DISKUSIJA: Vai Tramps piespiedīs Amerikas latviešus atgriezties?

Diskusijā piedalās:

Ģirts Smelters, biedrības Ar pasaules pieredzi Latvijā valdes loceklis

Daina Šulca, Rīgas plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore

Valdis Krebs, Rīgas Stradiņa universitātes (R)E-TIES pētnieks

Katram no jums ir savs atgriešanās stāsts.

Ģirts Smelters: Kopā ar bērnības draugu, jau pabeiguši universitātes Latvijā, izdomājām, ka brauksim apkārt pasaulei – katrā vietā mēģināsim satikt latviešus, kas dzīvo tajā valstī, un uzrakstīsim par viņiem stāstus.

Nosaucām projektu – 100 latviešu stāsti. Satiekoties ar vairāk nekā simt emigrācijas latviešiem un uzzinot par viņu identitātes transformāciju, pats gribēju iet cauri šai pieredzei, un tas mani noveda līdz studijām Dānijā. Kopenhāgenā studēju četrus gadus. Mērķtiecīgi devos prom ar domu, ka savākšu vērtīgo un braukšu atpakaļ uz Latviju.

Daina Šulca: Mūža lielākā daļa pagājusi Latvijā, bet pirms kāda laika bija iespēja aizbraukt uz Dāniju mācīties dāņu valodu. Dzīvoju ļoti skaistā vietā, pašos Dānijas ziemeļos pie Skageraka šauruma, kur satiekas Baltijas un Ziemeļjūra.

Jau braucot prom, zināju, ka atgriezīšos. Mācoties valodu, satiku dažādu tautību cilvēkus. Ja runājam par profesionālo izaugsmi, studiju biedriem bija iespēja dabūt tikai mazkvalificētu darbu. Ir zināmi stikla griesti, līdz kuriem kā sveštautībnieks vari augt, – es nekad valodu nezināšu tik labi kā dānis. Lai Latvijā izveidotu profesionālo ceļu, vajadzīgi 10–15 gadi. Dānijā tas ir vēl vairāk. Reiz, atgriežoties atvaļinājumā Rīgā, domāju – ja dabūšu darbu, es palieku. Un tā arī notika.

Un otrs dzinulis – biju nogurusi no Dānijas pārticības. Viņiem viss ir tik ļoti sakārtots, paredzams, man trūka kādas idejas, izaicinājuma. Dāņi, kuri viesojās pie manis Latvijā, bija sajūsmināti par iespējām, jo te viss vēl veidojas, sabiedrība ir attīstoša.

Valdis Krebs: Esmu dzimis Amerikā. Pirmo reizi kā tūristi uz Latviju atbraucām 1986. gadā pēc Čornobiļas avārijas. Pēc tam 90. gados sāku sadarboties ar dažādām Latvijas universitātēm. Gan es, gan sieva bijām pieraduši būt Latvijā, domājām – nekļūstam jaunāki, ir laiks braukt. Tā 2023. gada novembrī arī atbraucām, un mums ļoti patīk.

Daudzi grib doties uz Ameriku. Kāpēc jums bija vēlme no tās atgriezties?

Valdis K.: Tagad nav īstais laiks doties uz Ameriku! Mēs ar sievu jutām, ka Latvija ir mūsu īstā vieta. Amerikā bija darbs, bet lielākā daļa radu – brālēni un māsīcas – Latvijā. Varu strādāt jebkurā pasaules vietā, biju izveidojis labu tīklu ar Latvijas universitātēm. Nolēmām, ka ir pareizais laiks braukt atpakaļ. Kad uzaugām, bija zelta periods, bet pēdējos gados lietas Amerikā iet uz leju. Tagad skatāmies ziņas un domājām: «Wow, good choise!» Nenožēloju, ka pārcēlāmies, arī finansiāli neko nezaudēju. Nopirkām Pierīgā māju, kas ir ļoti līdzīga tai, kāda bija Amerikā, cena apmēram tā pati. Mums atgriešanās bija ļoti viegla.

Draugiem un radiem stāstu, cik laba te ir veselības aprūpe, – daudz labāka nekā dzirdējām iepriekš. Man ir astma, bet te atradu ļoti labu ārstu. Amerikā gāju uz slavenu slimnīcu, bet te ir labāk. Sievai bija problēmas ar muguru, viņa aizgāja uz klīniku un izlaboja to, ko neizdarīja Amerikā. Mums nav apdrošināšanas, bet tik un tā sanāk lētāk nekā Amerikā.

Arī jūsu dēls, kuram 30 gadu, pārcēlās. Viņu vajadzēja pārliecināt?

Valdis K.: Nē, sākumā viņš nebija plānojis pārcelties, bet dzīvē tā sanāca, ka bija izdevība braukt, un viņš to izdarīja.

Pierīga ir rajons, uz kurieni atgriežas visvairāk?

Daina Š.: Latvijā jau sešus gadus darbojas reemigrācijas koordinatoru programma. Katrā reģionā – Vidzemē, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē – ir savs koordinators. Es atbildu par Rīgas un Pierīgas pašvaldībām. Rīgā atgriežas visvairāk.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2023. un 2024. gadā atgriezās 8000–9000 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 40 procenti – Rīgā un Pierīgā. Tas izskaidrojams arī ar to, ka šajā reģionā ir labāk apmaksāti darbi, ģimenei – kultūras un sporta pasākumi, bērniem vairāk iespēju pulciņiem.

Daudzi atgriežas arī Vidzemē, Kurzemē un Latgalē, mazāk Zemgalē, jo tas ģeogrāfiski ir mazākais reģions. Sešu gadu laikā visi reemigrācijas koordinatori apkalpojuši vairāk nekā 20 000 mūsu cilvēku ārzemēs, no kuriem atgriezušies vairāk nekā 5000. Rīgu un Pierīgā – vairāk nekā 1600.

Pārceļas dažādu vecumu cilvēki ar atšķirīgiem stāstiem.

Kāda sieviete, atgriežoties no Lielbritānijas, teica, ka ar Lielbritānijā nopelnīto pensiju maksās par komunālajiem pakalpojumiem un pārtiku, bet par Latvijā nopelnīto izklaidēsies ar mazbērniem.

Arī profesiju spektrs ir ļoti dažāds. Uz Rīgas reģionu pārceļas daudz mediķu, arī augsti kvalificētu – atver klīnikas, privātprakses, strādā asinsvadu ķirurģijā, ortopēdijā. Pārceļas arī IT speciālisti.

No kopējā atgriezušos skaita ar reemigrācijas koordinatoru atbalstu atgriezies salīdzinoši neliels procents.

Daina Š.: Daudzi uztur sakarus ar Latviju un paši tiek ar visu galā. Pie mums vēršas tie, kuriem pēc 15 prombūtnes gadiem nepieciešama konsultācija, palīdzība. Daudz vēršas ģimenes ar bērniem, kad ir vajadzība bērnus iekārtot skolās.

Augsti kvalificēts speciālists var saņemt 1800 eiro lielu pabalstu.

Daina Š.: Rīgas pašvaldības programma nosaka, ka augsti kvalificēti speciālisti, kas atgriežas un deklarējas Rīgā, nostrādā zināmu laiku Latvijā reģistrētā uzņēmumā un kuriem bruto alga ir 2500 eiro, var rakstīt pieteikumu un saņemt diasporas pabalstu. Tāds pabalsts ir vēl dažās pašvaldības ārpus Rīgas, bet ne visā Latvijā.

Vai reemigrantiem būtu jāpalielina materiālais atbalsts?  

Daina Š.: Latvijā ir ļoti vajadzīgi cilvēki. Uzskatu, ka Latvijas virziens ir reemigrācija, nevis imigrācija. Ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā 400 000 mūsējo. Mums ir, ko darīt, jo šos cilvēkus vajag atpakaļ. Esmu par to, lai vēl vairāk atrastu finanses ģimenēm ar bērniem, jo tas ir nopietns solis, kuru viņi ir pārdomājuši. Bērns ienāk citā skolā, klasē, vidē. Parasti saku: vērojiet bērnu, nepieļaujiet, ka viņš noslēdzas un negrib iet uz skolu, jo nav draugu. Jāseko līdzi, jārunā ar klases audzinātāju, lai bērns justos labi.

Būtu jāatrod līdzsvars, lai tie, kuri nav aizbraukuši, nejustos sliktāk par tiem, kuri atgriežas. Reemigrantiem ir iespēja saņemt arī finansējumu biznesa uzsākšanai.

Daina Š.: Bet vietējiem ir citi granti, katra pašvaldība piedāvā atbalstu uzņēmējdarbībai! Tiem, kuri atgriežas, maksimālais pabalsts biznesa uzsākšanai ir 12 000.

Ģirts S.: Vajag burkānus, lai cilvēkus dabūtu atpakaļ. Jāeksperimentē ar rīcībpolitikas instrumentiem un jāskatās, kas strādā un nestrādā. Mēs, kas te esam uz vietas, ilgtermiņā iegūstam no tā, ka atpakaļ atbrauc mūsu cilvēki.

Valdis K.: Galvenā lieta nav burkāni, bet tas, ko cilvēks pats grib.

Domāju, ka Amerikas latviešiem burkāns būs Tramps – viņš vienu daļu izstums ārā.

Trampa dēļ varētu sākties jauns Amerikas latviešu pārcelšanās vilnis?

Valdis K.: Jā, varētu būt vilnis atpakaļ. Zinu, ka daži Amerikas latvieši domā par pārcelšanos politiskās situācijas dēļ. Domāju, ka tie varētu būt latviešu zinātnieki, kuri strādā Amerikas universitātēs, īpaši sievietes, jo dzīve ir ļoti mainījusies.

Daina Š.: Gandrīz katru nedēļu saņemam ziņas no Amerikas latviešiem, kas vēlas pārcelties. Gan tiem, kuri tur dzimuši, gan tiem, kuri aizbraukuši. Par iemesliem neprasu, vairāk par to, kā nokārtot e-parakstu, bankas kontu.

Tramps rīkojas tā, lai latvieši atgrieztos Latvijā!

Valdis K.: Tā ir otrā labā lieta, ko viņš dara, bet tas arī ir viss.

Vai Latvija izmanto šo situāciju un vēršas pie tautiešiem Amerikā?

Daina Š.: Katrs cilvēks ir savas dzīves noteicējs. Lai uzņemtos atbildību un teiktu: brauciet, tagad viss būs, ir jāapzinās reālā situācija. Tik svarīgs lēmums kā atgriešanās cilvēkam jāpieņem pašam. Cilvēkiem, kuri aizbraukuši sen, saglabājusies domāšana, ka valsts par visu padomās. Pārceļoties jāsaprot sava personīgā atbildība. Bet mana pārliecība – Latvijā sapņus piepildīt ir vieglāk nekā ārzemēs.

Ģirts S.: Valdi, kāda ir tava pieredze strādāt Latvijā zinātnē?

Valdis K.: Laba, jo arī es mainos. Amerikā strādāju kā biznesa cilvēks, bija biznesa klienti. Tagad vairāk strādāju ar universitātēm. Cilvēkus interesē mana pieredze. Pirms gadiem 10–15 te pārcelt Amerikas idejas bija grūtāk, bet tagad cilvēki gatavi dzirdēt daudz vairāk.

Daina Š.: Priecājos, ka Valdis strādā universitātē! Jaunajiem zinātniekiem atgriežoties nav nemaz tik viegli akadēmiskajā vidē dabūt darbu.

Valdis K.: Man palīdzēja tas, ka jau bija izveidojies tīkls – cilvēki, kurus pazinu, biju iepriekš sastrādājies. Tas ir ļoti svarīgi.

Vai pārceļoties kaut mazliet domājāt par kara kontekstu?       

Valdis K.: Domājām, bet ļoti labi, ka Latvija ir NATO. Nedomājām, ka Amerikā būs tādas pārmaiņas, kādas ir tagad. Ja Amerika NATO kļūst neitrāla, esam priecīgi, ka tur vēl ir lielās valstis, tagad arī Zviedrija un Somija ir NATO. Domāju, ka būs labi.

Daina Š.: Atgriešanās process neapstājās ne kovidlaikā, ne tad, kad sākās Krievijas agresija Ukrainā. Neesmu dzirdējusi, bet iespējams, ka kāda lēmumu tas tomēr ietekmē, jo drošības faktors ir ļoti būtisks.

Viens no atgriešanās iemesliem esot tas, ka dzīve Rietumos kļūst arvien dārgāka, bet dzīves līmenis Latvijā, īpaši Pierīgā, pietuvojies Eiropas standartam.

Daina Š.: Tieši tā. Rietumos pārtikas un īres cenas ir tā pieaugušas, ka cilvēki vairs netiek galā un parēķina, ka Latvijā, varbūt saņemot mazāku algu un nomaksājot visus rēķinus, dzīvotu ne sliktāk.

Valdis K.: Daudz kas Latvijā ir lētāks, arī ēdiens ir daudz labāks. Amerikas ēdiens ir riebīgs.

Ģirt, jūs savā biedrībā satiekat daudz cilvēku. Kāpēc viņi atgriežas?

Ģirts S.: Liela daļa atgriezās kovidlaikā. Ja nevari iet cilvēkos, socializēties, veidot profesionālo tīklu ārvalstīs vai ja esi viens, nevari iet uz tusiņiem un atrast otru pusīti, labāk braukt atpakaļ. Mums biedrībā vairāk ir jaunu profesionāļu, kuri bija aizbraukuši studiju vai darba dēļ, jo kādā brīdī savā profesijā nav varējuši atrast realizāciju.

Ir tādi, kuri saprot – esmu gana daudz realizējies, tagad esmu gatavs dot atpakaļ no tā, ko iemācījos. Latvijā to var izdarīt pilnvērtīgāk un jēdzīgāk. Biedrībā veidojam kopienu, kas ir atvērta dažādām iniciatīvām, lai pieredzes došanu atpakaļ vairāk veicinātu.

Ir cilvēki, kas bijuši vairākās valstīs un sapratuši – pasaule redzēta, ir laiks piezemēties un vīt ģimenes ligzdiņu. Latvijā ir auglīga augsne, lai dzītu saknes.

Vēl ir cilvēki ar bērniem, kuriem drīz jāiet skolā, jo, kad viņi jau ir skolēni, būs daudz grūtāk izraut no sistēmas un pārcelties.

Ārzemēs pats kļuvi ambiciozāks, labāk saprati savu identitāti. Sajuti, ka ir pienākums kaut ko dot atpakaļ?        

Ģirts S.: Pienākums ir stiprs vārds. Drīzāk tā ir vēlme. Ir daudz cilvēku, kuri meklē veidu, kā dot atpakaļ, būt vajadzīgiem. Man patīk teiciens – vienā brīdī skaties, kur zāle ir zaļāka, bet tad saproti, ka zaļāka tā ir nevis otrā krastā, bet tur, kur tu to laisti.

2017. gadā atbraucot atpakaļ, mans draugu loks izveidojās no biedrības cilvēkiem. Joprojām esam labi draugi. Identitāte izveidojas no tā, ka aizbraucot jāsāk dzīvot no nulles – nav draugu, nav vecāku. Jāsāk būvēt dzīve teju no sākuma. Šī pieredze ļauj viegli rezonēt ar cilvēkiem, kas arī gājuši tai cauri. Kā armijniekiem dažādās pasaules valstīs – arī viņi jūt brālību.

Pie mums ir IT speciālisti, cilvēki, kas strādā universitātē, zinātnē, valsts sektorā, privātbiznesā. Ir arī tādi, kas kopīgi izveido biznesu.

Vai no ārzemēm atgriežas arī cilvēki, ko mēdz saukt par sēņu un zemeņu lasītājiem? Visbiežāk bez izglītības, aizbrauca pelnīt, strādājot parastus darbus.

Daina Š.: Jā, atgriežas arī cilvēki, kas strādājuši noliktavās, zemeņu un šampinjonu laukos. Iemesls katram ir cits, bet arī Latvijā viņi meklē kvalifikācijai atbilstošu darbu. Latvijā gaidīts ir ikviens – ne tikai augsti kvalificēti speciālisti. Mūsu cilvēki, kas dzīvojuši un strādājuši ārzemēs, ir kā lakmusa papīrs – atbraucot viņi pasaka un parāda lietas, ko mūsu valstī vajadzētu uzlabot un mainīt. Strādājot arī vienkāršos darbos, viņi ir ieguvuši fantastiskas zināšanas un pieredzi, iepazinuši citas kultūras un daudz ko var dot.

Valdis K.: Pirms 20 gadiem Latvijā kaut ko dot atpakaļ bija ļoti grūti, jo neviens neko pat negribēja dzirdēt. Teica: tu esi amerikānis, tūdaļ brauksi atpakaļ uz Ameriku, un tā ir cita pasaule. Tagad cilvēki ieklausās daudz vairāk, viņi grib zināt, un tā ir pavisam cita sajūta. Varbūt tagad Stradiņa universitātē strādāju ar citu paaudzi – jaunākiem cilvēkiem nekā tad, kad strādāju Latvijas Universitātē.

Ģirts S.: Ir pagājis laiks, cilvēki redzējuši, ka mums der idejas, kas nāk no ārpuses.

Daina Š.: Pirms pieciem gadiem, kad Latvijā sākās programma reemigrācijas atbalstam, vietējā sabiedrība īsti nebija gatava tiem, kas atgriežas. Ikvienam, kas brauc atpakaļ, tas ir ļoti svarīgs, unikāls notikums – viņam mainās visa dzīve. Varbūt atbraucējs gaida, ka apkārtējiem viņa atgriešanās būs līdzīgi emocionāls notikums, bet sabiedrībai tas nav tik liels. Pagājis laiks, un sabiedrība mainījusies – arī es jūtu, ka atbraucēju pieņemšana ir ļoti uzlabojusies.

Austrumeiropa un Rietumeiropa neatšķiras vairs tik ļoti kā pirms gadiem 10–15.

Ģirts S.: Atbraucot atpakaļ, cilvēki ir ar ļoti pozitīvām emocijām – uz sajūsmas viļņa: nu tik ies un darīs! Diezgan jāstrādā ar sevi, lai šo sajūtu noturētu un neļautu iezagties nihilismam. Ja tas izdodas, enerģija, ko vari nodot citiem cilvēkiem, ļoti palīdz. Esmu redzējis vairākus piemērus, ka cilvēki, atbraucot atpakaļ un atsitoties pret kādām sienām, sāk domāt: laikam te tomēr nevaru neko izmainīt… Latvijā reizēm vērojama neatvērtība jaunām idejām, tradicionālisms negatīvā nozīmē un bailes riskēt un pamēģināt ko jaunu.

Valdis K.: Es to saucu par padomju indi. Cilvēkos, kas izauguši padomju laikā, šī inde vēl ir galvā, un to nekā nevar dabūt ārā. Lai gan esam brīvā Latvijā un Rietumu ekonomikā, joprojām ir sajūta, ka kaut ko nevaram darīt tikai tāpēc, ka esam latvieši. Iepriekš šāda domāšana bija izteiktāka, tagad – daudz mazāk.

Ģirts S.: Tie, kas aizbraukuši un atgriezušies, ir ar lielāku riska apetīti – atvērtāki jaunām lietām, gatavi strādāt arī tad, ja nezina, kā būs. Šie cilvēki arī atgriežoties grib pamēģināt jaunas idejas – paskatāmies, noriskējam, vai un kā tas strādā, jo jebkurā brīdī varam atgriezties pie vecās kārtības. Bet rodas pretestība no tiem, kam riska apetīte ir mazāka.

Daina Š.: Tas, ka mūsu cilvēki aizbrauca, pasaules vēsturē nav unikāls gadījums. Pagājušajā gadsimtā arī no Norvēģijas aizbrauca gandrīz miljons cilvēku, simtiem tūkstošu dāņu dzīvo ārzemēs, un arī tur darbojas NVO, kas aicina savus cilvēkus atpakaļ.

Sabiedrības un valstu attīstības kontekstā ir pilnīgi normāli, ka cilvēki izbrauc un tad brauc atpakaļ, Latvija nav izņēmums.

Padomju laikā augām režīmā, kurā neko neredzējām, bet tad robežu vairs nebija – parādījās Eiropas brīvā darbaspēka kustība. Tas nebija nekas ārkārtējs, bija normāli, ka cilvēki brauca prom! Tiem, kas atgriežas un kritizē Latviju, ka te nav īsti tā, kā vajag, es ieteiktu atcerēties mūsu valsts vēsturi. Neesam kā Dānija, mūsu vēsture bijusi tik skaudra, un ar to ir jārēķinās! Bet paskatieties uz Latvijas attīstību – esam tik tālu tikuši!

Reemigranti stāsta, cik grūti pēc pasaules elpas ievilkšanas iedzīvoties Latvijas sabiedrībā, – mēs esot ļoti atturīgi, pārāk piesardzīgi, pat nīgri…

Valdis K.: Es iesaku nopirkt suni! Mums no Amerikas līdzi atbrauca neparastas šķirnes suns Tālīts – zeltainā retrīvera un pūdeļa krustojums jeb goldendoodle. Ejam ārā, staigājam. Ar ļoti daudziem cilvēkiem – gan tūristiem, gan vietējiem – esam uzsākuši sarunas tieši tāpēc, ka mums ir suns! Svešinieks drīz vairs nav svešinieks, jo ir iemesls sarunai: o, cik skaists, kas tā par šķirni? Kad sāc runāt, cilvēki ir ļoti draudzīgi. Krieviski gan nerunāju – ja ar mani runā krieviski, atbildu angliski.

Kāda skolotāja pēc ilgstošas dzīves Skotijā atgriezās Latvijā un nespēja pieņemt zemo apkalpošanas kultūru. Kāds mikroautobusa šoferis viņai rupji uzrūcis, bet pēc lūguma būt laipnākam sievieti pasūtījis…

Valdis K.: Mēs arī esam satikuši šādus cilvēkus, bet tie tomēr nav vairumā. Tādi ir visur, arī Amerikā, bet nevajag uz viņiem fokusēties. Jāskatās uz labajiem, jo viņu ir daudz vairāk.

Ģirts S.: Kad sāku dzīvot Kopenhāgenā, ātri vien sapratu, ka tur cilvēkos ir lielāks miers ikdienas saskarsmē, sīkās lietās un niansēs. Veikalā, sabiedriskajā transportā, uz ielas nejūt tik daudz stresa un neirotisma.

Atgriežoties Latvijā, sāku strādāt valsts pārvaldē – Latvijas Investīciju attīstības aģentūrā. Dānija ir valsts ar ļoti horizontālām hierarhijām, bet Latvija pagaidām tāda nav. Biju paņēmis līdzi un ikdienā izmantoju Dānijas pieeju un jutos ar to komfortabli – ne tāpēc, lai kādu provocētu, bet tā rīkoties man likās organiskāk. Kādam tas dažkārt lika saraukt uzaci – tā bija kultūru atšķirība.

Daina Š.: Ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēka – tas ir personības un jušanas jautājums. Ir arī tā, ka, atgriezies no ārzemēm, jaunais darbinieks sāk mācīt darba devēju, ko un kā darīt. Atgriežoties tomēr jāņem vērā, ka būs jārēķinās ar situāciju jaunajā darbavietā – jābūt savstarpējai sapratnei. Bet var būt arī tā, ka darbinieks tiešām zina, kā ir labāk! Abas pasaules jāliek kopā.

Katru gadu notiek Rīgas reģiona reemigrācijas domnīca, un vienu gadu tā bija tieši darba birža – uzņēmējdarbības centru vadītāji no pašvaldībām un lielo uzņēmumu pārstāvji, kas meklē darbiniekus. Atceros, kāda meitene gribēja strādāt kādā Latvijas pilī vai muižā – tad sazinājos ar Piļu un muižu asociāciju. Reiz no eksotiskas zemes pēc ilgstošas prombūtnes atgriezās finanšu konsultants, palīdzēju sazināties ar attiecīgās nozares asociāciju.

Cilvēki, kas atgriežas, mēdz vest līdzi otru cilvēku, kas nekad nav dzīvojis Latvijā. Vai no valsts puses ir padomāts par viņu integrēšanu?

Ģirts S.: Dienas beigās jau vienmēr ar visu jātiek galā pašam. Mūsu biedrībā arī ir cilvēki ar otrajām pusītēm, kas nav latvieši. Cenšamies būt atvērta kopiena un radīt vidi, lai šiem cilvēkiem būtu vieglāk iejusties un atrast sociālos saķeres punktus, nevis likt justies: esi atbraucis uz citu valsti, tāpēc tev tagad jānolien stūrī un jāgaida, ka kāds pienāks un parunāsies.

Vai zināt kādu cilvēku, kas ir atgriezies, bet pēc tam tomēr aizbraucis atpakaļ?

Daina Š.: Manas piecu gadu prakses pirmsākumos bijuši tikai pāris šādi gadījumi. Pieļauju, ka kāds arī aizbrauc, bet netieku par to informēta.

Valdis K.: Kad Amerikas latvieši pārcēlās deviņdesmitajos gados, viņiem te daudz kas negāja tā, kā gribējās, daudzi brauca atpakaļ. Toties no tiem, kas atgriežas tagad, nedomāju, ka daudzi brauc atpakaļ.

Šajā diskusijā aicinājām piedalīties arī 17 gadu vecu čalīti, kas vairākus gadus kopā ar vecākiem nodzīvoja Anglijā, spēlēja tur hokeju, bet tagad viens pats atgriezies Latvijā, jo te jauniešu hokeja līmenis ir augstāks.

Daina Š.: Arī es zinu līdzīgus stāstus – vecāki vēl dzīvo ārzemēs, bet viņu pusaudži atgriežas. Parasti nepilngadīgie bērni, nokārtojot aizbildnību, dzīvo pie vecvecākiem. Pusaudži Latvijā grib atgriezties tāpēc, ka viņiem te labāk patīk. Hokejs patīk! Draugi!

Ģirts S.: Esmu dzirdējis arī par jauniešiem, kas nav te piedzimuši vai lielu daļu dzīves nodzīvojuši, bet grib atgriezties. Lielākais emigrācijas vilnis bija pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā. Aizbrauca ģimenes ar maziem bērniem, nu šie bērni paaugušies un redz: o, daudzas lietas mēs varētu paveikt Latvijā! Viņiem svarīgi tas, ka te ar kaut ko varēs izcelties, – esi īpašs ar to, ka dzīvoji kur citur, tev ir stāsts, tāpēc esi interesantāks.

Daina Š.: Atgriezās ģimene no Īrijas, uzcēla Pierīgā māju. Bija pagājuši pirmie mēneši, un viņiem prasīju:

kas jums patīk Latvijā? Sieviete teica: «Smarža! Ticiet man – Latvijā rudens vai ziema smaržo tik vienreizīgi, Īrijā tā nebija.»

Viņus atvilināja atpakaļ un emocionāli piesaistīja sēņošana, ogošana, iešana dabā.

Vai Latvija tuvākajā laikā var gaidīt reemigrācijas vilni?

Ģirts S.: Domāju, ka jā. Cilvēkus nosvērt par labu šim lēmumam un saukt atpakaļ varētu ekonomiskais faktors. Protams, turot īkšķus, ka te nesāksies kādas nevēlamas ģeopolitiskas lietas. Paskatāmies, kas notiek ar Lielbritānijas ekonomiku – tā iet uz leju straujiem soļiem. Austrumeiropas valstīs, kas visu laiku pildīja cilvēku donoru lomu, daudzi atgriežas. Polija ir labs piemērs.

Gan Rīgas, gan citām pašvaldībām uz to būtu jāliek lielāks uzsvars. Ļoti praktiski – būtu jābrauc uz pasākumiem ārzemēs, kur satiekas latvieši, un jāstāsta gan par iespējām šeit, gan ceļu, kā atgriezties. Zinu, ka dažas pašvaldības to arī dara. Cēsu pilsētas domes cilvēki aizbrauc uz kādu lielāku Lielbritānijas pilsētu un saka: klau, mums jūs vajag! Cilvēkam jājūtas vajadzīgam. Kamēr šādas sajūtas nav, ir ļoti grūti piedabūt sevi ko mainīt, īpaši tik radikālā jautājumā kā dzīvesvietas, valsts maiņa. Mums vairāk jāsaka, ka šie cilvēki ir vajadzīgi!

Bet ne visiem obligāti jāatgriežas. Ir cilvēki, kuri var dot ļoti lielu pienesumu Latvijai, arī neesot te, bet strādā lielās organizācijās, ar savu sociālo un smadzeņu kapitālu palīdzot citā veidā.

Latvijā joprojām ir daudz zaļa lauka – te ir, ko darīt! Tā ir tik laba sajūta – man ir idejas, kuras esmu novērojis ārzemēs, bet te neviens vēl nav sācis tās īstenot.

Valdis K.: Ir svarīgi maisīt sabiedrības un kultūras, lai zināšanas plūst turp atpakaļ, jo tas uzlabo gan vietējo, gan citus tīklus. Cilvēkus, kas aizbrauc, nevajag aizmirst, vai viņš ir Dānijā, Lielbritānijā vai Amerikā. Saites jāpatur, jo tas, ko viņš iemācās un uzzina tur, pēc tam var noderēt arī te. Labāk iet tām valstīm, kam ir labāk sociālais kapitāls.

Daina Š.: Lai cilvēki atgrieztos, mums jāceļ valsts labklājība un drošība. Cilvēki, kas atgriežas, stāsta, ka pārcelšanās iemesls ir kriminogēnā situācija valstī, kurā viņi dzīvoja, – tur vairs nejutās droši. Ģimenes stāsta, ka, piemēram, Vācijas skolās lielākoties mācās trešo valstu pilsoņu bērni, bet Rīgā visa klase ir latvieši. Sava zeme un latvietība ir galvenie iemesli, kāpēc daudzi grib atgriezties. Vecāki bieži vēlas, lai bērni iegūst latviešu mentalitāti. To izjutu, arī dzīvodama Dānijā. Lai cik esam radniecīgi ziemeļu tautām, viņi tomēr ir citādi.

Valdis K.: Kad dzīvojām Rīgā, Valdemāra un Dzirnavu ielas krustojumā, arī naktī ejot ārā, jutāmies ļoti droši. Klīvlendā mēs to nedarītu.

Ģirts S.: Sievietes, kas dzīvojušas dažādās pasaules lielajās pilsētās, saka: viņas nekur nav jutušās tik droši kā Rīgā. Tā ir ļoti liela vērtība. Citējot klasiķus, Krišjānis Valdemārs bieži tiek piesaukts par savu ideju latvjiem braukt jūriņā un tad atgriezties. Tā ir ļoti vērtīga pieeja, kas der arī šodien. Jauniešiem ir svarīgi un vērtīgi braukt, gūt pieredzi, pilnveidot sevi, no malas paskatīties uz sabiedrību, no kuras nāc, lai pamanītu to, ko citādi nebūtu tu pamanījis. Un tad braukt atpakaļ!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.