Rīga +17°C 
Izpildi testu
ReceptesNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Dārdoņa bija tāda, ka šķita – virs mums sabrukuši bumbu patvertnes griesti. Ģipša gabali krita uz galvas.
Cilvēki kliedza, un manas meitas krita histērijā.
Katja gaudoja, saritinājusies kamoliņā uz grīdas, Liza, cieši man pieķērusies, trīcēja. «Elpo, elpo,» es viņai teicu, redzot, ka meita nevar ievilkt elpu. «Galvenais, ka mēs visi esam šeit, un tas nozīmē, ka viss ir labi,» visu laiku atkārtoju. Kad meitenes mazliet nomierinājās, kaimiņiene atrāva skatienu no sava telefona, paskatījās uz mani un teica:
«Tu esi no augšējā dzīvokļa, vai ne? Man raksta, ka tur kaut kas ir noticis.»
agrā rīta stundā Telavivā notikušo apraksta ziņu diktore Alija Sudakova.
«Pārsteidzoši, bet tieši šī bija tā reize, kad es nekur negribēju doties. Dienu pirms tam man mugurā bija sastrēdzis nervs, un pie dažām kustībām ķermeni caurstrāvoja paralizējošas sāpes. Kad atgriezos no darba, knapi izlīdu no mašīnas un, knapi valdot asaras, tiku līdz dzīvoklim,» atminas viņa. Tāpēc,
kad telefonos atskanējis trauksmes signāls, viņa teikusi vīram, ka šoreiz neies uz patvertni.
Taču viņš nepiekāpās un stutēja sievu kājās. Viņa ar pūlēm ietūcījusies pilnajā liftā un tomēr devusies uz pagrabstāvu. Tiklīdz viņa kopā ar meitām nonāca patvertnē, atskanēja apdullinošais troksnis.
Pēc kaimiņienes paziņojuma, ka viņu dzīvoklī kaut kas atgadījies, meitas atkal sākušas satraukties, jo
uz balkona palicis 24 gadus vecais runājošais papagailis Dusja.
Kad iedzīvotāji piecos no rīta izgājuši no patvertnes, tapis skaidrs – situācija ir nopietna, visapkārt bija izbiruši logu stikli. Kad ģimene ienākusi savā dzīvoklī, skats bijis patiešām bēdīgs. Visi lielie panorāmas logi bija saškaidīti. «Visa grīda, dīvāni, gultas bija pārklātas ar sīkām stikla daļiņām. Par laimi Dusja savā būrī bija sveika un vesela. Tikai neparasti klusa.
«Es nezinu, vai viņa vēl kādreiz gribēs ar mums sarunāties pēc tā, ko pārdzīvojusi,»
tā Alija.
«Es skatījos uz stikliem visapkārt un domāju – paldies Dievam, mēs visi esam dzīvi. Tas ir brīnums,» atzina Alija. Tālākais viņu līdz sirds dziļumiem aizkustinājis. «Kā es varu tev palīdzēt?» šo frāzi šorīt saņēmu desmitiem reižu – no tuvākajiem un knapi pazīstamiem. Paldies mani mīļie, jūs atjaunojat manu ticību cilvēcībai,» pateicas Alija.
«Nezinu, tas ir bezmiegs vai adrenalīna pieplūdums, bet jūtos laimīgāka nekā jebkad, klīstot pa savu izpostīto dzīvokli, es jūtos dzīva. Galu galā varēja būt pavisam citādi, ja mēs nebūtu devušies uz bunkuru. Neaizmirstiet to, ja pēkšņi šaubāties vai esat pārāk slinks, lai trauksmes dēļ celtos naktī,» piekodina viņa.
