Glāsti teikumu, kamēr tas sāk smaidīt
Televīzijā Mirdza nonākusi nejauši – piepalīdzējusi savam vīram režisoram Kārlim Tupiņam rediģēt radījuma scenāriju. Sanācis labi, viņas veikums novērtēts un Mirdza saņēmusi piedāvājumu pievienoties TV komandai. Pirmos trīs gadus darbojusies bērnu radījumu redakcijā, bet tad nonākusi nopietnos ūdeņos – Panorāmā.
Mirdza strādājusi ar visu sirdi un dvēseli – pamatīgi iedziļinājusies sižetu tēmās, rūpīgi rediģējusi tekstus, pārdzīvojusi, ja kaut kas tomēr nesanācis tā, kā iecerēusi. Kvalitāte bija viņas galvenais kritērijs. Viņa bija cilvēks ar augstu atbildības sajūtu. «Man patika process – meklēt, lasīt, izzināt, izdomāt tekstu. Reiz izlasīju kāda franču filozofa vārdus:
Citi lasa
«Glāsti teikumu, kamēr tas sāk smaidīt.» Un to es visu dzīvi esmu darījusi,»
pirms dažiem gadiem žurnālam Ievas Stāsti atzinās Mirdza.
Viņa gan ļoti kritiska bijusi pret savu izskatu. «Vienmēr esmu domājusi, ka man kā sievietei
ar savu izskatu vieglāk būtu strādāt presē vai radio, kur palieku aiz kadra un neviens neredz manus apaļos vaigus.
Vienmēr ir gribējies būt neredzamai, nekad nav paticis iet kadrā, lai gan man nav nekādu problēmu kameras priekšā runāt pie mikrofona. Es to varu,» sacīja Mirdza.
Gribēja izcelt labo
Vislielāko gandarījumu Mirdzai sagādājušas tikšanās ar labiem cilvēkiem, un tos viņa bieži atradusi ārpus lielpilsētas. Lasījusi reģionālo presi, iepazinusi iedvesmojošus ļaudis un izcēlusi viņus saulītē. «Žurnālistam ir jāsaprot, ka viņš nedrīkst pazemot cilvēku nevienā lietā – vai viņš ir labs, vai slikts,» teica Midza. Ar žurnālu Ievas Stāsti viņa padalījās kādā utopiskā idejā, kuru izstāstījusi arī saviem panorāmiešiem. «Mēs ļoti daudz kritizējam cilvēkus, kas ir amatos, bet vai nevarētu vienu dienu veltīt tikai labo darbu uzteikšanai. Ja arī kāda politiskā pārliecība un rīcība mums nepatīk, tomēr uzteicam to labo, ko viņš izdarījis pilsētai, Latvijai. Cilvēkam tas dotu gandarījumu un stimulu darīt vēl kaut ko labu. Šajā ziņā esam neobjektīvi, un tas man nepatīk.
Nekad nav tā, ka, amatā būdams, cilvēks dara tikai sliktu.
Mēs neprotam pateikt paldies, bet naids neko labu nedod,» Mirdza bija pārliecnāta.
Viņa teju 40 gadus uz darbu devusies ar prieku, tas viņu darījis laimīgu, jo bijusi nemitīga attīstīšanās, kā jauna apgūšana. «Kas negrib mācīties, tie nedrīkst par žurnālistiem strādāt,» pārliecināta bija Mirdza Tupiņa
Dieva sargāta
«Dievs mani ir sargājis ļoti smagos dzīves brīžos,» ticēja Mirdza. «Mans dēls pēc vidusskolas iestājās Politehniskajā institūtā, un viņu pēkšņi paņēma armijā, lai gan augstskolu studentiem dienēt nebija jāiet. Tas bija laiks, kad padomju armija atradās Afganistānā, un nebija lielāku šausmu, kā tur nonākt. Dēlu nosūtīja uz Afganistānu. Tie divi gadi, kad viņš tur bija, mums ar vīru paņēma pusi mūža. Tas bija drausmīgs laiks. Daudzi puiši mājās atgriezās cinka zārkā. Taisot vaļā pastkastīti, mums sirds drebēja – būs vēstule no Ulda vai nebūs. Domāju, ka tie divi šausmu pilnie gadi bija iemesls, kāpēc vīrs vēlāk saslima un 67 gadu vecumā mira ar vēzi,» neslēpa Tupiņa.
«Esmu pateicīga Dievam, ka dēls palika dzīvs.
Tas, kas tajā laikā notika ar viņu, ar mani un mūsu ģimeni, apstiprināja man Dieva esamību. Dievs sargāja Uldi, un tad, kad pārnāca, savos divdesmit gados meklēja Dievu, gāja baznīcā. Manī ticība Dievam ir dziļa. Bez tās es nebūtu neko izdarījusi. Bez tās es nebūtu izdzīvojusi,» uzskatīja Mirdza. Nu viņa ir devusies uz Dieva valstību…
.