«Ņem tik zīmuli rokā un fotografē!» Karikatūrista Bērziņa un melnā kaķa stāsts
Tā reiz teica pats Gunārs Bērziņš (1927–1999). Un zīmēja viņš jau no bērnības – cilvēkus, dzīvniekus, lietas un vietas.
Foto: no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma un Lias Guļevskas privātā arhīva
Re, tur gar jūras malu uz māju pusi iet arī viņš pats – apaļīgs vīrs zaļās biksēs ar skicēm un zīmējumiem piepildītu portfeli rokās un galvā cepurīti, kuru rotā uzraksts Tukums. Pēdējo savas dzīves ceturtdaļgadsimtu viņš nodzīvoja Tukumā un gadiem brauca uz darbu Salaspilī, uz kinostudiju, uz žurnālu redakcijām un izdevniecībām Rīgā.
Reizumis no vilciena izkāpa agrāk, lai var paieties gar jūras malu, pavērot cilvēkus un satikt kādu draugu, tad atkal brauca tālāk. Arvien viņš vēroja apkārt notiekošo un, tiklīdz tika pie sava darba galda, tapa zīmējumi – lielākas un mazākas asprātīgas bildes, kas prata pavēstīt ļoti daudz, jo bija kā dzīves apstādināti mirkļi.
Gunāra pēdējie vārdi sievai bija: «Es jūs neatstāšu, ar Mincīti abas…»
Viņa zīmētie masu skati ar obligāto saulīti un melno kaķi pētāmi pat vairākkārt, jo katrā arvien ieraugāms kas iepriekš nepamanīts. Un lielajās bildēs jautro panorāmu lielmeistars visbiežāk kādā lomā iezīmēja arī sevi. Tieši šo krāsaino zīmējumu, ko te varam skatīt, Gunārs Bērziņš savulaik uzdāvināja radiožurnālistei Liai Guļevskai, kad viņa karikatūristu aicināja Mikrofona aptaujas noslēguma koncertā pasniegt Melnā kaķa specbalvu, kas arī bija liela masu skatu bilde.
Kad Gunārs Bērziņš jau bija aizsaulē, Lia Guļevska no viņa sievas Birutas rokām saņēma viņa dienasgrāmatas – trīs biezas klades –, lai tās izmantotu, sastādot grāmatu Gunārs Bērziņš. Melnā kaķa bruņinieks, kas iznāca 2002. gadā par godu karikatūrista 75. jubilejai,
