Kristīne Garklāva: Reiz ēterā nespēju novaldīt asaras
Darbdienu rītos viņa ar sirsnīgu smaidu mūs informē par dienas aktualitātēm, bet brīvos brīžus izmanto, lai ietu dabā un izaicinātu savas bailes. Kristīne Garklāva. Kopš oktobra TV ekrānos varam vērot, kā viņa sevi un citus ved Tadžikistānas kalnos. «Grūtības liek mums sastapties ar jautājumiem, kurus ikdienā nelabprāt cilājam,» saka Kristīne. Viņa no tiem nebēg, tāpēc atkal un atkal sevi ved, kur ir kas pārvarams.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Laila Trilopa
– Pagājušajā sezonā lielu interesi izraisīja raidījums Ārpus zonas, kur kopā ar dalībniekiem nedēļas laikā mērojāt 120 kilometru garu Karaļa takas posmu Zviedrijā. Nupat esi atgriezusies no filmēšanas Tadžikistānā. Ideja – ievest dalībniekus grūtos apstākļos, kur nav atpakaļceļa, – bija tava?
– Tas ir mans un režisores Kristīnes Brokas kopdarbs. Iepriekš jau biju izgājusi konkrēto Karaļa takas posmu. Kristīne sekoja līdzi manam stāstam instagramā, tā mēs abas likām galvas kopā un radījām šo piedzīvojumu avantūru.
Manī dzīvo vēlme uzticēties, bet vienlaikus es nebeidzu arī vilties.
– Kad pēc Karaļa takas intervēju Baibu Sipenieci, viņa sacīja, ka, redzot vientuļos gājējus, esot domājusi: ko šie cilvēki tik briesmīgu ir nodarījuši vai piedzīvojuši, ka ir gatavi sevi pakļaut tik lielām grūtībām? Kāpēc gāji tu?
– Raidījuma ievadvārdos saku, ka ejot mēs varam censties no kaut kā aiziet, bet varam arī pie kaut kā nonākt. Dažkārt pat aizejam, kur nenojautām, ka varam tikt. Es atnāku pie miera un dažādiem risinājumiem. Ikdienas skrējienā grūtie jautājumi stāv kaut kur nogrūsti. Dažreiz es tos mēdzu cilāt bezmiega naktīs, bet loģiski, ka tā ne pie kā laba nevar nonākt. Savukārt pārgājienos, kad taka ir gara un horizonts tālu, kad fiziski ir ļoti grūti, nemanot sāc šķetināt noliktavā stāvošo.
– Kādi jautājumi tev neliek mieru?
