Lidija Pupure: Dzirdēju, kā viss nokrakšķ. Saritinājos kamolā, gulēju uz zemes…
Leģendārā aktrise Lidija Pupure Dailes teātrī ir kopš 1962. gada un joprojām spēlē izrādēs un kino. Pagājušā gada novembrī viņa saņēma balvu par mūža ieguldījumu skatuves mākslā – teātris ir viņas dzīves piepildījums, un visus grūtos mirkļus dzīvē ir palīdzējis izturēt tieši teātris. Šajā dzīves nogrieznī Lidija vēlas atgriezties pie savas būtības un vairāk domāt par sevi un iekšējo harmoniju – palīdzēt sev, ne tikai glābt citus.
Foto: Ieva Andersone, no personiskā un izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Lidijas Pupures dzimtā puse ir Pārdaugava. «Esmu Pārdaugavas meitene. Bērnībā tur bija gandrīz kā laukos, daudzās mājās turēja lopiņus, apkārt – lauki un pļavas. Mēs dzīvojām Alsungas ielā, netālu no Mārupes.
Caur baltu bērzu birzi gāju uz savu pamatskolu Atgāzenes ielā. Pārdaugava man ir ļoti īpaša, tur ir arī noslēpumainais Māras dīķis. Kad braucu uz Pārdaugavu, sākot no Māras dīķa, mani pārņem sajūta, it kā sudraba lietus lītu, arī skumjas un lielas ilgas pēc bērnības vietām…
Mēs ģimenē bijām trīs bērni. Māsa Astrīda par mani bija trīs gadus vecāka, brālis Imants – sešus gadus. Bērnībā māsas pienākums bija mani pieskatīt, bet brālim prātā bija puišu lietas. Nu jau abi ir tai saulē – 2015. gadā pusotra mēneša laikā aizgāja gan brālis, gan māsa.
Mana ģimene ir daudz cietusi.
