Samanta Tīna par savu laulību un jauno dzīvi: Es kalpoju arī savam vīram
Maiga, trausla, nedaudz distancēta un vienlaikus ļoti klātesoša – tāda dziedātāja Samanta Tīna ir šajā sarunā. Ne miņas no spurainās meitenes ar koši sarkanajiem matiem, kas joprojām dzīvo daudzu atmiņās. Viņas dzīvē beidzamo gadu laikā notikušas ievērojamas pārmaiņas: laulības, sava garīgā ceļa meklējumi un vēlēšanās ar savu talantu nevis žilbināt starmešu gaismās, bet – kalpot ar to.
Foto: Arturs Martinovs. Stils: Agija Vismane
– Kāda šobrīd ir jūsu sajūta pašai par sevi – izjūtat sevi kā sievieti vai joprojām kā meiteni?
– Nevaru pateikt konkrētu brīdi, kad tas notika, bet šķiet, ka jau krietnu brīdi sevi uztveru kā sievieti. Man ir trīsdesmit pieci gadi, bet diemžēl mani joprojām uztver kā to spuraino, sarkanmataino meiteni. Jūtos kā sieviete un no divdesmit piecu, divdesmit sešu gadu vecuma.
Ja sieviete saka: apprecējāmies, un nekas neizmainījās – muļķības!
Tā, starp citu, man šķiet problēma sieviešu vidū – daļa joprojām sevi uztver kā mazas meitenes un attiecīgi izturas: uzmet lūpu, saliek rociņas un uzvedas kā bērni.
– Atmiņas par sarkanmataino meiteni kādreiz mēdz traucēt tā, ka liekas: kā varētu tās izdzēst?
– Nē! No pagātnes neko nevajag dzēst! Tā ir pieredze, kas mūs veido. Skatoties kādu no agrākajiem video, redzu, ka ir lietas, ko tagad nedarītu vai darītu citādi, bet tajā brīdī biju nepieredzējis skuķis no Tukuma, ticis lielpilsētā, un apkārt ir producenti, par kuriem man likās – viņi noteikti zina, kā jādara…
