Nekas nezūd, turpinās. Sirsnīgi savējo stāsti par dziesminieku Haraldu Sīmani

Priekšvārda vietā

Guna Rukšāne ir atzīta un populāra dārzkope un selekcionāre. Bet Guna ir arī literāte, kura sarakstījusi vairākas grāmatas, tostarp 2021. gadā izdoto Haralds Sīmanis. Dziesminieks. Tās priekšvārdā autore atzīst: «Es nekad nebūtu uzdrošinājusies šo grāmatu sarakstīt, ja man nebūtu tuva viņa mūzika ar savu neaptveramo dziļumu, ja gandrīz pusgadsimta garumā nepazītu viņa cilvēcisko vienkāršību un garīgo smalkumu.»
Vēloties atgādināt žurnāla lasītājiem par Haraldu Sīmani, lūdzām Gunai Rukšānei, kas tik labi pazina šo personību, uzrakstīt par dziesminieku. Viņa neatteicās.

Par mīlestību ir grūti skaļi runāt. Mīlestība ir bikla, klusa un dziļa kā aka, no kuras var smelt un smelt. Tā ir visaptveroša kā palu ūdeņi, kas aiznes visas drazas. Tur ir dabas notis, sākot no putna spārnu švīkstoņas, vēja šalkām un pērkona dārdieniem, kas izšķil atklāsmes zibeņus. Tieši tā es mīlu Haralda Sīmaņa mūziku, un tieši tā visi mīlestības vārdi ir veltīti tai. Kur tu radies, kur tu izcēlies, kur tu uzmirdzēji, Harald Sīmani? 

Nu Cēsīs taču, šai vecajā pilsētā, «kur saaužas letgaļi, līvi un vāci, jau astoņsimt gadus». Pie šī mana dzejoļa citāta ir vieta, kur jāatgādina, ka arī čigāni, jo Haralda tēvs Harijs bija tīr­asiņu romu cilts pārstāvis, bet mātes Mirdzas dzīslās ritēja arī vācu asinis.

Miers – tās ir emocijas, kas man saistās ar Haraldu. Pie viņa varēja patverties, nomierināties, sasildīties.

Skaistā vasaras dienā 1951. gada 12. jūnijā nāk pasaulē nākamais mūziķis un brīnišķīgs cilvēks, kuru nesavaldzinās šīs pasaules lepnumi un greznumi, kurš mīlēs cilvēkus visās to izpausmēs, sākot no visaugstāko amatu ieņemošajam līdz viszemākajam žogmales stutējošam dzērājam. Jo varbūt arī viņš sevī nes vissvētākos dvēseles dārgumus – cilvēcību un tuvākā mīlestību.