Vientulība bija viņā pašā… Neizstāstītais stāsts par Mārtiņu Freimani
Mārtiņa Freimaņa mīļākā dziesma bija Pie Dieviņa gari galdi. Vārdus «dod, Dieviņi, kalnā kāpti», bet visvairāk «dod, Dieviņi, otram doti» viņš izdziedāja ar visu savu sirds degsmi. Kā lūgšanu, kā apgalvojumu un apsolījumu. Tāda bija Mārtiņa dvēsele – gaiša un dodoša, reizēm pat par daudz. Viņš sevi atdeva ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvei. Sāpīgai, bet reizē aizraujošai. Ap Mārtiņu vienmēr bija… nē, ne ballīte. Siltums. Piederības izjūta. Gan tiem, kas ar viņu kopā gadiem, gan jaunpienācējiem viņš mācēja dāvāt sajūtu – tu esi savējais. Sajūtu, kuras pašam dzīvē vienmēr trūka.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Savējais
Mārtiņam pāragri aizejot no šīs pasaules 33 gadu vecumā, daudzi teica – viņš bija dzīvnieku un dzīves pabērnu draugs. Tā ir taisnība. Taču taisnība ir arī tas, ka Mārtiņš uz šīs zemes bija atnācis kā atvērta, gaiša un pieņemoša dvēsele, kas gatava savā gaismas lokā ietvert ikvienu, ne tikai dzīvniekus un dzīves pabērnus. Gan bagātus, gan nabagus. Gan tādus, kas mīl, gan tos, kas nicina un nīst. Jo Mārtiņā dzīvoja pieņemšana un piedošana. Tāpēc sevišķi zīmīgi šķiet tas, ka Mārtiņš no dzīves šķīrās tieši Jēzus vecumā.
Viņš teica: «Paliec vēl.» Bija vēls, biju piekususi. Aizgāju. Būtu zinājusi, ka tā ir mūsu pēdējā tikšanās…
Ar Mārtiņu bijām gandrīz vienā vecumā, viņš – gadu vecāks. Iepazināmies profesionālu iemeslu dēļ. Es biju žurnāliste, viņš intervējamais. Tikāmies daudz reižu, un Mārtiņš man šķita tāds kā savējais. Tādu iespaidu viņš radīja daudziem. Vienmēr smaidīgs, jautrs. Skumjo Freimi, kurš kātoja pa Stabu ielu, viņš citiem nerādīja. Vai dusmīgo. To, kurš ienīda pārspīlētu svētumu un iztaisīšanos. Labāk būt dullam, bet godīgam – tāds bija Mārtiņa princips.
Pēdējoreiz tikāmies divus mēnešus pirms Mārtiņa nāves,
