Rīga +10°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā jau ierasts šādās reizēs, vairāki «Kilograms kultūras 2024» laureāti izmantoja iespēju tiešraidē paust kādu sabiedrībai nozīmīgu vēsti. Īpaši šajā laikā, kad politiskā situācija pasaulē un kara iznākums Ukrainā ir tik neskaidrs.
Kategorijā Teātris uzvarēja Valmieras teātra izrāde Reiņa Suhanova režijā Pazudušais dēls, un režisors saņemot balvu, sacīja.
«Kad agresija ieņem tik augstu vilni, mums ir jāuzmana pašiem sava ģimene.
Citi lasa
Aicinu sasparoties un tikt galā ar savu sētu, tad paskatīties, ko mēs varam darīt savā pagastā, novadā un valsts labā.»
Kategorijā Literatūra apbalvojumu saņēma aktrises Zanes Daudziņas grāmata Bērnudienas Komunālijā, kas šobrīd tiek tulkota arī ukraiņu valodā. Zane uz skatuves sacīja: «Rakstot šo grāmatu, man bija iluzora sajūta, ka es rakstu par baisu un absurdu laiku, kas nekad vairs nenāks. Tagad, raugoties pasaules notikumos, ir skaidrs, ka
nekas nav beidzies, atkal visa pasaule vārās baisā komunālijā, un nav redzama izeja.
Sajūta ir kā greizo spoguļu karaļvalstī, kur daži jūtas vienlīdzīgāki par citiem.
Kā noturēt savus cilvēcības bastionus, kā dzīvot šādos apstākļos? Sākt katru rītu pašam ar sevi, dzīvot tādu dzīvi, lai mēs katrs esam kā droša laipa no pagātnes uz nākotni.»
Visasākais bija Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kurš uz skatuves kāpa kopā ar arhitekti Zaigu Gaili, jo kategorijā Notikums tika apbalvota Jaunā Rīgas teātra restaurācija un grāmata Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Viņš bija rūpīgi gatavojies šim iznācienam un izmantoja savu iespēju paust viedokli par notiekošo Latvijā Ukrainas kara kontekstā.
«Šādos pasākumos labais tonis ir par Ukrainu kaut ko skaistu pateikt.
Es tomēr gribu atgādināt, ka valstij visu laiku cauri iet vagoni no Krievijas. Pagājušogad Latvijas imports uz Krieviju bija 400 miljoni un otrā virzienā vairāk kā miljards. Es gribu vērsties pie sabiedrības, jo trīs gadus atpakaļ, kad sākās lielais karš, mākslinieki un kultūras darbinieki kopš tā laika tur ir tāds totāls boikots. Jā, sākumā daži no viņiem atnāca mūsu pusē, kāds aizgāja tajā pusē, bet kopš tā laika
mākslā un kultūrā nekāda sadarbība vispār nav iespējama. Ja kāds kaut ko tādu gribētu darīt, viņu laikam nošautu.
Tas ir izslēgts. Visa pārējā sabiedrība un ekonomika ar to nez kāpēc nodarbojas, valdība to atbalsta, visiem tas liekas ok. Nākamreiz, kad kāds politiķis runās šitās smukās runas par Ukrainas atbalstu, vienmēr atcerieties to, ka Latvijas valsts lielā mērā finansē ukraiņu slepkavošanu. Tomēr sabiedrībai ir jāzina, ka mākslinieki un arī sportisti tā ir viena lieta, bet pārējā sabiedrība šeit uzvedas pilnīgi savādāk,» savu runu noslēdza Hermanis.
