka pozitīvs bijis PCR tests, bet pārējie testi vēlāk bijuši negatīvi. «Šis viens PCR tests kalpoja par pamatu tālāk mani uzskatīt par sabiedrībai bīstamu cilvēku un tā arī attiekties,» uzskata Anna.
Kamēr sieviete atradusies slimnīcā otrā Rīgas malā, BKUS ārsti mēģinājuši pārliecināt ģimenes galvu vakcinēt pārējos bērnus. «Mana vīram bija ļoti grūti. Uz viņu izdarīja ļoti lielu spiedienu vakcinēšanās sakarā. Viņš man zvanīja un raudāja. Teica, ka viņu vairs nelaiž pie dēliņa, jo viņš ir nevakcinēts. Viņu arī draudēja izdzīt no palātas, kur meitas bija,» stāsta Anna. Ārsti uzstājuši par vakcinēšanos arī tad, kad veselo meitu izrakstījuši no slimnīcas.
«Tika izdarīts ļoti liels spiediens pirms manas vecākās meitas izlaišanas no slimnīcas par vakcinēšanos. Tomēr vīrs noturējās,» tā Anna.
Sievieti drīz vien izrakstījuši no Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas, taču viņai bijis jādodas mājās un jāievēro karantīna. Nākamajā dienā ģimene saņēmusi šausmīgu ziņu – ir jādodas uz slimnīcu un jāatvadās no mazā dēliņa.
nepiekrīt ierakstam miršanas apliecībā
Sākotnēji ārsti neesot gribējuši laist māti pie dēla, jo uzskatījuši, ka viņa var apdraudēt citus. Tomēr svētdienas vakarā atļāvuši nakti pavadīt līdzās dēlam. «Uz to brīdi dēliņam bija mākslīgā niere, sirds stimulators un viņi man stāstīja, ka grasās veikt operāciju bērniņam, likt patstāvīgo sirds stimulatoru, jo sirds vairs nesitas ritmā, toksīns viņu ir saēdis,» stāsta Anna.
Naktī bērnam atkal uzkāpusi temperatūra, ārsti sākuši gatavoties operācijai. «Mēs atvadījāmies no dēliņa pirms operācijas. Viņš arī mēģināja atvērt actiņas, nokustināja pierīti. Mēs sapratām, ka viņš dzird mūs,» valdot asaras, atceras Anna. «Apmēram pulksten 12 viņu aizveda uz operāciju. (..) Ap pulksten 15.45 pie manis atnāca ārsts un pateica, ka esot ļoti grūti operāciju zālē, masējot dēliņam sirsniņu. Pēc tam atnāca māsiņa un aizveda uz klusuma telpu,» raudot saka sieviete.
Anna sarunā ar Artūru Klēbahu pauž sašutumu, ka zēna miršanas apliecībā kā nāves iemesls minēta difterija un akūts miokardīts, bet operācija tur neesot pieminēta. «Tas fakts man radīja jautājumus,» saka Anna. Viņa nolēmusi sazināties ar juristu un sameklēt neatkarīgu ekspertu – ārstu. Viņas meitas tobrīd slimnīcā jutušās jau pavisam labi.
Nolemj atteikties no ārstēšanas
«Nākamajā rītā vīrs satraukts zvana, ka meitenītēm atkal sāk taisīt kaut kādas manipulācijas un atveda invalīdu krēsliņu un gultiņu. Divas dienas tagad būšot jāguļ,» tālākos notikumus izklāsta mirušā zēna māte. Viņa apgalvo, ka vīra iepriekš sūtītajos video bijis skaidri redzams, ka meitas jūtoties veselas. Tāpēc nolēmusi, ka nevēlas, lai meitenes ilgāk paliek slimnīcā. Sazinājusies ar juristi un izlēmusi atteikties no turpmākās meitu ārstēšanas. Anna paņēmusi līdzi draudzeni, kurai lūgusi filmēt visu, kas notiks slimnīcā, un devusies pakaļ meitām. Viņa bijusi pārliecināta, ka rīkojas pareizi.
«Mans vīrs palika vākt mantas, draudzene tur palika ar ārstiem un ņēmās ar to filmēšanu,» saka Anna, kura ar meitām devusies uz auto. Draudzeni slimnīcas darbinieki esot izlikuši no palātas, bet vīru aizkavējuši, aizslēdzot palātas durvis. Drīz vien slimnīcā ieradušies bāriņtiesas un policijas pārstāvji. «Vēlāk viens policists ieaicināja vīru mašīnā, kur viņš uzrakstīja paskaidrojumu un manu vīru atbrīvoja,» turpina Anna. «Mans vīrs atteikumu no ārstniecības uzrakstīja ar roku, jo šo veidlapu viņam neatnesa,» apgalvo Anna.
Jūtoties kā teroriste
Anna bija iecerējusi nākamjā dienā doties pie juristes, taču agrā rīta stundā viņu arestējuši.
«Mani bija ieradušies arestēt seši policijas darbinieki.
Bija izsaukta arī bāriņtiesa, kura nogādāja manus bērnus atpakaļ uz to pašu iestādi, no kuras es biju viņus izņēmusi,» stāsta sieviete. Viņas meitas arī šobrīd atrodoties ārstniecības iestādē. «Piektdienas vakarā bija vienpersonisks bāriņtiesas lēmums mums pārtraukt vecāku tiesības,» atminas Anna.
Ar rūgtu smaidu viņa apraksta, ka viņas notveršanā esot bijuši iesaistīti «milzīgi policijas spēki.» «Mans vīrs pat dzirdēja, ka uz Lietuvas pierobežu bija aizsūtīta kāda ekipāža,» pasmaida ar difteriju saslimušo bērnu māte.
«Man liekas smieklīgi, ka esmu Latvijas lielākais terorists un tā pret mani arī izturas.
(..) Morāli grūti bija, ka manus bērnus nogādāja atpakaļ slimnīcā. Tas tiešām bija smagi.»
Vecākus drīz vien atbrīvojuši. «Šobrīd man ir aizdomās turamā statuss, man ir apturētas vecāku tiesības saviem bērniem, man ir aizliegts izbraukt no valsts un man ir jāatrodas savā dzīvesvietā,» stāsta daudzbērnu māte. Patlaban viņa esot neziņā par to, kāds būs viņas un bērnu tālākais liktenis.
