«Ko jūs šodien jēdzīgu esat izdarījis?» Atklāta saruna ar Operas direktoru Sandi Voldiņu
Sagaidīt pie Operas dežuranta viņš atnāk pats, nevis atsūta sekretāri. Bez ceremonijām ieved mazītiņā virtuvītē, ātri ierāda, kā darbojas kafijas aparāts, kur stāv krūzītes, un aizsteidzas vēl sakārtot kādu neatliekamu jautājumu. Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītājam Sandim Voldiņam nepiemīt snobisms, viņš, stājoties amatā, pat nav nomainījis savu iepriekšējo kabinetu pret lielāku, direktoram atvēlēto. No vecā kabineta esot labāks skats pa logu. Atceļā gaitenī pajoko ar darbiniecēm, kas mielojas ar kūciņu. Un atzīst, ka šajā amatā vajadzīga gan laba humora izjūta, gan stipri nervi.
Foto: Matīss Markovskis
– Vai jums, puisim no Umurgas, ir pārsteigums, ka šodien sarunājamies Operas direktora kabinetā?
– Nē, jo neesmu Operā nejaušības pēc, esmu piedalījies divos atklātajos konkursos – gan pirms pieciem gadiem, gan tagad. Vai apzināti visu dzīvi būtu gribējis šeit nonākt? Noteikti ne! Pirms pieciem gadiem man bija gluži dabiska zinātkāre, kas īsti šeit notiek, – Opera un balets tomēr ir lielākā kultūras institūcija ne tikai Latvijā, bet Baltijā, un bija interesanti saprast, kā tā darbojas dzīvē.
Nelolosim arī ilūzijas – opera un balets nekur nav masu apmeklēts pasākums.
Uz Operas vadītāja konkursu gāju ar attieksmi: būs – būs, nebūs – nebūs.
– Reiz, kad Vācijā mītošais onkulis vaicājis, ko atsūtīt, jūs, tolaik vēl tīnis, esat palūdzis operas Burvju flauta ierakstu. Ļoti neparasta izvēle pusaudzim.
– Bērnu mūzikas skolā man bija brīnišķīga mūzikas literatūras skolotāja Silvija Krampe, kura rosināja interesi. Interese par mūziku mantota no tēva dzimtas līnijas. Tēvs pašmācības ceļā bija apguvis dažādus mūzikas instrumentus, spēlēja akordeonu, cītaru, taurīti, viņa darbnīcā vienmēr bija daudz mūzikas instrumentu, ko varēja paspēlēt, – ermoņikas, ieviņas.
