Mīlas dzejnieka Harija Heislera meitas stāsts: Viņa dēļ sievietes kusa, bet mamma…
Harijs Heislers (1926–1985) bija populārs 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās, sešdesmitajos. Pats rakstīja, ka ir mīlestības pilns, bet citi viņu gan mīlēja, gan nīda.
Foto: no ģimenes arhīva
Līdz 60. dzimšanas dienai Harija Heislera dzīvē pietrūka gada un septiņpadsmit dienu. Tobrīd izdevniecībā bija iesniegta dzejas izlase Atstāj vienu labu vārdu, bija iesākta glezna – jā, viņš ne tikai dzejoja. Laikabiedri Heisleru dēvēja par cilvēku ar deviņiem talantiem. Viņš sagaidīja savus mazbērnus, bet nesagaidīja atmodu. Režīms viņu salauza, bet sirds palika mīlas pilna.
Aicināta sameklēt tēva fotogrāfijas, Brigita Heislere atzinās, ka viegli nebūs. «Tas varbūt nav labi, bet negribu ikdienā redzēt ne lietas, ne bildes no laika, kad dzīvi bija vecāki, jo man ļoti sāp, ka viņu nav. Tādu cilvēku, kāds bija mans tētis, otru neesmu satikusi. Man bija aizraujoši ar viņu dzīvot, runāt, uzklausīt – viņš mani jau kā mazu meiteni uzskatīja par savu dzejoļu kritiķi. Kad viņš savā istabiņā ar lielo grāmatplauktu rakstīja, bija jāuzvedas klusi, bet tas bija saprotami. Un tad pavērās durvis, iznāca tētis un teica:
