Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tikai tā paralēlā realitāte nekur nav pazudusi – draudzīgi piedāvātas vai pat dzērienā iebērtas narkotikas, alkohols, seksuālo robežu pārkāpšana un arī pavisam dramatiskas pieredzes. Vai mēs, vecāki un jo īpaši mammas, kaut ko varam darīt? Vai varam savu atvasi, kas slīd laukā pa durvīm, kaut kā sagatavot arī riskam, kas gaida tur, ārpasaulē? Vai viņa vispār prot īstajā brīdī pateikt nē? Šoreiz vairāk par meitām, taču skaidrs, ka tieši tāpat bīstamās situācijās var nonākt arī dēli.
Konsultē Vita Vīlistere, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja Daudznozaru prevencijas nodaļas priekšniece; Anda Avena, nevalstiskās organizācijas Centrs Dardedze valdes locekle un interešu aizstāve.
Pārbijusies un izmisusi
Baibai bija sešpadsmit, kad viņa vasaras brīvdienu sākumā devās skolas braucienā uz Itāliju. «Bijām seši skolas labākie vecāko klašu skolēni un divas skolotājas. Mūs uzņēma skola ļoti skaistā ciematā, un tā nedēļa vienkārši paskrēja. Atvadu vakars skolā beidzās jau ap pieciem, likās stulbi pēdējo vakaru sēdēt viesnīcā, tāpēc mēs trijatā sarunājām ar vietējiem jauniešiem viņu mašīnā braukt uz pilsētu. Skolotājām nepateicām, un viņas tāpat bija aizgājušas šopingā. Sākumā bija forši, aizgājām uz klubu padejot, bet tur man kļuva mazliet nelabi no kokteiļiem.
Kad atgriezos no labierīcībām, visi mūsējie bija projām, un es sapratu, ka esmu palikusi viena!
Bija jau ļoti vēls, man nebija naudas taksim, turklāt telefons bija gandrīz izlādējies! Man blakus visu laiku turējās divi sveši puiši, faktiski pieauguši vīrieši, kas savā starpā nerunāja itāļu, bet citā, man nepazīstamā valodā. Viens sāka mani arvien vairāk aiztikt un visu laiku aicināja kopā aiziet līdz pludmalei. Kļuva ļoti neomulīgi. Izlikos, ka gribu uz tualeti, un no kabīnes sāku zvanīties. Zvanīju skolasbiedriem, neviens necēla, bet skolotājām baidījos zvanīt, jo mēs aizbraucām bez atļaujas un es biju iedzērusi. Ļoti negribēju uztraukt mammu, jo ko tad viņa varētu izdarīt, tomēr beigās izmisumā piezvanīju viņai uz Latviju. Paguvu pateikt, kurā pilsētā esmu, un telefons izslēdzās. Un tad gan es gandrīz raudāju… Kad atgriezos zālē, tas vīrietis kļuva aizvien uzmācīgāks, jau biju gatava bēgt uz ielas, kaut vai viena naktī svešā pilsētā. Par laimi, pēc kādas pusstundas ieraudzīju, ka cauri baram laužas manas skolotājas! Viņām bija piezvanījusi mamma, un skolotājas kopā ar vietējo skolotāju uzreiz ņēma taksi un brauca mani meklēt! Pārējie jau viesnīcā gulēja, un pirms tam nevienam nebija licies svarīgi pateikt, ka manis vēl nav. Viņi esot domājuši, ka turpat viesnīcas terasē smēķēju. Bet es vispār nesmēķēju!»
Tik daudz sīkumu – bail zvanīt skolotājai, bail pateikt nē svešu vīriešu pieskārieniem, neziņa, kur svešā pilsētā meklēt palīdzību, neziņa, ka var taču braukt ar taksi un samaksāt viesnīcā, ka var bārā palūgt uzlādēt tālruni… Vai sešpadsmitgadniece to nevarētu iemācīties? Un vēl draudzenes, kas pamet vienu klubā un neko nepasaka pieaugušajiem!
Mammas zina, ko nozīmē negulētas naktis, kad bērns devies uz ballīti, bet norunātajā laikā mājās neatgriežas un telefons neatbild. Un tad pat vienalga, vai atvasei ir vēl tikai 14 vai jau 20 gadu.
Kliedzieni dzīvoklī
Vasara ir tāds īpašs laiks, vesela jūra brīva laika un miljoniem vilinājumu. «Ir pasākumi, kas ieilgst līdz rīta gaismai, jaunieši pulcējas āra klubos, mūzikas festivālos, tiek svinēti izlaidumi, notiek publiskie pasākumi, kas noslēdzas ar ballēm, un tiek lietots arī alkohols. Alkohola lietošana mūsu valstī atļauta tikai no 18 gadu vecuma, bet daļa jauniešu to lieto jau 15 un 16 gadu vecumā, reizēm pat jaunāki,» stāsta Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības biroja Daudznozaru prevencijas nodaļas priekšniece Vita Vīlistere. Policijā lieliski zināms, cik bieži ir gadījumi, kad jaunieši saindējas ar alkoholu un reizēm arī narkotiskajām vielām un no kāda pasākuma vai jauniešu izklaidēm stiprā reibumā nonāk pie mediķiem! Jau pati saindēšanās ir bīstama, īpaši tad, ja spēlē piedalās narkotikas. Bet kas vēl var notikt? Izmantojot apreibuma radīto bezpalīdzību, jaunieti var aplaupīt, var izsmiet un pazemot, var nofilmēt viņa nekoordinēto reibuma uzvedību, pēc tam video var ievietot sociālajos tīklos vai šantažēt ar to. Var sākties attiecību skaidrošanas un kautiņi – kaujas arī meitenes.
Un tad vēl tumšais zirdziņš – seksuālā vardarbība, par kuru meitenes pēc tam reizēm nevienam nestāsta.
«Meitenei var būt kauns, viņa var justies vainīga un domāt, ka ir to izprovocējusi, var apzināties, ka bija dzērusi,» stāsta Vita Vīlistere. «Tomēr ir izdarīts noziedzīgs nodarījums, un ir jābūt drosmei vērsties pēc palīdzības, lai vainīgais tiktu saukts pie atbildības. Visbiežākais scenārijs – jaunieši kopā lietojuši alkoholu, pēc tam notikusi izvarošana.» Pirms vairākiem gadiem kādā Kurzemes pilsētā dzīvoklī notika jauniešu ballīte, bet kaimiņi piezvanīja policijai – dzīvoklī esot dzirdami kliedzieni. Policija atbrauca tūlīt, kliedzieni joprojām bija dzirdami, tāpēc policisti tūlīt devās iekšā – un tur tika izvarotas divas meitenes, viena no viņām bija nepilngadīga.
Un ja nu kaut kas iebērts?
Vēl viens Vitas Vīlisteres stāsts – divas meitenes devās uz mūzikas festivālu un dejojot savus dzērienus nolika uz zemes. Pēc tam tos atkal paņēma un turpināja malkot, bet drīz viena no meitenēm sāka justies slikti un izturēties tik dīvaini, ka draudzene vairs nezināja, ko iesākt. Par laimi, tuvumā bija citi no viņu kompānijas, kas palīdzēja. Jaunieši baidījās saukt palīgā policiju, jo bija aizdomas, ka glāzē iebērtas narkotikas, un baidījās, ka meitenei būs nepatikšanas par narkotiku lietošanu.
Bet, jā, lai arī tas nenotiek ļoti bieži, tomēr arī Latvijā publiskās vietās jāuzmanās atstāt dzērienu bez uzraudzības.
«Ir fiksēti gadījumi, kad cietušie neko neatceras, jo pēc tam bijis stiprs miegs un alkohola apreibums. Taču situācijai ir liecinieki vai arī cietusī atskurbstot nojauš, kas noticis, un vēršas pēc palīdzības,» stāsta policijas darbiniece. «Kā stāsta paši cietušie – sākas dezorientācija telpā, un grūti pārvietoties, grūti savaldīt kājas. Tad kāds var pienākt, izrādīt laipnību, piedāvāt nogādāt mājās, bet var gadīties, ka nogādā pavisam citur. Vai izmanto cilvēka reibuma stāvokli un filmē, fotografē, lai izsmietu, liek to sociālajos tīklos.» Reizēm arī paši filmētāji ir reibumā un uztver to kā nevainīgu joku, bet ņirgāšanās var kļūt arvien nežēlīgāka.
Mammai nereti liekas – ā, viņa taču iet kopā ar draudzenēm, gan jau cita par citu parūpēsies! Jā un nē. Labas draudzenes noteikti, bet uz gadījuma draugiem īsti paļauties nevar, ir daudz situāciju, kad pārējie grūtā brīdī vienkārši aizlaižas. Redzot, ka kādam no alkohola vai narkotikām kļuvis tiešām slikti, nobīstas un nesauc palīdzību, bet mūk, jo baidās no atbildības un tā, ko teiks vecāki:
«Jo mēs jau te nemaz nedrīkstējām būt, mēs nedrīkstējām to lietot…» Bet pārdozējis draugs var nomirt, ja palīdzību nesaņems.
Protams, var gadīties arī otrādi, un tieši mīļā meita var būt tā, kas kļuvusi par pāridarītāju. Vecāki bieži tam nespēj noticēt, tomēr pat jaunietis, kas mājās liekas ideāls, sevišķi pēc alkohola lietošanas, var sastrādāt neticamas lietas. Un vēl – ir gadījumi, kad meitenes stāstus par izvarošanu izdomā. «Ģimenē vētra, bērns niansēs stāsta, kā ticis fiziski un seksuāli aizskarts, bet izmeklēšanas laikā atklājas, ka patiesībā tie ir meli. Ir izjukušas attiecības ar puisi, un šī ir atriebība,» no pieredzes stāsta policijas darbiniece.
Vita Vīlistere uzskata, ka nevajag pilnīgi visu uztvert ar aizdomām, tomēr jauniešiem jāiemāca būt vērīgiem un uzmanīgiem. Neatstāt savus dzērienus bez uzmanības, rūpēties arī par draugiem, kuriem gadījies vairāk iedzert. Ikvienam ir atbildība par personas atstāšanu bezpalīdzības stāvokli. Lomas var būt dažādas. Mēs esam arī līdzatbildīgi.»
Jāmācās teikt NĒ
«Pusaudžu vecumā ļoti gribas iekļauties, tāpēc liela loma ir vienaudžu spiedienam,» atzīst nevalstiskās organizācijas Centrs Dardedze valdes locekle un interešu aizstāve Anda Avena. Tad arī parādās dažādu vielu lietošana, riskanta uzvedība, bīstamas situācijas un izaicinājumi, nereti saistīti ar seksuāla rakstura attiecībām – gan tiešām, gan netiešām – tāds, piemēram, ir sekstings jeb apmaiņa ar seksuāla rakstura attēliem telefonā.
Diezgan bīstama tā jauniešu pasaule, brīžiem īsts mīnu lauks! Un ko te iesākt vecākiem?
Anda Avena uzskata, ka vispār par to jāsāk domāt daudz agrāk, kad bērns vēl ir mazs: «Pamatus drošībai attiecībās mēs liekam jau no pirmsskolas vecuma. Te pats galvenais ir atvērtība un prasme atklāti runāt par ķermeni un tā robežām.» Arī par intīmām lietām ar bērnu jau no mazotnes jārunā ar saprotamiem nosaukumiem, nevis viss jāslēpj aiz puķītēm un persikiem. Un ir labi, ja pieaugušais ir tik pietiekami uzticama persona, ka bērns viņam par to uzdod jautājumus.» Ir jārunā par ķermeni, tā pārmaiņām un izjūtām, un jāsāk attīstīt savu iekšējo signalizāciju. Jau mazam bērnam, bet tāpat arī pusaudzim un pieaugušajam ir jāiemāca: «Tu drīksti būt jūtīgs pret to, kā citi cilvēki liek justies. Tev var svīst plaukstas, var būt neomulīgums vēderā, saspringts ķermenis tajos brīžos, kad kāds pieskāriens vai komunikācija liek tev justies neērti. Tev jāieklausās savās emocijās un ķermenī par to, kā tu jūties. Un drīkst un vajag novilkt robežu, ja kaut kas liek slikti justies vai mulsina. Arī tad, ja pirms brīža kaut kas patika, bet tagad vairs nepatīk.» Jāiemācās pateikt nē tam, kas liek justies neomulīgi (ja vien tas nav, piemēram, ārsts). Arī ikdienā ģimenē jātrenē šīs robežas.»
Skaidrs, ka nav viegli pateikt nē, ja ir spiediens no grupas, kurā jaunietim svarīgi justies pieņemtam. Arī tāpēc svarīgi audzēt jaunā cilvēka pašapziņu, lai viņš justos pārliecināts par sevi. Bet viens no svarīgākajiem vecāku mājasdarbiem ir palīdzēt jaunietim atrast, kā sevi apliecināt, lai nav tas jādara kādā bīstamā veidā. Ja savu talantu var izpaust, piemēram, sportā vai mūzikā, tad būs mazāka vajadzība darīt ko riskantu. Tikpat svarīgi, lai vecāki zina, ar ko viņu bērns draudzējas. Un vēl – arī pusaudzim ir vajadzīgi noteikumi un robežas, tikai tā viņš var būt drošībā.
Randiņu izvarošana pastāv
Pienāk mirklis, kad jaunai meitenei mostas seksualitāte un viņa pati, dodoties uz ballīti, ir gatava seksuālam piedzīvojumam. Taču reizēm, īpaši, ja pa vidu gadās alkohols, tas beidzas ar sāpīgu pieredzi. Vai ir kāds veids, kā mammai par to runāt, nekļūstot par didaktisku pirksta kratītāju?
«Jā, randiņu izvarošana diemžēl pastāv. Kādā brīdī ir jā, pēc tam nē, bet šis nē vairs netiek ņemts vērā. Taču meitenei jāzina, ka viņa drīkst pārdomāt jebkurā brīdī!»
uzsver Anda Avena.
Mamma ar meitu var izrunāt, kā sajust, kurā brīdī meitene pati vēlas tuvākas attiecības. Kā saprast – vai tagad un ar šo cilvēku? Ir svarīgi, ka tā nav nejauša situācija, bet plānots brīdis. «Un svarīgi, lai ar cilvēku, ar kuru tiešām pati vēlies būt tuvās attiecībās, tu spētu pārrunāt arī drošības jautājumus. Galu galā, ja tu ar kādu cilvēku nejūties ērti runāt par seksu, tad kāpēc lai tu ar viņu nodarbotos ar seksu? Jāspēj saprast, kā tu to vēlies, un nenonākt situācijās, kādas tu nevēlies. Un, ja nejūties droši, – dodies projām!» stāsta Anda Avena.
Tava meita noslēdzas vai sāk uzliesmot pēkšņās dusmās, kā agrāk nav darījusi? Kas noticis? Tas tā var nebūt, tomēr tas var liecināt arī par piedzīvotu vardarbību. Tā nebūs viegla saruna, un, iespējams, sākumā nekādas sarunas vispār nebūs. Bet ir jāmēģina. Piemēram: «Es redzu, ka kaut kas ir mainījies, redzu, ka tu piedzīvo spēcīgas emocijas. Varbūt mēs varam par to parunāt un kopā tikt tam pāri?» Vissvarīgākais šādā situācijā ir dot savai meitai beznosacījumu mīlestību.
«Ja piedzīvota vardarbība, tas ietekmē drošības izjūtu un turpmāko spēju uzticēties.
Tāpēc svarīgi, lai cilvēks pēc tam nepaliek viens. Viņam var būt kauns, var būt bail, var būt pat vainas izjūta vai – kas tagad būs, ja es izstāstīšu… Ja ar šo traumu nestrādā, sekas padziļinās. Bieži vien cilvēks par ko tādu sāk runāt tikai pēc desmit gadiem,» stāsta Anda Avena. Arī tad mamma var palīdzēt, izrunājot – kā bērns turpmāk var sevi pasargāt. Un mācot atkal uzticēties cilvēkiem un pieņemt: jā, tāda pieredze man bija, bet tas nav vienīgais, kas nosaka to, kas es esmu. Bet taciņa tik un tā nāk no pieaugušā puses, jo jaunietis, visticamāk, nebūs pirmais, kurš par to runās. Viņam jābūt drošam, ka ar vecākiem var runāt arī par neērtām tēmām, un par to nebūs ne nosodījuma, ne pārspīlēta līdzpārdzīvojuma. Mammai jāmēģina būt miera ostai.
Ja šķiet, ka ar tavu jaunieti kaut kas ir noticis
- Ja ir aizdomas par noziegumu, nekavējoties jāvēršas policijā. Varbūt vajag arī ārsta palīdzību!
- Ja pārkāpums noticis tiešsaistē, tūlītēju palīdzību var sniegt www.drossinternets.lv.
- Ja grūti runāt ar vecākiem, varbūt vajadzīga saruna ar psihologu? Var meklēt skolas psihologu, var jautāt ģimenes ārstam vai meklēt internetā.
- Bērnu aizsardzības centra Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis (bezmaksas diennakts palīdzības dienests): 116111.
- Centrs Dardedze: 67600685 un 29556680 (darbdienās no plkst. 9 līdz plkst. 17.) Droši var zvanīt arī vecāki, ja vajadzīgs padoms ar bērniem saistītos jautājumos!
Kas aktuāli citur?
Vitas Vīlisteres kolēģi citās Eiropas valstīs saskārušies ar gadījumiem, kad dzērienam tiek piebērts, piemēram, medikaments, ko lieto smagu miega traucējumu ārstēšanai un anestēzijai. Bijušas arī aizdomas, ka lietoti Knockoutdrops jeb k.o. pilieni – viela, ko pievieno dzērienam, lai cilvēks zaudētu samaņu vai kļūtu bezpalīdzīgs un viņu varētu seksuāli izmantot. Taču grūti pierādīt, ka tā tiešām noticis, nevis cilvēks šīs narkotikas lietojis pats.
Vēl ir ziņojumi par Adatas dūriena fenomenu jeb needlespiking, kad cilvēks (parasti naktsklubā) sajūt tādu kā dūrienu un pēc tam jūtas sazāļots. Pirmoreiz par tādiem ziņoja no Anglijas 2021. gadā, pēc tam jau arī citur pasaulē, taču nekas īsti pierādīts nav. Un šo gadījumu nav daudz.
Kādiem vārdiem sākt sarunu, ja…
tev šķiet, ka meita piedzīvojusi kaut ko ļoti nepatīkamu, taču viņa noslēdzas un runāt par to nevēlas.
Var teikt: «Es redzu, ka šobrīd tu jūties slikti un negribi par to runāt. Bet tad, kad tu būsi gatava, es esmu šeit!» Var pajautāt: «Kad tu par to vēlies parunāt?» Bet nedrīkst uzspiest. Ja vien nav vajadzīga tūlītēja mediķu palīdzība vai policijas iesaiste, pārējais prasīs pacietību.
ja zini, ka jauniete dodas uz pasākumu, kur būs alkohols un, iespējams, narkotikas.
Tas var būt jautājums ar interesi, nevis nosodījumu: «Ja citi jaunieši gribēs kaut ko izmēģināt un piedāvās arī tev, kā tu uz to reaģēsi? Vai tu jau esi kaut ko mēģinājis?» Ja atbilde ir jā, nevajag paust lieku nosodījumu, lai nepārrautu uzticēšanos. «Kā tu toreiz juties? Kā tev šķiet, vai tur nebija bīstamu situāciju? Es tikko lasīju par to, kā tādā situācijā kāda meitene tika seksuāli izmantota. Rēķinies, ka vielu lietošanas ietekmē tava kontrole pār notiekošo ļoti mazināsies.» Te var ņemt arī konkrētus scenārijus un tos izspēlēt, zinot, kur jaunietis dodas un kur nakšņos, – kādas varētu būt potenciālās situācijas, kurās viņš tiks iesaistīts.
ja tava jauniete dodas ceļojumā vai uz pasākumu, kur tu nevarēsi aizskriet palīgā, taču raizējies par viņas drošību.
Svarīga ir spēja paredzēt riskus. Tad vērts izrunāt: kā tu domā uz turieni doties? Kur tas būs, un kādi ir izejas ceļi, ja tev tur kaut kas nepatiks vai nebūs droši? Kāds ir tavs plāns A, B un C? Jo spēja prognozēt riskus un pieņemt racionālus lēmumus ir jātrenē.
Daži drošības paradumi, kas jāiemācās:
- Vajag vienoties, ka vecāki vienmēr zina – kur tu iesi, cik ilgi būsi, ar ko būsi kopā. Un labi, ja vecākiem atstāti kāda drauga kontakti, ja jaunietis ilgi nezvana un nav sazvanāms.
- Ja meita dodas uz naksnīgu pasākumu, viņa var ik pēc pāris stundām piezvanīt mammai, ka viss ir kārtībā. Ideāli, ja bērns atļauj savam telefonam aktivizēt lokāciju jeb vietas izsekošanu.
- Iemāci: «Ja kas, droši zvani jebkurā brīdī un situācijā! Ja vajadzēs, es tev aizbraukšu pakaļ vai samaksāšu par taksi!»
- «Noteikti jāizrunā par drošu pārvietošanos! Reizēm jaunieši pēc pasākuma dodas mājās kājām, jo pietrūcis naudas taksim, bet pa ceļam kāds uzbrucis, aplaupījis vai pat notikusi izvarošana,» stāsta policijas darbiniece. Noteikti nevajag kāpt auto pie nepazīstama vadītāja. Un nekādā gadījumā ne mašīnā, kur vadītājs ir dzēris!
- Ģimenes slepenā saziņa. Piemēram, koda vārds, neitrāli atslēgas vārdi, kurus citi nevarētu atšifrēt, piemēram: «Es gribu ēst!» Patiesībā: «Man vajadzīga palīdzība!»
- Latvijā pagaidām retais atpazīst palīgā sauciena žestu no sociālajām reklāmām – atvērta plauksta ar saujā ieliektu īkšķi. Ir citas metodes, kā pievērst uzmanību, – rakstīt uz salvetes HELP, raustīt aiz apģērba svešus cilvēkus. Pie mums gan ierastāks uzmanības pievēršanas veids ir skaļi kliedzieni. Vēl – izsist blakus esošam veikalam logu, lai nostrādā signalizācija, jo tad ieradīsies policija vai apsardze.
- Ceļojot uz citu valsti, jāzina, kādi tur noteikumi par to, ko drīkst vai nedrīkst atļauties. Ja nezinot kaut kas ir pārkāpts, ar to viegli manipulēt un iebiedēt, piemēram: «Tu esi lietojusi, te tas nav atļauts, tu nonāksi cietumā!» Un noteikti jānorunā, kā sazināties ar ģimeni. Vecākiem būs lielāks sirdsmiers, ja viņi zinās, kāds ir bērna maršruts un ar ko viņš kopā ceļos.
Kā pasargāt savu dzērienu
Latvijā tas nenotiek bieži, tomēr klubā vai pasākumā var jaunietes dzērienam piebērt kādas vielas. Ir daži knifi, kā pasargāt savu glāzi, ja tā uz brīdi jāatstāj.
• Matu gumijā iestrādāts viegls auduma vāciņš
glāzei ar atveri salmiņam.
• Glāžu uzlīmes, kuras pēc tam pārdur ar salmiņu.
• Vēl klubā vai festivālā var lūgt dzērienu liet termokrūzē vai uzreiz pasniegt ar vāciņu kā kafiju.
Valsts policijas statistika, 2023. gads.
Izvarošanas gadījumi
71 aktīvs kriminālprocess.
45 pabeigti kriminālprocesi.
4 iztiesāti kriminālprocesi.
Seksuāla
vardarbība
107 aktīvi kriminālprocesi.
41 izbeigts kriminālprocess.
3 apturēti kriminālprocesi.
3 iztiesāti tiesas procesi.
Gadījumi, kas saistīti ar jauniešu alkohola un narkotiku lietošanu:
kopīgi alkohola vai narkotiku lietošanas gadījumi, kas noslēgušies ar izvarošanu; skolas teritorijā dalīti cepumi ar narkotikām, un pēc tam vairāki jaunieši nonāca slimnīcā ar saindēšanos; skolnieks uz soliņa atradis konfektes ar marihuānu, apēdis un nopietni saindējies.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
