Mentoringa superspēja jeb kā kļūt par profesionālo atbalsta plecu citiem?

Konsultēja: Diāna Butina, Riga TechGirls valdes locekle un mentoru programmas vadītāja

Kas tas ir, bet kas – ne?

Mentoringa ideju skaisti izskaidro šā vārda izcelsme – Homēra Odisejā Mentors bija Odiseja draugs un padomdevējs, kuram tika uzticēts rūpēties un izglītot Odiseja dēlu Tēlemahu, kamēr tēvs devās kuģojumos. Interesanti, ka dažkārt šajā tēlā iemiesojās arī citi dievi, lai sniegtu padomus. No šī stāsta nāk arī simboliska ideja, ka cilvēkam dzīvē var būt vairāki padomdevēji, dažādās dzīves jomās un posmos.

Mūsdienās mentoringu raksturo kā uzticības pilnas, nevērtējošas attiecības, kur pieredzējis cilvēks brīvprātīgi atbalsta otru, sniedzot iedrošinājumu, padomu, daloties savā pieredzē. Ja gribas definīciju: Eiropas Mentoringa un koučinga padome to formulē kā mācīšanās attiecības, kurās mentors dalās prasmēs, zināšanās un pieredzē – sarunās, ar piemēriem un uzticamu klātbūtni.

Mentors konkrētajā jomā parasti darbojas ilgāk, nereti gājis līdzīgu pārmaiņu ceļu, tādēļ spēj atbalstīt ne tikai teorētiski, bet arī praktiski un empātiski.

Nereti jautā, vai mentorings ir tas pats koučings, supervīzijas vai apmācības. Tomēr ne. Koučs un supervizors strādā ar strukturētām metodēm un palīdz klientam nonākt līdz noteiktam mērķim, taču šiem speciālistiem pašiem nav obligāti jābūt piedzīvojušiem ko līdzīgu. Mentors savukārt balstās savā dzīves ceļā – viņš jau ir bijis tajā punktā, kur mentorējamais šobrīd atrodas.

Formas un veidi

Mentoringi var būt dažādi: viens pret vienu, grupā vai tā dēvētajā peer-to-peer modelī, piemēram, divas pieredzējušas personāla vadītājas no dažādiem uzņēmumiem regulāri satiekas, lai dalītos ar profesionālām situācijām, reflektētu par tām.

Daudziem mentorings var būt pazīstams no darba vides – piemēram, kad uzņēmumā tiek pieņemts jauns darbinieks vai kāds maina amatu. Šādos gadījumos vadītāji nereti piedāvā atbalsta programmas un izvēlas vairāk pieredzējušu kolēģi, kurš ievada jaunajos pienākumos vai palīdz, ja kaut kas neizdodas tik veiksmīgi.

Lieliskas ir arī augstskolu un koledžu programmas, kur absolventi, kas jau aktīvi rīkojas darba tirgū, piedāvā atbalstu jaunajiem speciālistiem. Tāpat mentoringa programmas mēdz būt arī noteiktu profesiju asociāciju vai apvienību ietvaros. Ir vērts painteresēties!

Mentorings var būt strukturēts – ar skaidri noteiktu sākumu, beigām, mērķiem, tikšanās biežumu, konfidencialitāti. Tādi, piemēram, ir Riga TechGirls, arī Mentor.lv, Future Heroes, Mentoring Academy programma.

Bet tas var būt arī nestrukturēts – piemēram, sarunas uz kafiju reizi mēnesī vai pēc vajadzības. Abiem variantiem ir sava vērtība – svarīgākais ir uzticēšanās, skaidras vienošanās un savstarpēja cieņa. Savukārt pašorganizēta pieeja nozīmē drosmīgi uzrunāt cilvēku, kas iedvesmo.

Gan programmās, gan individuālās vienošanās gadījumā mentoram par sniegto atbalstu visbiežāk nemaksā – tas ir brīvprātīgs ieguldījums cilvēkos. Bet reizēm formālajās programmās var būt simboliska dalības maksa, kas sedz organizatoriskos izdevumus.

Ar ko sākt?

Mentoringa pamatā ir ideja, ka cilvēks, kurš vēlas mācīties, uzņemas iniciatīvu – mentors ir atbalsts, bet mentorējamais savu ceļu izvēlas un iet pats. Tāpēc primāri ir jāsaprot: kādas zināšanas un ieteikumus es vēlos saņemt, ko esmu gatava darīt un galu galā – kāds ir mans mērķis. Atbildes var būt dažādas: mainīt profesiju vai specializāciju jau esošajā, uzlabot publiskās runas spējas, augt kā līderim, labāk apgūt kādu konkrētu prasmi, piemēram, uzdot jautājumus, lai varētu veidot raidierakstu.

Kad tev ir skaidrs virziens, kurp vēlies doties, der izpētīt kādas no esošajām mentoringa programmām, iespējams, tev kaut kas der. Rakstā jau dažas pieminējām, bet, ievadot meklētājā vārdus mentorings Latvijā, tiks piedāvāti daudzi pavedieni, tikai jāizvēlas īstais, kam sekot.

Ja neredzi nevienu sev piemērotu programmu, nebaidies uzrunāt profesionāļus, kas tevi iedvesmo! Tā arī raksti vai saki: «Mani iedvesmo Jūsu profesionālais gājums, šobrīd uzsāku līdzīgu ceļu, meklēju sev mentoru. Vai Jūs būtu atvērts(-a) sarunai par šo?»

LinkedIn ir lieliska platforma šādām iniciatīvām.

Taču cilvēkus var uzrunāt arī konferencēs vai pasākumos, kaut vai gaidot rindā pēc kafijas. Mūsdienu korporatīvajā vidē tas nav nekas neparasts. Galu galā – nepajautāsi, neuzzināsi. Bet, ja gadās saņemt atteikumu, nevajag to uztvert personīgi – mēs katrs zinām, ka mēdz būt periodi, kad laika nepietiek nekam. Bet, ja tā padomā, – ja kāds tevi uzrunātu un tev būtu laiks, tu taču, visticamāk, piekristu dalīties ar savām zināšanām un pieredzi, vai ne? Iespējams, arī tu vari spert pirmo soli un pavērt kādam durvis, piemēram, ierakstot savā LinkedIn: «Vēlos atbalstīt jaunu speciālistu savā jomā, kļūstot par mentoru.» Arī tas ir sākums.

Ieguvumi abās pusēs

Ir skaidrs, ka mentorējamais iegūst daudz – gan profesionālu atbalstu, gan emocionālu pārliecību. Bieži mentoringā tiek risināti jautājumi par virzienu, karjeras izvēli, prasmju attīstību. Mentors var palīdzēt sakārtot domas, uzdot svarīgus jautājumus, ieteikt nākamo soli – mācības, kursus –, bet reizēm vērtīgi ir, ka savas jomas speciālists vienkārši iedrošina: «Redzu, ka esi šai lomai piemērots. Dari, un tev izdosies!» Īpaši svarīgi tas var būt, ja esi nolēmusi mainīt profesiju, kad aiz muguras jau daudzi darba gadi, vai, piemēram, atgriezies no bērna kopšanas atvaļinājuma un jūti, ka darba tirgus ir mainījies un vairs nejūties tajā tik ērti. Mentoringa sarunas palīdz apzināties savu vērtību un saprast, kā transformēt esošo pieredzi jaunā jomā.

Arī mentors iegūst daudz – iespēju pārskatīt savu ceļu, pārdomāt pieredzi, attīstīt spēju klausīties un sniegt jēgpilnu atgriezenisko saiti. Sarunas ar cilvēku, kurš nāk ar svaigu skatījumu un saviem reizēm ģeniālajiem nezinīša jautājumiem, palīdz ieraudzīt savu jomu no cita rakursa. Nereti tas kļūst par iedvesmu pilnveidot zināšanas, pārskatīt karjeras virzienu, trenēt empātiju, refleksiju un uzlabot savas līderības prasmes. Un, protams, tas ir gandarījums – redzēt, kā otrs aug, pateicoties tam, ko esi devis.

Pirmkārt – attiecības

Pirms vienošanās par mentoringa sadarbību ir svarīgi iepazīties. Šīs attiecības ir personīgas, tāpēc būtiski, lai jums saskan. Ja nav klikšķa, to ir jāspēj atklāti pateikt – abām pusēm. Mentoringa attiecības var mainīt, pielāgot vai pārtraukt – cieņpilni, saprotoši un godīgi.

Mentoringā var mainīties viss – mērķi, formāts, tikšanās biežums. Ja mentorējamais pēkšņi netiek (bērns slimo, darbā krīze), ja mentors jūtas izdedzis, viss ir apspriežams – tā gadās. Neviens nekļūst par slikto, ja kaut kas nesanāk. Svarīgākais ir spēt pateikt: «Šobrīd man vajag pārtraukumu.» Vai: «Šī sadarbība laikam nav īstais saderības gadījums.» Un darīt to ar cieņu.

Lai izvairītos no pārpratumiem, arī nestrukturētā mentoringā svarīgi vienoties par pamatnoteikumiem: cik bieži tiekaties, attālināti vai klātienē, kāds ir kopīgais mērķis un kāda ir katras puses loma? Te vēlreiz vērts atgādināt: mentors nav skolotājs, bet atbalsts. Atbildība par virzību ir tam, kurš mācās, – viņš organizē tikšanās, ir proaktīvs.

Mentorings nav tikai par profesionālo izaugsmi. Tas ir par cilvēkiem. Ne velti šīs attiecības bieži kļūst dziļākas – veidojas draudzība, rodas kopīgas biznesa idejas. Mentorings ir attiecības, kas sākas ar vienkāršu sarunu un var aizvest līdz pārsteidzošām, skaistām dzīves pārmaiņām.

Mentorings ir attiecības, kas sākas ar sarunu un var aizvest līdz skaistām dzīves pārmaiņām.

Undīne Priekule, Viršu komunikācijas vadītāja

Komunikācijas jomā darbojos gadus desmit, un pa šo laiku ir uzkrājušās dažādas pieredzes – esmu strādājusi gan valsts pārvaldē, gan teātrī, gan dažādos freelance projektos. Kopš 2020. gada esmu iesaistījusies arī Latvijas Asociācijā sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP), un tieši caur to nonācu pie mentoringa programmas, kurā piedalījos kā mentore.

Programmas mērķis bija palīdzēt jaunajiem komunikācijas speciālistiem – gan tiem, kuri vēl studē, gan tiem, kuri nesen sākuši strādāt, – izprast profesijas būtību, virzienus un iespējas. Rūpīgi veidojām sadarbības pārus, ņemot vērā gan profesionālās intereses, gan personības. Ne visi mentoringa dalībnieki bija studenti, man bija divas dāmas, kuras nolēmušas mainīt profesionālo virzienu. Manuprāt, tas bija brīnišķīgi, jo man bija, ko dot, un viņām – spēks un vēlme saņemt. Mums labi saskanēja.

Mentoringa process notika gan individuāli, gan grupās 

– piedalījāmies arī LASAP rīkotajos nozares semināros, kuros apspriedām aktuālas tēmas – no krīžu komunikācijas līdz digitālo kanālu izmantošanai un iekšējās un ārējās komunikācijas stratēģijām. Daudzi no maniem mentorējamajiem programmas sākumā vēl īsti nezināja, ko nozīmē būt sabiedrisko attiecību speciālistam, kāds virziens viņiem piemērots, kādus instrumentus izmantot. Daļa arī šaubījās, vai vispār spēs šo profesiju apgūt. Šeit redzēju savu lomu – palīdzēt pārvarēt neziņu un dot ticību savām spējām.

Viena no tēmām, ko īpaši izcēlu, bija investoru attiecības. Tā ir niša, kas Latvijā šobrīd tikai attīstās, – vairāki uzņēmumi dodas uz biržu, ceram, ka tostarp arī valsts uzņēmumi. Viršos mēs šo pieredzi jau esam izgājuši, un man bija iespēja dalīties ar to, kas praktiski notiek šajā procesā. Tā ir informācija, ko citur tik vienkārši neiegūsi.

Mentoringa process arī man deva ļoti daudz. Tas bija kā impulss atskatīties uz savu ceļu, apzināties, ko esmu paveikusi, kā arī no jauna novērtēt savas zināšanas. Un man bija milzīgs gandarījums redzēt reālas pārmaiņas savās mentorējamajās – kā viņas atvērās, kļuva pārliecinātākas, sāka formulēt savas intereses un virzību.

Es ticu mentoringam, jo arī savas karjeras sākumā satiku vadītājus, kuri man uzticējās. Iespējams, formāli viņi nebija mentori, bet viņu attieksme, atbalsts un ticība man bija līdzvērtīgi. Manuprāt, tas ir izšķiroši – lai kāds redz tavu potenciālu un dod iespēju. Tad pat šķietami sarežģītas lietas kļūst paveicamas.

Tas ir izšķiroši – kāds redz tavu potenciālu un dod iespēju.

Inga Matvejeva, SEB bankas Piedāvājuma attīstības vadītāja

Ar mentoringu esmu pazīstama no abām pusēm. Esmu bijusi mentore gan skolēniem MOT programmā, gan pieaugušajiem Future Heroes un dažādos uzņēmējdarbības inkubatoros. Taču šoreiz vairāk gribu pastāstīt, kā ir būt mentorējamās lomā.

Viss sākās Covid-19 laikā, kad nolēmu mainīt profesionālo virzienu. Pieteicos jaunai pozīcijai – tai, kurā strādāju šobrīd. Tā prasīja plašāku redzējumu un stratēģisko domāšanu – daudz vairāk, nekā biju darījusi līdz šim. Man bija pieredze darbā ar klientiem un liela vēlme mācīties, biju atvērta pārmaiņām, centos, darīju, un man sanāca. Tomēr jutu, ka man vajadzīgs profesionāls un arī emocionāls atbalsts – kāds, ar kuru varu parunāties, kurš piepalīdz. Vērsos pie kolēģa, kurš pirms tam bija šajā pašā amatā. Mums bija līdzīga domāšana un labs kontakts – tas, manuprāt, ir viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai sadarbībai. Es viņam piezvanīju un teicu: «Klau, Ģirt, man ļoti patīk, kā tu strādā, es gribu tāpat!»
Tā sākās mūsu mentoringa attiecības – bez formālas programmas, uz personīgas iniciatīvas pamata.

Sākumā tikāmies reizi divās nedēļās, vēlāk – pēc sajūtām.

Mums nebija noteikta plāna vai termiņa, tikai vienošanās, ka darīsim to tik ilgi, kamēr man tas būs vajadzīgs. Arī kolēģis bija ieinteresēts man palīdzēt, jo, lai gan strādājām paralēlās vienībās, mums uzņēmumā bija kopīgs mērķis. Šis mentoringa posms noslēdzās aptuveni pirms gada, taču mēs joprojām laiku pa laikam sazināmies, pārrunājam idejas un aktuālos izaicinājumus.

Tagad, pēc četriem gadiem, Piedāvājuma attīstības vadītājas amatā jūtu, ka atkal esmu gatava paplašināt savu redzesloku. Šoreiz pēc mentora lūkojos ārpus savas organizācijas. Man gribas augt ne tikai profesionāli, bet arī cilvēciski – attīstīt savu līderības potenciālu. Tas nenozīmē obligāti kādu vadīt, bet saprast, ko nozīmē būt līderim – ar pārliecību, piemēru, attieksmi.

Uzrunāju sievieti – vadītāju lielā starptautiskā uzņēmumā. Mēs bijām viena otru redzējušas konferencēs, taču nekad iepriekš nebijām sarunājušās. Sekoju viņai sociālajos medijos, biju lasījusi intervijas, un kādā brīdī man radās sajūta, ka gribu ar šo dāmu aprunāties. Uzrak­stīju, kas mani viņas darbībā un attieksmē iedvesmo, un pajautāju, vai viņa piekristu būt mana mentore. Un viņa atbildēja jā. Pēc pāris dienām mums būs pirmā tikšanās, un es ar patīkamu satraukumu gaidu, kurp tas mani aizvedīs.

Manuprāt, cilvēki ir atvērtāki, nekā mēs domājam. Bailes prasīt, bailes no atteikuma – tas ir saprotami. Bet – kas ir sliktākais, kas var notikt? Ja kāds man palūgtu palīdzību brīdī, kad varu to ieplānot savā dienas kārtībā, es arī piekristu, ja redzētu, ka man ir, ko dot. Mentorings ir abpusējs process. Tu piepildies gan dodot, gan saņemot. Ir svarīgi saprast, ka šī pieredze nav vienvirziena, arī mentors gūst atziņas, gandarījumu, reizēm pat izaicinājumu domāt citādi.

Kad esmu bijusi mentores lomā, esmu sapratusi, ka laika plānošana ir izaicinājums. Bet vēl lielāks izaicinājums ir saskaņot gaidas – vai mēs viens otram deram, vai spējam būt atklāti? Kad cilvēks mainās, paplašina redzesloku, pārbauda sevi – tas mani iedvesmo visvairāk.
Manuprāt, mentoringa būtība ir vienkārša un sirsnīga – cilvēks cilvēkam

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.