Imants Lancmanis: Nešķirstu ģimenes albumus, jo man patīk dzīvot šodienā
Gleznotājs, mākslas vēsturnieks, Rundāles pils bijušais direktors Imants Lancmanis. Drīz būs 61 gads, kopš viņš kā jauneklis ienāca Rundāles pilī un kopā ar domubiedriem deva tai jaunu dzīvību. Šajos gados viņš arī veidojis mūsu sapratni par Latvijas un Eiropas kultūras mantojumu, mūs nebeidz iedvesmot viņa erudīcija un personības šarms. Gada sākumā iznāca ilgi tapusi grāmata Providences liecinieks. Sarunas ar Imantu Lancmani. «Tā noslēgusi svarīgu manas dzīves posmu,» atzīst Imants Lancmanis. Un sākas nākamais – maijā Rundāles pilī atklās viņa gleznu izstādi. Viņš šobrīd cītīgi glezno – meditatīvs, kluss process. Un draudzējas ar mākslīgo intelektu.
Foto: F64 (Mārtiņš Zilgalvis)
Ir pēcpusdiena, kad tiekamies Imanta Lancmaņa mājās pie topošām gleznām un māsas Laumas servēta kafijas galda ar baltām tasēm, kurās atpazīstu leģendāro «Kurzemes servīzi». «Ziniet, kafija ir ārkārtīgi veselīga kopā ar medu – visi labumi, kādi vien var būt,» Imants nopriecājas, iedur karoti medus burciņā un aizdedz galda vidū nolikto sveci.
– Rit jūsu pensijas septītais gads, bet joprojām ar Rundāles pili esat ikdienā saistīts.
– Citādi nevar būt. Lai gan tagad ir neliela distance, jebkurā telpā ieejot, atmiņā pavīd arī kaut kas no manas dzīves. Piemēram, pirmā stāva Pavardu zālē, kur šodien sprakšķ kamīns un svarīgos brīžos pulcējas viesi, 60. gados bija restauratoru kopmītne, bet vēlāk glabājās lielie alvas sarkofāgi, vidū bija atbrīvots laukumiņš, kur stāvēja fisharmonijs, kuru sieva mācīja mani spēlēt…
Es taču piedzimu nedzīvs!
Tur, kur vēlāk tapa restorāna virtuve, ar Ievu nodzīvojām astoņus gadus. Ūdeni nesām no 350 metru attālās akas, sirsniņmājiņa atradās parkā, kur tagad rožu bosketā aug skaistās japāņu rozes…
